Heizela neatteicās no sava nodoma, viņa tikai mainīja taktiku. Viņa nolēma aizvest mani uz Laika Galveno pārvaldi un ļaut lielajiem vīriem un tehniskajiem ekspertiem atbildēt uz maniem jautājumiem. «Dārgais,» viņa man teica, «tu zini, ka es gribu izglābt Ādamu Selenu, un arī Manijs, mans tētis, to grib. Bet mūsu iemesli ir sentimentāli, ar tiem nepietiek, lai es lūgtu tev riskēt ar dzivību.»
«Ak, nesaki vis, mana miļā! Tevis dēļ es pārpeldētu Hellespontu. Tas ir, mierīgā dienā, ar eskorta laivu aiz muguras. Un kontraktu. Komerciālās tiesības. Noteikumi.»
«Esi nopietns, dārgais. Es nebiju plānojusi mēģināt tevi pierunāt, izskaidrojot galveno mērķi un iespaidu uz multikosmosu… tā kā es pati to pilnībā nesaprotu. Matemātika nav mana stiprā puse, un es neesmu Apļa biedrene — Ouroboro Apļa, kurš vada visas kosmiskās izmaiņas.
Bet Lācars visu sabojāja, cenzdamies sasteigt notikumus. Tāpēc es jūtu, ka tev ir jāzina precīzi, kāpēc šī glābšanas operācija ir nepieciešama un kāpēc tev lūdz tajā piedalīties. Mēs aizbrauksim uz Galveno pārvaldi, un viņi tevi pārliecinās; no tās darba daļas es atsakos. Tas ir atkarīgs no biedriem, laika manipulāciju galvenajiem vadītājiem. Es Lācaram tā teicu — viņš ir Apļa biedrs.»
«Mīļā, man daudz labāk patiktu klausīties tevi. Lācaram nebūtu viegli iesmērēt man desmit kronu banknoti kā divas kronas.»
«Tās ir viņa problēmas. Bet Aplī viņam ir tikai viena balss, kaut ari viņš ir seniors. Protams, viņš vienmēr un jebkur ir seniors.»
Es ieklausījos uzmanīgāk. «Mājiens, ka Lācars ir divtūkstoš gadu vecs…»
«Vairāk, vairāk kā divi tūkstoši četrsimt gadu.»
«Vienalga. Kurš apgalvo, ka viņš ir vairāk kā divtūkstoš gadus vecs? Viņš izskatās jaunāks par mani. »
«Viņš ir ticis vairākkārt atjaunots.»
«Bet kurš gan apgalvo, ka viņš ir tik vecs? Piedod, mīļā, bet tu nevari to pierādīt. Pat, ja mēs ņemam vērā tikai .katru otro nedēļu, viņš tāpat būtu vairāk kā desmit reizes vecāks par tevi. Ja viņš ir. Atkal — kas to var pierādīt?»
«Mmm… ne jau es, tas tiesa. Bet man nekad nav bijis iemesla apšaubīt to. Es domāju, ka tev vajadzētu parunāt ar Džastinu Fūtu.» Heizela paskatījās apkārt. Mēs atradāmies tajā brīnišķīgajā pagalmā — dārzā aiz istabas, kurā es pamodos. (Tā bija viņas istaba, kā es uzzināju vēlāk
— vai ari viņa tur apmetās, kad vēlējās; tādas lietas nebija konkrētas. Ikreiz citas paražas.) Mēs bijām tajā dārzā kopā ar citiem Longa ģimenes locekļiem, viesiem, drau-
gicm, radiniekiem, iebaudījām garšīgas uzkodas un atslābinājāmies. Heizela ieraudzīja maza auguma, pelei līdzīgu vīrieti, kādus parasti ievēl par kasieriem jebkurā organizācijā, kādai vien viņi pieder. «Džastin! Nac šeit, mīļais. Atvēli man mirklīti.»
Viņš nāca uz mūsu pusi, kāpdams pāri suņiem un bērniem, un sasveicinājās ar manu sievu tajā sirsnīgajā stilā, kā viņu apsveica visi. Viņš teica: «Sikspārni, tu biji prom tik ilgi.»
«Darīšanas, mīļais. Džastin, tas ir mans mīļotais vīrs Ričards.»
«Musu mājas ir tavējās.» Viņš mani apskāva un noskūpstīja, kā jau bija noticis tik bieži. Šie cilvēki skūpstījās tikpat bieži kā agrīnie kristieši. Tās bija tradīcijas un protokols.
«Paldies, ser.»
«Lūdzu, saprotiet, ka ar speķu ietekmēt mūsu viesus nav šejienes paraža. Lācars ir likumdevējs pats sev, bet viņš neietekmē pārējos.» Džastins Fūts man uzsmaidīja, tad pievērsās manai sievai. «Heizela, vai tu atļausi palūgt Atēnai tavas sarunas ar Lācaru kopiju Arhīviem?»
«Kāpēc? Es viņu sabradāju, viss cauri.»
«Vēsturiska interese. Neviens cits, pat ne Ištara, nekad nav samizojis Senioru tā, ka tu to izdarīji. Lielākā daļa cilvēku nespēj atklāti viņam nepiekrist pat tad, ja viņi tiešām nepiekrīt. Tā kā tas būtu ne tikai interesants ieraksts nākotnes zinātniekiem, bet arī varētu būt pakalpojums pašam Lācaram, ja viņš to kādreiz uzietu. Viņš ir tiktāl pieradis panākt savu, ka nāktu tikai par labu laiku pa laikam atgadināt, ka viņš nav Dievs.» Džastins pasmaidīja. «Un mums pārējiem tas ir svaiga gaisa malks. Pie tam vēl, Heizela mīļā, runas literārā kvalitāte ir unikāla un lieliska. Es gribu to dabūt Arhīviem.»
«Mmm… muļķības, mīļais. Runā ar Lācaru. Nihil obstat, bet tam vajadzīga viņa atļauja.»
«Uzskati, ka tā man jau ir; es zinu, kā izmantot viņa stūrgalvīgo lepnumu. Sivēna princips. Viss, kas man jādara
— jāpiedāvā viņam to cenzēt un paturēt ārpus Arhīviem. Ar mājienu, ka es saprotu viņa jūtas. Tad viņš iespītēsies
un uzstās, lai ieraksts tiktu noglabāts Arhīvos… nerediģets, nepārveidots.»
«Nu, labi, ja viņš piekrīt.»
«Vai es drīkstu jautāt, dārgā, kur tu iemācījies trakākos no tiem izteicieniem?»
«Nē, tu to nedrīksti. Džastin, Ričards man uzdeva jautājumu, uz kuru es nevaru atbildēt. Kā mēs zinām, ka Seniors ir vairāk kā divtūkstoš gadu vecs? Man tas ir kā jautājums — kā es zinu, ka Saule rīt uzlēks? Es vienkārši to zinu.»
«Nē, tas ir tāpat kā jautāt — kā tu zini, ka Saule bija jau ilgi pirms tavas dzimšanas? Atbilde ir — tu nezini. Hmmm, interesanti.»
Viņš paskatījās uz mani. «Daļa no problēmas, manuprāt, saistas ar faktu, ka tu nac no Izplatījuma, kurā Hovarda Ģimeņu fenomens nekad nav noticis.»
«Man liekas, es nekad neesmu par to pat dzirdējis. Kas tas ir?»
«Tas ir kodēts nosaukums cilvēkiem ar īpaši garu mužu. Bet man vispirms jāsniedz pamatinformācija. Ouroboro Apļa biedru uzņēmums, kuru vada finansists D. D. Harimens, un pirmais cilvēks uz Zemes jautā, kurš pirmais spēra kāju uz Mēness. Kas to izdarīja tavā pasaulē?»
«E? Puisis vārdā Nīls Armstrongs un pulkvedis Bazs Oldrins.»
«Tieši tā. NASA, valdības biroja, pasākums, ja es pareizi atceros. Bet šajā Izplatījumā, manā un Lācara Longa pasaulē, pirmo ceļojumu uz Mēnesi apmaksāja nevis valdi-ba, bet privātuzņēmums, kuru vadīja finansists, kāds D. D. Harimens, un pirmais cilvēks, kas spēra kaju uz Mēness, bija Leslijs Lakrua, Harimena darbinieks. Kādā citā Izplatījumā tas bija militārs projekts. Citā — vienalga, katrā Izplatījumā kosmosa ceļojumu sākums ir būtisks notikums, kas ietekmē visu, kas seko. Tagad par Senioru — manā Izplatījumā viņš ir viens no pirmajiem kosmosa pilotiem. Es vairākus gadus biju Hovarda Ģimeņu arhivārs… un pēc šiem arhīviem varu pierādīt, ka Lācars Longs ir bijis kosmosa pilots vairāk kā divdesmit četrus gadsimtus. Vai tev tas izklausās pārliecinoši?»
«Nē.»
Džastins Fūts pamāja. «Saprotu. Kad saprātīgs cilvēks dzird kaut ko, kas ir pretrunā veselā saprāta noteikumiem, viņš netic — un viņam nevajag ticēt tam bez pietiekamiem pierādījumiem. Tev nav piedāvāts neviens ticams pierādījums. Tikai baumas. Cienījamas baumas, kas faktiski ir patiesas, bet tomēr tikai baumas. Dīvainas. Es esmu uzaudzis kopā ar to; es esmu Hovarda Ģimeņu četrdesmit piektais loceklis, kurš dzīvo ar vārdu Džastins Fūts, pirmais ar manu vārdu bija Ģimeņu uzticības persona divdesmitā gadsimta sākumā, kad Lācars Longs bija zīdainis, bet Mauriņa — jauna sieviete.»
Šajā brīdī saruna zaudēja realitātes pieskaņu. Uzzināju, ka mīļajai lēdijai, kas mani pirmīt bija mierinājusi, ir divdesmit četrus gadsimtus vecs dēls…. bet viņa pati izskatījās ne vairāk kā pusotru gadsimtu veca meitene — pie velna, reizēm nav vērts kāpt ārā no gultas — paruna Aiovā, kad biju jauns, un tā vēl joprojām ir patiesa uz Tertiusa vairāk ka pēc diviem tūkstošiem gadu. (Ja tā bija!) Man bija ļoti labi ar Minervu pie viena sana un Galahedu pie otra, un Pikseļu uz krūtīm. Neņemot vērā spiedienu urīnpūsli.