Džeina Libija jautāja: «Vai pēc atkāpšanās novas bumba jau bija redzama no jaunā skatu punkta, vai tā parādījās pēc Gejas skaidrojuma? Katrā gadījumā, kā tas saskan ar kontrolpunktu Beta? Jautājums: vai ir eksperimentāli pārbaudīts, ka teleportācijas pārvietošanās ir acumirklīga, absolūta nulle tekošajā laikā… vai tas ir tikai pieņēmums, kas balstīts uz nepilnīgām liecībām un empīriskiem faktiem?»
Dītija atbildēja: «Džei El, ko tu ar to gribi teikt, mīļā?» Es sēdēju viņām abām pa vidu; viņas sarunājās, acīmredzot negaidot manu viedokli, kaut ari es biju liecinieks.
«Mēs mēģinām noteikt optimālo mirkli LGP evakuēšanai, vai ne?»
«Vai tā? Kāpēc gan neizmēģināt evakuāciju, ieplānot to laikā, tad sākt to mīnus h stundās plus trīsdesmit minūtēs?
Tad visi būtu atpakaļ šeit, un paliktu vēl daudz brīva laika.»
«Dītija, tu tikko izteici paradoksu, kas atstāj tavu galvu iesprūdušu dimbā,» Barouzs komentēja.
«Tēt! Tas ir rupji, aizskaroši un vulgāri!»
«Bet patiesi, mana mīļā meita. Tagad tiec ārā no lamatām.»
«Vienkārši. Es runāju par bīstamo pusi, nevis drošo. Mēs beidzam glābšanu ar trīsdesmit minūtēm rezervē, tad pārvietojamies uz jebkuru tukšu telpu jebkurā izdevīgā Izplatījumā
— teiksim, uz to orbītu ap Marsu, ko mēs tik bieži esam izmantojuši — tad atgriežamies šajā Izplatījumā vienu minūti pēc tam, kad esam izbraukuši glābšanas misijā.»
«Neveikli, bet efektīvi.»
«Man patīk vienkārša programmēšana.»
«Man arī. Bet vai neviens nesaskata kādu kļūdu faktā, ka mes varam rēķināties ar jebkuru laika posmu, kādu vien vajag?»
«Pie velna, jā!»
«Nu, Arčij?»
«Tur ir paslēptas mīnas, iespējamība nulle komats deviņi deviņi septiņi. Kādas mīnas — tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Kurš ir mūsu pretinieks? Nezvērs? Galaktikas Pavēlnieks? Boskone? Vai tā ir kādas citas vēstures mainītaju grupas tieša darbība, balstīta uz līgumu? Vai ari — tikai nesmejieties — mēs šoreiz stājamies pretī Autoram? Mūsu laika izvēlei vajadzētu būt atkarīgai no mūsu taktikas, mūsu taktika jāizplāno, rēķinoties ar pretinieku. Tā kā mums jānogaida, kamēr lielās smadzenes blakustelpā pateiks, ar ko mēs cīnāmies.»
«Nē,» atbildēja Libija Longa.
«Kas nav kārtībā, mammu?» puisis jautāja.
«Mēs prognozēsim visas iespējamās kombinācijas, mīļais, un simultāni tās atrisināsim, tad ierakstīsim pareizo atbildi scenārijā.»
«Nē, Lib, tu vēl joprojām esi gatava derēt uz pārsimts dzīvībām, ka lielajām smadzenēm ir taisnība,» Lācars iebilda. «Ja nu tā nav? Mēs paliksim tepat un atradīsim kādu drošu risinājumu, pat ja vajadzēs strādāt desmit gadus. Lē
dijas un džentlmeņi, mes runājām par saviem kolēģiem. Viņi nav aizvietojami. Nolādēts, atrodiet pareizo atbildi!»
Es sēdēju un jutos muļķīgi, lēnām sākot saprast, ka viņi nopietni diskutēja par to, kā glābt visus cilvēkus, arhīvus un instrumentus kosmosa apmetnē, kuru manu acu priekšā uzspridzināja pirms stundas. Un ka viņi tikpat vienkārši varēja izglābt visu apmetni — pārvietot to uz citu vietu, pirms bumba trāpīja. Es dzirdēju, ka viņi apspriež, kā to varētu darīt, kā plānot laiku. Bet viņi atteicās no ši risinājuma. Apmetnei vajadzēja izmaksāt neskaitāmus miljonus kronu… tomēr viņi atteicās to glābt. Nē, nē! Pretinieks, lai tas butu Apokalipses Nezvērs vai Galaktikas Pavēlnieks (es aizrijoši), vai kāds cits — viņam jārada iespaids, ka nodoms ir izdevies, viņam nedrīkst rasties aizdomas, ka ligzdiņa ir tukša un putniņš aizlidojis.
Es sajutu kaut ko pazīstamu savā kreisajā kājā: lords Piksels atkal trenējās vertikālajos triecienkāpienos. Viņš atstāja kājā jaunas skrambas, tāpēc es noliecos, satvēru kaķēnu un noliku uz galda. «Piksel, kā tu šeit gadījies?»
«Blert!»
«Patiešām. Arā dārzā, cauri dārzam, cauri rietumu spārnam — vai ari tu gāji apkārt? — pāri pļavai, lēciens augšā uz kosmosa kuģi — vai traps bija nolaists? Kā tas varētu būt, ka tu atradi mani?»
«Blert.»
«Viņš ir Šrēdingera kaķis,» Džeina Libija teica.
«Tad lai Šrēdingers labāk nāk un pievāc savu kaķi, pirms tas nav apmaldījies vai sagādājis sev sāpes.»
«Nē, nē, Piksels nepieder Šrēdingeram; Piksels vēl nav izvēlējies savu cilvēku — ja vien viņš nav izvēlējies tevi?»
«Nē, es nedomāju. Nu, varbūt.»
«Man gan liekas, ka noteikti. Es redzēju, ka viņš šodien sēdēja tev klēpī. Un tagad viņš ir pārvarējis tālu ceļu, lai atrastu tevi. Man liekas, ka tu esi izraudzīts. Vai tu esi no kaķu cilvēkiem?»
«O, jā! Ja Heizela ļaus man viņu paturēt.»
«Viņa ļaus, viņa ir no kaķu cilvēkiem.»
«Es ceru.» Piksels sēdēja uz mana piezīmju bloka, mazgājās, un veltīja visas pūles aizauss mazgāšanai. «Piksel, vai es esmu tavs cilvēks?»
Viņš pārtrauca mazgāšanās procesu tikai uz mirkli, lai daudznozīmīgi pateiktu: «Blert!»
«Labi, sarunāts. Darbinieka alga un tiesības. Medicīniskā apkalpošana. Katra otrā trešdienas pēcpusdiena brīva, tas atkarīgs no uzvedības. Džeina Libija, kas ir Šrēdingers? Kā kaķis tika šeit? Pasaki viņam, ka Piksels ir aizrunāts.»
«Šrēdingera te nav; viņš ir miris jau divreiz divpadsmit gadsimtus. Viņš bija viens no senās vācu dabas filozofu grupas, kuri tik brīnišķīgi maldījās attiecībā uz visu, ko pētīja, — Šrēdingers, Einšteins, Heizenbergs un… Vai visi šie filozofi dzīvoja tavā Izplatījumā? Es zinu, ka viņi nav bijuši visās multikosmosa daļās, bet paralēlā vēsture nav mana stiprā puse.» Viņa vainīgi pasmaidīja. «Man liekas, ka skaitļu teorija ir vienīgais, ko es patiešām protu. Bet es esmu laba pavāre.»
«Un kā tu proti nomazgāt muguru?»
«Es esmu labākā muguru mazgātāja Bundokā!»
«Tu izšķied savu laiku, Džei El,» Dītija iejaucās. «Heizela joprojām vadā viņu pie saitītes.»
«Bet, krustmāt Dītija, es necentos ievilkt viņu gultā.»
«Ak nē? Tad beidz izšķiest viņa laiku. Atkāpies un palaid mani. Ričard, kāda ir tava attieksme pret precētām sievietēm? Mēs visas esam precējušās.»
«Mmm… Piektais Papildinājums!»
«Es tevi saprotu, bet šeit, Bundokā, nevienam nav ne jausmas par to. Šie matemātiķi — vai viņi bija tavā pasaulē?»
«Ja mēs runājam par vienām personām. Ervins Šrēdingers, Alberts Einšteins, Verners Heizenbergs…»
«Tā ir tā sabiedrība. Viņi aizrāvās ar tā saucamo «domu eksperimentēšanu» — it kā kaut ko varētu tā uzzināt. Teologi! Džeina Libija gribēja tev pastāstīt par Šrēdingera kaķi, domu eksperimentu, kam bija jāizsaka kaut kas par realiāti. Džei El?»
«Tas bija muļķīgs pasākums, ser. Ielika kaķi kastē. Pārbaudīja, vai tas paliek dzīvs pēc izotopa sadalīšanās vienā stundā. Vai pēc stundas kaķis ir dzīvs vai miris? Šrēdingers
par to šaubijas, jo tolaik par zinātni viņi sauca statistiskās iespējamības, kaķis neskaitījās ne dzīvs, ne miris, līdz kāds atvēra kasti; tas eksistēja kā iespējamību mākonis.» Džeina Libija paraustīja plecus, izveidojot interesantus dinamiskus izliekumus.
«Blert?»
«Vai kāds iedomājās pajautāt kaķim pašam?»
«Tu zaimo,» atsaucās Ditija. «Ričard, tā ir «zinātne» vācu filozofu stilā. Tu nedrīksti reaģēt tik asi. Jebkurā gadījumā — Piksels tika iesaukts par «Šrēdingera kaķi» tāpēc, ka viņš staigā cauri sienām.»
«Kā viņš to dara?»