«Dorā tā ir, uz to var paļauties. Un kas notiks ar Bundoku?»
«Kā tu to domāji — kas notiks ar Bundoku?»
«Vai tu gribi, lai pilsētu evakuē?»
«Geja, es nezināju, ka tev tas rūp,» Lācars izklausījās izbrīnīts.
«Es? Lai es rūpētos, kas notiek ar Zemes ložņātajiem?» mašīna nicīgi nošņācās. «Es vienkārši pārraidu informāciju Airam.»
«Ak tā? Uz mirkli es iedomājos, ka tevī attīstījusies cilvēciska līdzjūtība.»
«Lai Dievs pasargā!»
«Jūtos atvieglots. Tava vienkāršā, egocentrētā savtība ir vienmēr bijusi stabilitātes cietoksnis šajā mainīgajā pasaulē.»
«Liecies mierā ar komplimentiem, tu joprojām esi man parādā tās trīs nodaļas.»
«Protams, Geja; es taču apsolīju. Lūdzu, pasaki Airam,
— cik es zinu, Bundoka ir tikpat droša, kā jebkura cita vieta šajā pasaulē… kas neizsaka pārāk daudz… turpretī jebkurš mēģinājums evakuēt šo skudru pūzni, manuprāt, beigtos ar vairāku dzīvību zaudēšanu un vēl lielākiem materiāliem zaudējumiem. Bet varētu būt vērts riskēt tikai tāpēc, lai sapurinātu viņu laiskos vielmaiņas procesus — mūsdienu Bundoka man šķiet nobarojusies, dumja un bezrūpīga. Lūdz, lai viņš to apstiprina.»
«Aira saka — viss atkarīgs no tevis.»
«Rodžer, un tas pats attiecas arī uz tevi; viņi ievārījuši pamatīgas ziepes. Pulkvedi Kempbel, es atvainojos par šo situāciju. Vai tu būtu ar mieru nākt man līdzi? Tev varētu būt interesanti redzēt, kā mēs veicam ārkārtas stāvokļa
manipulāciju. Heizela, vai tā var? Vai ari es atkal jaucos tavā lauciņā?»
«Viss kārtībā, Lācar, jo tas vairs nav mans lauciņš. Tas ir tavs un citu Kompanjonu lauciņš.»
«Tu esi sarežģīta sieviete, Sedij.»
«Ko gan tu iedomājies sagaidīt, Lācar? Mēness ir skarbs skolotājs. Es visu iemācījos tur. Vai es arī varu doties līdzi?»
«Tu esi īpaši gaidīta; tu taču vēl joprojām esi Pavēlnieka daļa. Vai ne?»
Mes gājām apmēram piecdesmit metrus pāri pļaviņai līdz lielākajam un dīvainākajam lidojošajam šķīvītim, par kādu nekad nav iedomājies neviens no NLO kulta pielūdzējiem. Es uzzināju, ka tā bija Dora, šis vārds apzīmēja gan kosmosa kuģi, gan kompjūteru, kas šo kuģi vadīja. Es uzzināju arī, ka Dora bija Seniora privātā jahta, ka tas bija Hildas — admirāļa — kuģis, un arī pirātu kuģis Lorelejas Lī vai Lazurītes vadībā, kuru komandā ietilpa Kastors un Pollukss, kas bija vai nu viņu vīri, vai vergi, vai abi kopā.
«Viņi ir gan viens, gan otrs,» Heizela man vēlāk paskaidroja. «Un Dora ir visi trīs. Lesa un Lora vinnēja sešdesmit gadu brīvības tiesības no Kesa un Pola sarkanā suņa spēlē īsi pēc tam, kad viņi bija apprecējušies. Starp Lesu un Loru pastāv telepātiskas saiknes, un viņas krāpās. Mani mazdēli ir veikli un tikpat pašpārliecināti, kā Harvardas absolventi, un viņi vienmēr mēģina mānīties. Es centos iznīcināt šo nejauko paradumu, kad viņi vēl bija pārāk mazi, lai ķircinātu meitenes, izmantojot kāršu kavu ar iezīmētām kārtīm. Tas nedarbojās, viņi visu pamanīja. Bet viņu zaudējuma cēlonis bija fakts, ka Lesa un Lora ir vēl veiklākas un pat vēl viltīgākas.»
Heizela skumji pašūpoja galvu. «Šī sasodītā pasaule. Varētu iedomāties, ka jaunietis, kuru es esmu uzaudzinājusi, būtu kļuvis īpaši uzmanīgs, ja viņam iedalītu trīs dūžus un karali… bet Kess bija alkatīgs.' Viņš ne tikai lika uz visu banku tad, kad nespēja to segt, bet pat piedāvāja savus dokumentus, lai segtu starpību.
21 — 2689
321
Tad, un ne dienu vēlāk, Pols kļuva par acīm redzamas laupīšanas upuri; viņš bija pārliecināts, ka zina, kāda kārts bus nakamā, jo viņš pazina nelielu kafijas traipu. Izrādījās, ka gan desmitniekam, gan astoņniekam ir tāds pats traips. Polam bija devītnieks, bet viņš nebija spēcīgā morālā pozīcijā. Ak jā, varbūt puišiem tomēr ir labāk likt paveikt visus smagos darbus uz kuģa, plus šampūni un pedikīrs viņu sievām, nekā ļaut pārdot Lesu un Loru Iskandera vergu tirgū
— es nešaubos, ka viņi to būtu darījuši, ja pašu zaglīgie gājieni butu izdevušies.»
Dora no iekšpuses ir vēl lielāka, nekā izskatās no ārpuses; tajā ir tik daudz lielisku telpu, cik vien vajag. Dora reiz bija grezns, bet visai tradicionāls hiperfotonu kosmosa kuģis. Bet tas (kuģis, nevis Dora-kompjūters) tika pārbūvēts ar telpas transformētāju (maģiskais līdzeklis, ar kuru Geja Krāpniece lidinās starp zvaigznēm).
Barouza aprēķinu rezultātā tehnoloģija, kas teleportē Geju, var tikt piemērota telpas transoformācijai. Doras pasažieru un kravas telpas bija transformētas tāL ka ļāva glabāt neskaitāmas liekas telpas saspiestā formā līdz brīdim, kad tās ir vajadzīgas.
(Tie nav tie paši noteikumi, pēc kuriem Geja ir iemānījusi sevī divas deviņpadsmitā gadsimta vannasistabas. Vai ari ir? Es domāju, ka nav. Man tas jānoskaidro. Vai ari atstāt šo problēmu mierā? Varbūt tā ir labāk.)
Jahtas vienā pusē atvērās durvis, noslīdēja traps, un es, sekodams Lācaram, kāpu augšā ar savu mīļoto pie rokas. Tikko viņš iekāpa kuģī, atskanēja mūzika: It Ain’t Necessarily So no Džordža Geršvina nemirstīgā Porgy and Bess. Sen mirušais varonis — Sportin' Life — runāja par to, ka Metuzāla vecuma vīrietim nav iespējams ievilināt savā gultā nevienu sievieti.
«Dora!»
Jaunas meitenes maiga balss atsaucās: «Es pašlaik esmu vannā. Parunāsimies vēlāk.»
«Dora, izslēdz to muļķīgo dziesmu!»
«Man jākonsultējas ar šīsdienas kapteini, ser.»
«Konsultējies un esi nolādēta! Bet apklusini to troksni.»
Cita balss ierunājās kuģa balss vietā. «Šeit runā kapteine Lora, puisīt. Vai tev ir problēma?»
«Jā. Pārtrauc to troksni!»
«Džekiņ, ja tu uzskati pašlaik skanošo klasisko mūziku par apsveikumu tavas ierašanās dēļ, tad man jāatzīst, ka tava gaume ir tikpat barbariska kā vienmēr. Diemžēl es nevaru to izslēgt, jo komandore Hilda ir ieviesusi jaunu protokolu. Es nevaru izmainīt noteikumus bez viņas piekrišanas.»
«Esmu pabāzts zem tupeles,» Lācars nikni noteica. «Nevaru iekāpt pats savā kuģī, neizdzirdot ņirgas. Zvēru pie Allāha, ka, tiklīdz būšu ticis galā ar Pavēlnieku, es nopirkšu Barouza Vecpuiša Vabolīti, aprīkošu to ar Minsky smadzenēm un došos garā brīvdienu ceļojumā bez nevienas sievietes.»
«Lācar, kāpēc tu runā tik briesmīgas lietas?» Balss atskanēja mums aiz muguras; man nebija grūti pazīt Hildas silto kontraltu.
Lācars atskatījās. «Aaa, te tu esi! Hilda, lūdzu, liec izslēgt to drausmīgo ņerkstoņu!»
«Lācar, tu pats vari to izdarīt…»
«Esmu mēģinājis. Viņas priecājas, ka var mani kaitināt. Visas trīs. Tu arī.»
«… vienkārši sperot trīs soļus aiz durvīm. Ja ir kāds cits muzikāls sveiciens, ko tu labāk gribētu dzirdēt, lūdzu, nosauc. Mēs ar Doru cenšamies atrast katram no mūsu ģimenes vispiemērotāko melodiju, plus vēl dziesmu jebkura viesa sagaidīšanai.»
«Tas ir smieklīgi.»
«Dorai šī ideja patīk. Tāpat ari man. Tā ir eleganta paraža, tāpat kā ēst ar dakšiņu nevis pirkstiem.»
«Pirksti bija pirms dakšiņas.»
«Un plakantārpi — pirms cilvēkiem. Tas gan nenozīmē, ka plakantārpi būtu labāki par cilvēkiem. Ej vien tālāk, Vudij, un liec mierā Geršvinu.»
Viņš saviebās un devās tālāk; Geršvina melodija apklusa. Heizela un es sekojām viņam — un atkal atskanēja mūzika, orķestris spēlēja maršu, kuru es nebiju dzirdējis kopš tās melnās dienas, kad zaudēju kāju… un savu komandu… un savu godu: The Campbells Are Coming…