Es gribēju teikt, ka nedz basas kājas, nedz kaili ķermeņi pēc piecām minūtēm vairs nepārsteidz. Lācars valkāja kādu apmetni, kas varētu būt lava-lava vai kilts, basās kājas es ievēroju tikai tad, kad skatījos tajā virzienā.
Heizela turpināja: «Lācars tik nežēlīgi uzbruka Ričarda vājajam punktam, kas bija naids pret palikšanu parādā —, ka Ričards pieprasīja, lai viņa transplantēto kāju amputē. Izmisīgi vēlēdamies saglabāt savu godu, viņš teica Lācaram: «Griez to nost! Noliec to atpakaļ noliktavā!»»
Lācars atbildēja: «O, nu beidz! Viņš to nedomāja nopietni, un es to neuztvēru nopietni. Tā ir tikai izteikšanās forma. Lai parādītu, ka es viņu biju nokaitinājis. Kā tas arī varētu būt. Es kļūdījos, es to atzīstu.»
«Tu patiešām kļūdījies!» es iejaucos. «Nāvīgi kļūdījies. Varbūt nāvīgi tev, nevis man. Jo tā nebija izteikšanās forma. Es gribu, lai šo kāju amputē. Es pieprasu, lai tu paņemtu atpakaļ savu kāju. Tavu kāju, ser! Paskatieties visi šeit, un tad šeit! Uz manu labo kāju, un tad uz viņa labo kāju.»
Katrs, kurš paskatījās, nevarēja neredzēt to, ko es gribēju uzsvērt. Četras vīriešu kājas — trīs neapšaubāmi bija vienādas: Lācara divas kājas un mana jaunā kāja. Ceturtā bija kāja, ar kuru es biju piedzimis; tā līdzinājās pārējām trim tikai izmēra ziņā, nevis ādas krāsā, apmatojuma daudzumā vai citos sīkumos.
Kad Lācars bija uzbrucis man par transplantācijas izmaksām, es jutos aizskarts. Bet jaunais atklājums, ka Lācars pats bija anonīmais donors un ka es negribot biju padarīts par viņa labdarības objektu tieši kājas dēļ, bija neizturams.
20 — 2589
305
Es skatijos uz Lācaru. «Doktor, man aiz muguras un bez manas ziņas tu noliec mani neizpildāma pienākuma priekšā. Es ar to nesamierināšos!» Es trīcēju dusmas.
«Ričard, Ričard, lūdzu!» Šķita, ka Heizela sāks raudāt.
Un es arī. Rudmatainā lēdija piesteidzās pie manis, noliecās pār mani, piespieda manu galvu pie savām mātišķajām krūtīm un mierināja mani. «Nē, Ričard, nē! Tu tā nedrīksti justies.»
Mes aizbraucām tajā pašā dienā. Bet palikām uz pusdienām, mēs neaizskrējām saniknoti.
Heizela un Mauriņa (mīļa lēdija, kas bija mani mierinājusi) vienojās mani pārliecināt, ka man nav jāuztraucas par slimnīcas un ārstēšanas izdevumiem, jo Heizelai bija noguldīts pietiekami daudz līdzekļu vietējā bankā — ko Tīna apstiprināja — un Heizela samaksās manus rēķinus, ja rastos vajadzība tos segt pēc savādākiem noteikumiem, nekā es tiku hospitalizēts. (Es iedomājos lūgt savai mīļotajai nokārtot to uzreiz ar Tīnas palīdzību. Bet es nolēmu neuzbāzties. Pie velna, pamatlikums ir «nav nekādu brivpusdienu», bet «nabags neizvēlas» arī ir patiesība, un tajā mirklī es biju nabags. Tā nekad nav laba pozīcija darījumu slēgšanai.)
Runājot par kāju, pēc vietējām paražām «rezerves daļas» (rokas, kājas, sirdis, nieres un tā tālāk) netiek ne pirktas, ne pārdotas; pie operācijas cenas tika pierēķināta tikai pakalpojuma un uzglabāšanas maksa.
Galaheds to apstiprināja. «Mēs tā darām, lai izvairītos no melnā tirgus. Es varētu uzrādīt vairākas planētas, kur patiešām pastāv tāds melnais tirgus, kur atbilstošas aknas var nozīmēt atbilstošu slepkavību — bet tikai ne šeit. Lācars pats vairāk kā pirms simts gadiem bija šī likuma iniciators. Mēs pērkam un pārdodam jebko… bet tikai ne cilvēkus vai cilvēka ķermeņa daļas.»
Galaheds uzsmaidīja. «Bet ir vēl kāds iemesls, kāpēc tev nevajadzētu uztraukties. Tev neviens neko nejautāja, kad mēs, ārstu komanda, pielikām tev kāju; visi to zina. Bet tāpat visi zina, ka tu nevari tikt no tās vaļā… ja vien tu nenogriezīsi to pats ar savu kabatas nazīti. Tāpēc, ka es to
neamputēšu. Tu neatradīsi nevienu ķirurgu uz Tertiusa, kas butu ar mieru to darīt. Savienības likumi, saproti, un profesionālie principi.»
Viņš piebilda: «Ja tu nolemsi pats sev to nogriezt, lūdzu, uzaicini mani; es gribu paskatīties.» Viņš to pateica tieši, un Mauriņa viņu par to sarāja. Šaubos, vai viņš jokoja.
Tomēr Heizelai nācās ievērojami mainīt savus plānus. Lācaram bija taisnība, ka viss, ko viņš bija mēģinājis darīt, bija īstenot iepriekš apstiprinātu plānu. Bet plānā bija paredzēts, ka Heizela (nevis Lācars) to īstenos.
Heizela būtu to paveikusi, bet Lācars to nespēja. Lācars nevarēja man neko iestāstīt, jo es uzskatīju, ka viss kopumā ir smieklīgi. Vai, no otras puses, ja Heizela kaut ko vēlas no manis, es to izdarītu tikpat noteikti, kā — nu, piemēram, Džinkss Hendersons nespētu atteikties izpildīt savas meitas Grietas lugumu.
Bet Lācars to nesaprata.
Es domāju, ka Lācaram ir tieksme justies kā vislielākajai zivij jebkurā dīķī. Viņš uzskata, ka viņam jābūt līgavai katrās kazās, līķim katrās bērēs… tai pašā laikā izliekoties, ka viņam nav ne mazāko ambīciju un ka viņš ir tikai baskājains lauku puisis ar salmiem matos un kūtsmēsliem starp kāju pirkstiem.
Ja jūs teiktu, ka Lācars Longs man ne sevišķi patīk, es nestrīdētos.
Plāns bija apmēram tāds, kā Lācars bija stāstījis. Heizela gaidīja, ka es pievienošos viņai Laika korpusā, un bija paredzējusi man atjaunošanas operāciju — ķermeņa atjaunošanu līdz astoņpadsmit gadu bioloģiskajam vecumam, kosmētisko atjaunošanu pēc manas izvēles. Pa to laiku man būtu jāiemacās galakta, multikosmosa vēsture vismaz dažām laika līnijām, un pēc atjaunošanas atkal jāiziet dažādi militāro mācību kursi, līdz es kļūtu par staigājošu nāves eņģeli, apbruņotu vai neapbruņotu.
Kad viņa nolemtu, ka es esmu gatavs, mums būtu jāveic Galaktikas Pavēlnieka Operācijas uzdevums «Ādams Selens».
Ja mēs pēc tā izdzīvotu, tad varētu atvaļināties no Laika korpusa un dzīvot savas dieniņas kādā pansijā uz jebkuras planētas, ko paši izvēlētos — resni un laimīgi.
Vai ari mēs varētu palikt Korpusā kopā, ja es atkal parakstītos uz piecdesmit gadu posmu — tad atjaunošana katra posmā un iespēja mums abiem kļūt par Laika korpusa pavēlniekiem. Tā būtu lielākā balva — vairāk prieka nekā rotaļāties ar kaķēnu, aizraujošāk nekā amerikāņu kalni, interesantāk nekā but septiņpadsmitgadīgam un iemīlēties.
Dzīvi vai miruši, mēs to darītu kopā — lidz beidzot viens no mums gaidītu otru tā tuneļa galā.
Bet šī programma izgāzās, jo Lācars iejaucās un mēģināja izgriezt man rokas (kāju?), lai es to pieņemtu. Mana mīļotā bija iecerējusi pianissimo pieeju: padzīvot kādu laiku uz Tertiusa (debešķīga vieta), ieinteresēt mani par multikosmosa vēsturi un laika ceļojumu teoriju, un tā tālāk. Neuzbāzties ar lugumiem pierakstīties, bet paļauties uz faktu, ka viņa, Grieta, Ezra un citi (tēvocis Džoks un pārējie) dien Korpusā… līdz es lūgtu, lai man atļauj pierakstīties.
Jaunās kājas cena mani neuztrauktu: a) ja Heizelai būtu bijis laiks pārliecināt mani, ka tās vērtību atlīdzinātu mana dalība «Ādama Selena» operācijā, un tādējādi kāja atmaksātos (vienkārša patiesība! — un Lācars to zināja); b) ja Lācars nebutu bijis tik uzstājīgs un nebūtu izmantojis kājas transplantāciju kā šantāžas paņēmienu; c) ja Lācars būtu licis mani mierā (kā jau bija paredzējis), un tā nekad nebūtu radījis man iespēju uzzināt, ka viņš bija mans anonīmais donors — ar basām kājām vai bez.
Man liekas, jūs varētu teikt, ka nekas no tā nebūtu noticis, ja Heizela nebūtu mēģinājusi manipulēt ar mani (un viņa mēģināja, un tā notika)… bet sievas mūžīgās, tradīcijās fiksētās tiesības manipulēt ar savu vīru, ir spēkā bez pārtraukumiem un izņēmumiem vismaz kopš Ievas un ābola laikiem. Es negrasos kritizēt svētu tradīciju.