Melodija mani pārsteidza un es sajutu krietnu adrenalīna eksploziju, kādu vienmēr rada sena slavas dziesma pirms kaujas. Es biju tik ļoti aizrāvies, ka nācās saņemt rokās visu gribasspēku, lai saglabātu neizteiksmīgu seju, un lūgties — kaut neviens mani neuzrunātu, pirms atkal spēšu kontrolēt savu balsi.
Heizela saspieda manu roku, bet neko neteica; es domāju, ka viņa nolasa manas domas — viņa vienmēr zina, kas man vajadzīgs. Es devos uz priekšu ar iztaisnotu muguru, viegli balstīdamies uz spieķa, un neievērojot kuģa interjeru. Tad mūzika apklusa un es atkal varēju elpot.
Aiz mums nāca Hilda. Viņa bija mazliet nogaidījusi, lai ieturētu pauzi starp muzikālajiem sveicieniem. Viņu sveica viegla un gaisīga melodija, kuru es nevarēju identificēt; šķita, ka tā tika atskaņota uz sudraba zvaniņiem, vai varbūt uz čelestas. Heizela man pateica nosaukumu — Jezebel —, bet tas man bija svešs.
Lācara apartamenti bija tik grezni, ka es apcerēju, kā varētu izskatites komandores Hildas admirāļa kajīte. Heizela jutās viņa viesistabā kā mājās. Bet es tur nepaliku; starpsiena noņirbēja, un Lācars mani veda iekšā. Tālāk atradās konferenču zāle, kas būtu piemērota visas sistēmas pārstāvju salidojumam: tur bija milzīgs konferenču galds, katra vieta pie tā
— miksts atzveltnes krēsls, pierakstu bloks, ūdens karafe, termināls ar monitoru, printeri un tastatūru, mikrofons un austiņas — man gan jāpiebilst, ka no visiem šiem krāšņajiem krāmiem tika izmantoti pavisam nedaudzi; Dorai tas viss bija lieks, jo viņa pati bija lieliska sekretāre mums visiem, vienlaicīgi piedāvājot un pasniedzot atspirdzinājumus.
(Es nevarēju atbrīvoties no mānīgā iespaida, ka kaut kur atradās dzīva meitene vārdā Dora, kura tikai nebija redzama. Bet neviena mirstīga meitene nespētu tikt gala ar visiem pienākumiem, ko paveica Dora.)
«Apsēdies, kur vien vēlies,» Lācars teica. «Šeit nepastāv pakāpes. Nekavējies uzdot jautājumus vai izteikt savu viedokli. Ja tu pateiksi ko muļķigu, neviens tam nepievērsīs uzmanību, un tu nebūsi pirmais, kam tā gadās šajā telpā. Vai tu esi pazīstams ar Libiju?»
«Formāli nē.» Tā bija otra sārtā blondīne, tā, kura nebija Dītija.
«Tad iepazīsties. Dr. Elizabete Endrjū Džeksone Libija Longa… Pulkvedis Ričards Kolins Eimss Kempbels.»
«Man ir tas gods, Dr. Longa.»
Viņa mani noskūpstīja. Es biju pieņēmis šo tradīciju, ko iemācījos mazāk kā divās dienās, kuras pavadīju šeit. Vienīgā iespēja izvairīties no draudzīgiem skūpstiem bija pagriezties un aizbēgt… bet labāk bija atslābināties un izbaudīt. To es arī darīju. Dr. Elizabete Longa bija pievilcīga, viņa nevalkāja pārāk daudz apģērba, viņa smaržoja un garšoja labi… un viņa atradās manā tuvumā trīs sekundes ilgāk, nekā nepieciešams, noglāstīja manu vaigu un teica: «Heizelai ir laba gaume. Es priecājos, ka viņa ir ievedusi tevi ģimenē.»
Es nosarku kā puika. Visi izlikās, ka neko nav redzējuši. Lācars turpināja: «Libija ir mana sieva, un arī mana partnere, sākot no divdesmit pirmā gadsimta pēc Gregora kalendāra. Mēs kopā esam pārdzīvojuši trakus laikus. Toreiz viņa bija vīrietis — atvaļināts Zemes Militāro Spēku komandieris. Bet gan toreiz, gan tagad, gan kā vīrietis, gan ka sieviete — lielākā matemātiķe, kāda vien jelkad dzīvojusi.»
Elizabete pagriezās un noglāstīja viņa roku. «Muļķības, Lācar. Džeiks ir labāks matemātiķis par mani, un daudz radošāks ģeometrs, nekā es jebkad varētu cerēt kļūt; viņš var vizualizēt vairāk dimensiju, un neapmaldīties tajās. Es…»
Hildas Džeikobs Barouzs bija mums sekojis. «Nieki, Lib. Man ir nelabi no mākslotas pieticības.»
«Tad vem, bet tikai ne uz paklāja. Džeikob, nav svarīgs ne tavs, ne mans, ne arī Lācara viedoklis; mēs esam, kas mes esam, katrs no mums — un es saprotu, ka mums šeit paredzēts strādāt. Lācar, kas noticis?»
«Pagaidīsim Dītiju un zēnus, lai nebūtu jāatkārto. Kur ir Džeina Libija?»
«Te es esmu, tēvoci Vudij.» Ienāca kaila meitene, kas bija līdzīga… paklau, es beigšu runāt par radinieku līdzībām, sarkaniem vai citādiem matiem, un apģērba esamību vai neesamību. Uz Tertiusa, klimata un paražu dēļ,
apģērbu parasti valkāja sabiedriskās vietās, reizēm arī mājās. Lācara Longa mājās vairāk vīriešiem nekā sievietēm bija raksturīgi kaut ko valkat, bet nebija kāda likuma, kuru es būtu spējis izprast.
Rudi mati bija ļoti izplatīti uz Tertiusa, bet vēl vairāk
— Longa ģimenē, «ciltstēva» efekts (kā saka lopkopji) no Lācara… bet ne tikai no viņa; šajā ģimenē bija vēl divi citi avoti, kas nebija radniecīgi Lācaram un kurus arī savā starpā nesaistīja radniecīgas saites: Elizabete Endrjū Džeksone Libija Longa un Dedža Torisa (Dītija) Barouza Kārtere Longa — un vēl viens avots, par kuru tolaik vēl neko nezināju.
Gilgameša teorijas piekritēji ir ievērojuši, cik dažādām vietām ir raksturīgi rudmataini cilvēki, piemēram, Roma, Libāna, Dienvidīrija, Skotija… un, vēl interesantāk, vēsturisko personu vidū — no Jēzus līdz Džefersonam, no Barbarosas līdz Henrijam VIII.
Līdzību avotiem Longa ģimenē bija grūti izsekot bez Dr. Ištaras — ģimenes ģenealoģes — palīdzības, Ištara pati neizskatījās līdzīga savai meitai Lazurītei… kas nav pārsteidzoši, līdzko es uzzināju, ka viņai nav ģenētiskas saites pašai ar savu meitu… kuras ģenētiskā māte bija Mauriņa.
Daudz ko no šīs informācijas es uzzināju tikai vēlāk; par to tagad runāju tikai tāpēc, lai atbrīvotos.
Matemātiķu konferencē piedalījās Libija Longa, Džeiks Barouzs, Džeina Libija Barouza Longa, Dītija Barouza Kārtere Longa, Minerva Longa, Vīterela Longa, Pitagors Libijs Kārters Longs un Arhimēds Kārters Libijs Longs — Pīts un Arčijs — vienu no viņiem dzemdējusi Dītija, otru
— Libija, un šīs divas sievietes bija jauniešu abi vecāki — Dītija bija abu ģenētiskā māte un Elizabete — ģenētiskais tēvs… es atsakos to izskaidrot; lai tas paliek kā mājas uzdevums. Es labāk piedāvāšu jums vēl vienu — Maksvels Barouzs — Barouzs Longs —, un tad noslēgšu šo sarunu tēmu, sakot, ka visas šīs dīvainās kombinācijas bija realizētas ģimenes ģenētika uzraudzībā, lai maksimāli pastiprinātu gēnus, kas nosaka matemātisko ģenialitāti, un lai pavājinātu kaitīgo regresu nosakošo gēnu iedarbību.
Šo ģēniju darba vērošana bija savā ziņa līdzīga sajūsmai, ko izraisa šaha mača vērošana, bet ne gluži. Lācars vispirms uzklausīja Gejas Krāpnieces liecību, viņas balss tika atskaņota pa Doras skaļruņiem. Viņi noklausījās Gejas teiktajā, novērtēja projicēto videoierakstu un skaņas materiālu, uzaicināja Zebadiju, uzklausīja viņa liecību, uzaicināja Hildu, lūdza viņai novērtēt Zebadijas priekšstatus par novu.
Hilda teica: «Kaut kas vidējs starp satricinājumu un uzliesmojumu. Jūs jau zināt, ka es neko labaku nevaru pateikt.»
Dr. Džeiks neizteica savu viedokli. «Es neskatījos. Kā vienmer, es izpildīju pavēles pie noniusa pults. Priekšpēdējā pavele, kas bija «atkāpties», pārtrauca ceļojuma shēmu, un mēs devāmies mājās. Es neregulēju noniusu, tāpēc nekā cita nav manos reģistros, diemžēl.»
Dītijas liecība bija gandrīz tikpat skopa. «Atkāpšanās pavēle apsteidza eksploziju apmēram par vienu milisekundi.» Viņa atteicās apgalvot, ka «intervāls bija neliels». Barouzs neatkāpās un pieminēja viņas «iekšējo pulksteni». Dītija viņam parādīja mēli.
Jaunais vīrietis (patiešām pusaudzis) vārdā Pīts teica: «Mans vērtējums — nepietiekoša informācija. Mums vajadzētu izvietot tajā vietā novērotājus, un uzzināt, kas notika pirms tam, lai varētu spriest, cik tuvu tam mirklim mēs varam ieplānot glābšanu.»