Es jautāju Zebam: «Kas ir Geja?»
«Tas neesmu es, ja nu tikai šad tad pa jokam. Mūsu mašīna ir Geja.»
Kaislīgs kontralts teica: «Es esmu Geja. Sveiks, Ričard, tu vienreiz biji mani, bet man liekas, ka tu to neatceries.»
Es nospriedu, ka Lētas lokam ir kādi patiešām smagi blakusefekti. Ja es kādreiz esmu bijis sievietē (viņa tā to formulēja, nevis es) ar tik ļoti pavedinošu balsi, un esmu to aizmirsis…
«Piedod. Es neredzu viņu. Lēdiju vārdā Geju.»
«Viņa nav lēdija, viņa ir palaistuve.»
«Zebij, tu to nožēlosi. Viņš ar to gribēja teikt, ka es neesmu sieviete, Ričard. Es esmu mašīna, kurā tu pašlaik grasies iekāpt — un kurā tu jau esi reiz bijis, bet tu toreiz biji ievainots un slims, tāpēc es neapvainojos, ka tu mani neatceries.»
«O, es atceros gan!»
«Vai tiešām? Tas ir jauki. Katrā gadījumā es esmu Geja Krāpniece, un tu esi laipni gaidīts manī.»
Es iekāpu kabīnē un devos uz kravas nodalījuma durvīm aiz sēdekļiem. Hilda mani atturēja. «Neej tur. Tur ir tava sieva ar diviem vīriešiem. Atstāj taču meitenei kādu iespēju.»
«Un arī Libija ir tur,» Dītija piebilda. «Nekaitini viņu, krustmāt Asā Mēle. Apsēdies, Ričard.» Es apsēdos viņām pa vidu — kas bija patīkami, tikai es gribēju tikt tajā dīvainajā vannasistabā. Ja te vispār tāda bija. Ja tas nebija tikai Lētas sapnis.
Hilda iekārtojās man blakus kā kaķis un teica: «Tev ir radies slikts pirmais iespaids par Lācaru, Ričard; es negribu, lai tā ari paliek.»
Es atzinu, ka skalā ar desmit iedaļām Lācaram es dotu mīnus trīs.
«Es ceru, ka tā neturpināsies. Dītija?»
«Pēc pāris dienām Lācara vidējais reitings būs tuvāk atzīmei deviņi, Ričard. Tu redzēsi pats.»
«Ričard,» Hilda turpināja, «par spīti tam, ko es teicu, es nedomāju neko sliktu par Lācaru. Es esmu dzemdējusi vienu viņa bērnu… un tik tālu es eju tikai ar vīriešiem, kurus cienu. Bet Lācaram ir savi sliktie paradumi, un laiku pa laikam viņu vajag mazliet iekaustīt. Tomēr es viņu mīlu.»
«Es arī,» piekrita Dītija. «Man no Lācara ir meitiņa, un tas nozīmē, ka es viņu cienu un mīlu, pretējā gadījumā nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Pareizi, Zebadija?»
«Kā lai es to zinu? Mīla, ak, bezrūpīgā mīla! Priekšniec, vai mēs kaut kur dodamies? Geja grib zināt.»
«Ziņo, kad esam gatavi.»
«Labās puses durvis ciet, pārslēdzējs darbībai gatavs.»
«Kreisās puses durvis ciet, sēdekļu drošības jostas piestiprinātas, visas sistēmas kārtībā.»
«Laika korpusa Galvenā pārvalde caur Alfa un Beta. Pēc vēlēšanās, Galvenais pilot.»
«Tieši tā, kaptein. Geja Krāpniece, kontrolpunkts Alfa. Izpildīt.»
Spožo saules gaismu un zaļo pļavu pie Longu mājas nomainīja tumsa un zvaigznes.
Mēs bijām bezsvara stāvokli.
«Kontrolpunkts Alfa, iespējams,» Zebs teica. «Geja, vai tu redzi LGP?»
«Kontrolpunkts Alfa deguna priekšā,» mašīna atbildēja. «Laika korpusa GP taisni pretī. Zeb, tev vajag brilles.»
«Kontrolpunkts Beta, izpildīt.» Debesis atkal pārmainījās.
Šoreiz es to ieraudzīju. Tā nebija planēta, drīzāk kosmosa apmetne, varbūt desmit, varbūt tūkstoš kilometru attālumā — kosmosā nav iespējams uzminēt attālumu līdz nepazīstamam priekšmetam.
Zebs teica: «Laika korpusa Galvenā pārvalde, Geja — atkāpties!»
Mūsu priekšā uzliesmoja novas bumba.
XXV nodaļa
Šredingera kaķis
«Ak Dievs!» mašīna novaidējās. «Šitais apsvilināja manas astes spalvas! Hilda, brauksim mājās! Lūdzu!» Novas bumba nu jau bija tālu prom, bet joprojām bija redzama tās spilgtā, baltā gaisma, kas izskatījās kā Saule, skatoties no Plutona.
«Kaptein?» Zebs jautāja.
«Apstiprinu,» Hilda mierīgi atbildēja. Bet viņa bija pieķērusies man un trīcēja.
«Geja—Mauriņa—izpildīt!» Mēs bijām atkal pie Lācara Longa un viņa cilts romāņu stila muižas.
«Galvenais pilot, lūdzu, uzpīkstini Oza spārnam un pasaki, lai atceļ visu; mēs tuvākajā laikā nekur nebrauksim. Ričard, ja tu varētu pavirzīties pa labi, līdzko Džeiks būs prom, pārējie mūsu pasažieri varētu izkāpt.»
Es to arī darīju, tiklīdz Dr. Barouzs atbrīvoja ceļu. Es dzirdēju sev aiz muguras dārdošo Lācara Longa balsi. «Hilda! Kāpēc tu mums pavēlēji izkāpt? Kāpēc mēs neesam Galvenajā pārvaldē?» Viņa balss tonis atgādināja man kādu seržantu, kad es vēl biju jauniņais armijā, pirms desmit tūkstošiem gadu.
«Es aizmirsu savu adīkli, Vudij, man bija jāatgriežas, lai to paņemtu.»
«Beidz. Kāpēc mēs nekur neesam izkustējušies? Kāpēc mums jākāpj ārā?»
«Padomā par savu asinsspiedienu, Lācar. Geja tikko pierādīja, ka viņa nav Nervozā Nellija, kad lūdza sadalīt mūsu parasto ceļu uz LGP trīs posmos. Ja es būtu paļāvusies uz veco taktiku, mēs visi sadegtu tumsā.»
«Mana āda niez,» Geja skumīgi teica. «Varu derēt, ka likšu Geigera skaitītājam grabēt kā krusai uz skārda jumta.»
«Zebijs tevi vēlāk pārbaudīs, miļā,» Hilda nomierinoši teica, tad pievērsās Lācaram: «Es nedomāju, ka Gejai kaut kas notika; man liekas, ka visi tikām cauri sveikā. Tāpēc, ka Zebs kārtējo reizi saņēma sliktās ziņas pēdējā mirklī, un uztrieca mūs fotoniem. Bet man žēl ziņot, ser, ka Galvenās pārvaldes tur vairs nav. Lai dus svētā mierā.»
Lācars atjautāja: «Hilda, vai tas ir viens no taviem jociņiem?»
«Kapteini Long, ja jūs tā runājat, es gaidu, ka uzrunāsiet mani «komandor».»
«Piedod. Kas notika?»
Zebs atbildēja: «Lācar, ļauj viņiem izkāpt, tad es aizvedīšu tevi atpakaļ un parādīšu. Tikai mēs abi.»
«Jā, tik tiešām, tikai jūs divi vien,» mašina iejaucās. «Bet ne es! Es nekur nebraukšu! Es neesmu parakstījusies kaujas uzdevumiem. Es neļaušu jums aizvērt durvis; tas nozīmē, ka jūs nevarat mani izkustināt no vietas. Es piesaku streiku.»
«Tas ir dumpis,» atbildēja Lācars. «Nomierini viņu.»
Mašīna iespiedzās, tad satraukti ierunājās: «Zeb, vai tu to dzirdēji? Vai tu dzirdēji, ko viņš teica? Hilda, vai tu dzirdēji? Lācar, es nepiederu tev, un nekad neesmu piederejusi! Pasaki viņam to, Hilda! Lai tikai viņš pieskaras man kaut vai ar mazo pirkstiņu, un es kļūšu kritiska un noraušu viņam roku. Un paņemšu sev līdzi visu Bundokas apgabalu.»
«Tas ir matemātiski neiespējami,» Longs piebilda.
«Lācar,» ierunājās Hilda, «tev nevajadzētu tik ātri teikt
— «neiespējami», runājot par Geju. Katrā gadījumā, vai tev neliekas, ka tu jau esi pietiekami dabūjis pa ādu vienai dienai? Tu noskaņosi Geju pret sevi, un viņa to pateiks Dorai, kura pateiks Tīnai, kura pateiks Minervai, kura pateiks Ištarai, Maurīnai un Tamārai, un tad tu varēsi būt laimīgs, ja tev izdosies dabūt kaut ko ēdamu, tu nekur nevarēsi apgulties vai vispār kaut kur aiziet.»
«Es padodos. Geja, es atvainojos. Ja es tev šovakar nolasīšu priekšā divas nodaļas rio «Tik-Tok», vai tu man piedosi?»
«Trīs nodaļas.»
«Sarunāts. Lūdzu, pasaki Tīnai, lai viņa izsauc matemātiķus, kas strādā pie Galaktikas Pavēlnieka Operācijas, un lūdz tiem» cik ātri vien iespējams, ierasties pie manis Dorā. Lūdzu, paziņo visiem pārējiem, kas saistīti ar Pavēlnieku, ka es iesaku viņiem ierasties Dorā un pagaidām apmesties tur. Es nezinu, kad mēs aizbrauksim. Varētu būt, ka pēc nedēļas, bet tikpat labi jebkurā brīdī, un brīdinājums varētu neatskanēt pat desmit minūtes ātrāk. Kara stāvoklis. Sarkanā trauksme.»