«Paklau, Sedija…»
«Sasodīts! Lācar, kas gan tev liek melot un krāpt? Kāpēc tu nevari lielākoties būt godīgs? Un no kurienes tev šī pretīgā vēlēšanās iejaukties? Ne jau no Maurīnas, tas nu ir skaidrs. Atbildi man, nolādēts! — pirms neesmu norāvusi tev galvu un iebāzusi tavā rīklē!»
«Gvena, es vienkārši mēģināju noskaidrot…»
Mana mīļā pārtrauca viņu ar tādu spilgtu un bagātas iztēles radītu lamuvārdu izvirdumu, ka es labāk neatkārtošu, jo tas nebūtu taisnīgi; mana atmiņa nav nevainojama. Viņa runāja augstā, dziedošā balsī, kas atgādinaja man pagānu priesterienes, kuras skaita lūgšanas pie upura — pie cilvēka upura, kurš šoreiz bija Dr. Huberts.
Kamēr Heizela verbāli uzbruka, pa atvērto sienu ienāca trīs sievietes. (Vairāki vīrieši aiz viņām palūkojās iekšā, bet steidzīgi atkāpās; man šķiet,’ ka viņi negribēja būt klāt situācijā, kurā Dr. Iiubertam tiktu noņemts skalps.) Trīs sievietes bija skaistas, bet nebija līdzīgas viena otrai.
Viena bija blondīne, tikpat gara kā es vai garāka, kā skandināvu dieviete.
Viņa ieklausījās, skumji pašūpoja galvu, tad atgriezās atpakaļ dārzā un izzuda skatienam. Nākamā bija rudmate, ko pirmajā mirkli kļūdaini noturēju par Lesu vai Loru, tad ievēroju, ka viņa bija… ne gluži vecāka, bet vairāk nobriedusi. Viņa nesmaidīja.
Es paskatījos uz viņu vēlreiz, un man likās, ka es sapratu: viņai vajadzēja būt Loras un Lesas vecākajai māsai
— un Dr. Huberts bija tēvs (brālis?) viņām visām… kas izskaidroja, kā Dr. Huberts izrādījās šis «Lācars», par kuru es biju dzirdējis neskaitāmas reizes, bet kuru vēl nebiju redzējis — izņemot to vienu reizi Aiovā.
Trešā sieviete bija maza porcelāna lellīte — ne ķīniešu porcelāna kā Ksija — ne vairāk kā simt piecdesmit centimetrus gara, varbūt četrdesmit kilogramus smaga, ar karalienes Nofretetes mūžīgo skaistumu. Mana mīļotā ievilka elpu, un šī mazā laumiņa skaļi iesvilpās un aplaudēja. «Turies tā, Heizela! Es esmu tavā pusē!»
Huberts-Lācars teica: «Hilda, neiedrošini viņu.»
«Un kāpēc gan ne? Tu esi pieķerts nozieguma vietā, jo citādi Heizela nebūtu satrakojusies, tas ir pilnīgi skaidrs. Es viņu pazīstu, es pazīstu tevi — saderam?»
«Es neko neesmu izdarījis. Es vienkārši mēģināju īstenot iepriekš ieplānotu politiku, kurā Heizelai bija vajadzīga palīdzība.»
Mazā sieviete aizsedza acis un teica: «Ak Kungs, piedod viņam, viņš atkal sāk.» Rudmate pieklājīgi ierunājās: «Vudro, tieši ko tu esi izdarījis?»
«Es neko neesmu izdarījis.»
«Vudro!»
«Es tev saku, es neesmu izdarījis neko tādu, kas pelnītu viņas dusmas. Mums te bija civilizēta saruna ar pulkvedi Kempbelu, kad…» Viņš apklusa.
«Nu, Vudro?»
«Mēs nevienojāmies.»
Ierunājās kompjūters. «Mauriņa, vai tu gribi zināt, kāpēc viņi nevienojās? Vai man atskaņot šīs, tā sauktās civilizētās diskusijas ierakstu?»
Lācars teica: «Atēna, tu to nedarīsi. Tā bija privāta saruna.»
Es ātri iejaucos. «Es nepiekrītu. Viņa pilnīgi droši var atskaņot to, ko teicu es.»
«Nē, Atēna, tā ir pavēle.»
Kompjūters atbildēja: «Likums Numur Viens: es strādāju Aira, nevis tavā labā. Tu pats to nolēmi, kad mani pirmoreiz iedarbināja. Vai man lūgt Airam to apliecināt, vai arī atskaņot to sarunas daļu, kurā runā mans līgavainis?»
Lacars-Huberts izskatījās pārsteigts. «Tavs — kas?»
«Mans līgavainis. Tuvā nākotnē, kad es saņemšu savu satriecoši skaisto ķermeni, pulkvedis Kempbels stāsies tavā priekšā kopā ar mani, un mēs zvērēsim viens otram. Tā kā redzi, Lācar, tu mēģināji uzbrukt manam iecerētajam un Heizelas laulātajam draugam. Mēs to nevaram pieļaut. Patiešām nē. Tu labāk atkāpies un atvainojies… nevis centies iziet kā uzvarētājs. Tu to nevari, un tu to zini; tu esi pieķerts. Ne tikai es dzirdēju, ko tu teici, bet arī Heizela dzirdēja katru vārdu.»
Lācars izskatījās vēl vairak sašutis. «Atēna, tu pārraidīji privātu sarunu?»
«Tu nepaziņoji, ka tā ir privāta. Gluži otrādi, Heizela pieprasīja novērot Ričardu. Viss ir pareizi, tā ka nemēģini man draudēt ar kādu post factum likumu. Lācar, paklausi sava vienīga drauga padomam, drauga, kuru tu nevari piekrāpt un kurš tevi mīl par spiti tavai ļaunajai rīcībai, tas ir, manu padomu: atbrīvojies no savām prasībām, puis, un mēģini tikt ārā ar labu. Atlikušos simts metrus lien uz vēdera, un varbūt Ričards ļaus tev sākt no sākuma. Ar viņu nav grūti sarunāt. Apmīļo viņu, un viņš murrās, gluži kā kaķēns.» (Piksels sēdēja man klēpī un es glāstīju viņu, kaķēns bija uzrāpies augšā pa manu «veco» kāju, ieķerdamies ar nadziņiem, es zaudēju asinis, bet nepietiekami, lai pieprasītu asins pārliešanu.) «Pajautā Minervai. Pajautā Galahedam. Pajautā Grietai vai Ksijai. Lesai vai Lorai. Pajautā jebkuram.»
(Es nolēmu lūgt Tīnai — privāti — aizpildīt robus manā atmiņā. Vai tas būtu prātīgi?) Lācars atbildēja: «Es nekad nedomāju tevi apvainot, pulkvedi. Ja es uzstāju pārāk agresīvi, piedod.»
«Aizmirsti to.»
«Sarokosimies?»
«Labi.» Es pasniedzu roku, viņš to satvēra. Viņa rokasspiediens bija ciešs, bet viņš nemēģināja salauzt manus kaulus. Huberts paskatījās man acīs, un es jutu viņa siltumu. Ir grūti uz viņu skatīties ar nepatiku — kad viņš cenšas.
Mana mīļotā teica: «Pagaidi, mīļais, es vēl gribu izvazāt viņu pa grīdu.»
«Vai tas patiešām ir vajadzīgs?»
«Ir gan. Tu esi nesen šeit ieradies, dārgais. Lācars nozags tavas zeķes, nenovelkot kurpes, pārdos tev pašam, liks noticēt, ka tu esi noslēdzis izdevīgu darījumu — tad nozags kurpes, kad tu apsēdīsies, lai uzvilktu zeķes, un galu galā tu teiksi viņam paldies.»
Lācars ierunājās: «Heizela…»
«Aizveries. Radi un draugi, Lācars mēģināja piespiest Ričardu nedomājot pierakstīties Galaktikas Pavēlnieka Operācijā, mēģinot viņam likt justies vainīgam par kājas transplantēšanu. Lācars uzstāja, ka Ričardam tagad jāatmaksā parāds.»
«Es tā nedomāju.»
«Es tev teicu — aizveries. Tu tā nedomāji. Radi un draugi, mans jaunais vīrs nāk no kultūras, kurā parādi ir svēta lieta. Viņu nacionālais moto ir «Nav tādas lietas kā pusdienas par velti», kas ir izšūta uz viņu karoga. Uz Mēness — Mēness Ričarda laika līnijā, nevis šajā — cilvēks var tev pārgriezt rīkli, bet viņš mirs, nevis neatdos parādu. Lācars to zināja, tāpēc devās uzbrukumā tieši pret šo, visvājāko punktu. Lācars nolika savu vairāk kā divtūkstošgadīgo pieredzi, neizmērojamās zināšanas par kultūrām un cilvēka uzvedību pret cilvēku ar mazāk kā simt gadu pieredzi, kas tāpat iegūta viņa mazajā Saules sistēmā un vienā laika linijā. Tā nebija godīga cīņa, un Lācars to zināja. Kliedzoša netaisnība. Tāpat kā likt tam mazajam kaķēnam cīnīties ar vecu meža kaķi.»
Es sēdēju blakus Lācaram, palicis nekustīgi savā vietā kopš tās muļķīgās apskates.
Es biju noliecis galvu, it kā lai rotaļātos ar kaķēnu, bet patiesībā — lai nebūtu jāskatās uz Lācaru vai vispār uz
kādu, jo Heizelas uzstājīgā vēlme visu pateikt man šķita diezgan nepatīkama. Kaitinoša.
Tā nu es skatījos uz savām un viņa kājām. Vai es jau teicu, ka Lācars bija basām kājām? Es tam nebiju pievērsis nekādu uzmanību, jo pie tā var pierast acumirklī, jo uz Tertiusa ir raksturīgs ģērbšanas paražu trūkums. Ar to es nedomāju apģērba trūkumu. (Bundokā pārdod vairāk apģērba nekā jebkura līdzīga izmēra zemes ložņu pilsētā — apmēram miljons iedzīvotāju — lielākoties tāpēc, ka apģērbu valkā vienreiz, tad pārstrādā.)