Džeina Libija atbildēja: «Tas nav iespējams, bet viņš ir tik mazs, ka vēl nezina, ka tas nav iespējams, un tā viņš to dara. Tāpēc nekad nevar zināt, kad un kur viņš parādīsies. Man liekas, viņš meklēja tevi. Dora?»
«Vai tu ko vēlies, Džei El?» kuģis atsaucās.
«Vai tu gadījumā neievēroji, kā šis kaķēns tika kuģī?»
«Es ievēroju visu. Viņš neķēpājās ar trapu, viņš ienāca tieši cauri manai ādai. Kutēja. Vai viņš ir izsalcis?»
«Iespējams.»
«Es viņam kaut ko sagādāšu. Vai viņš ir pietiekami vecs, lai ēstu sauso barību?»
«Ja. Bet ne lielos kumosos, kaķēnu barību.»
«Tieši tā.»
«Lēdijas,» es ierunājos. «Džeina Libija izmantoja frāzi «lieliski maldījās», runājot par šiem vācu zinātniekiem. Protams, tas neattiecās uz Albertu Einšteinu?»
«Protams, attiecas!» Ditija atbildēja.
«Esmu pārsteigts. Manā pasaulē Einšteins ir svētais.»
«Manā pasaulē viņa attēli tiek dedzināti. Alberts Einšteins bija pacifists, bet negodīgs. Kad viņa paša intereses tika aizskartas, viņš aizmirsa visu par saviem pacifista principiem un izmantoja savu politisko ietekmi, lai ķertos pie projekta, kura rezultātā tika izgatavota pirmā bumba, kas varēja iznīcināt veselu pilsētu. Viņa teorētiskais darbs nav nekāds īpašais, un lielākā daļa' viņa atziņu ir izrādījušās aplamas. Bet viņš paliks mūžam negodā kā politiķis-pacifists, kurš kļuvis par slepkavu. Es viņu neieredzu!»
XXVI nodaļa
«Panākumi nozīmē sasniegt barības ķēdes virsotni.»
Dž. Heršovs (1906)
Aptuveni tajā pašā mirkli Pikselam tika pasniegta barība
— trauks izauga uz galda, kā man šķita. Bet es to nevaru droši apgalvot, jo tas vienkārši parādījās. Kaķēna barošana man ļāva brīdi padomāt. Dītijas enerģiskais apgalvojums mani pārsteidza. Šie vācu zinātnieki dzīvoja un strādāja divdesmitā gadsimta pirmajā pusē — ne pārāk sen pēc maniem priekšstatiem par vēsturi, bet, ja tas, ko šie cilvēki man centās iestāstīt, bija patiesība — neticami! — tad viņiem tas bija patiešām sen. «Divreiz divpadsmit gadsimti»
— Džeina Libija bija teikusi.
Kā gan šī jaunā lēdija, Dr. Dītija varēja kļūt tik emocionāla, runājot par sen mirušiem vācu gudriniekiem? Es zinu tikai vienu notikumu vairāk kā divtūkstoš gadu senā pagatnē, kuru pieminot, cilvēki kļūst emocionāli… un pie tam vēl tas nekad nav noticis.
Es savā prātā jau sāku sastādīt sarakstu ar nesaderīgiem paradoksiem: Lācara vecums, nāvīgo slimību uzskaitījums, ar kurām es it kā esot slimojis, pusducis dīvainu notikumu uz Mēness, bet galvenais — pats Tertiuss. Vai tā patiešām bija sveša planēta tālu no Zemes gan laikā, gan telpā? Vai arī tas bija Potjomkina ciemats kādā Klusā okeāna dienvidu salā? Vai varbūt Dienvidkalifornijā? Es nebiju redzējis pilsētu, ko sauca Bundoka (aptuveni viens miljons iedzīvotāju, tā viņi apgalvoja); es biju redzējis tikai kādus piecdesmit cilvēkus. Vai pārējie eksistēja tikai kā iedomāts fons improvizētam dialogam, lai atbilstu lomām Potjomkina ciematā?
(Uzmanies, Ričard! Tu atkal kļūsti paranoidāls.)
Cik liela Lētas ietekme vajadzīga, lai padarītu cilvēku jukušu?
«Dītija, tev ir spēcīga nepatika pret Dr. Einšteinu.»
«Man ir iemesls!»
«Bet viņš dzīvoja tik ļoti sen. «Divreiz divpadsmit gadsimti» — tā teica Džeina Libija.»
«Tik sen viņai, bet ne man!»
Ierunājās Dr. Barouzs. «Pulkvedi Kempbel, tu varbūt esi pieņēmis, ka mēs visi esam dzimuši šeit. Bet tā nav. Mēs esam bēgļi no divdesmitā gadsimta, tieši tāpat kā tu. Ar «mēs» es domāju sevi, Hildu, Zebadiju un manu meitu — Dltiju, nevis Džeinu Libiju. Džei E1 ir dzimusi šeit.»
«Tu beisbolā nopūdelēji, tēt,» Dītija viņam teica.
«Bet tikai nedaudz,» Džeina Libija piebilda.
«Bet viņš pieskārās «mājai». Tu nevari novērsties no viņa tikai tāpēc, mīļā.»
«Es nemaz negribu. Kā tētis viņš ir paciešams.»
Es nemaz necentos visam izsekot; man bija radusies pārliecība, ka visi šejienieši pēc Aiovas standartiem bija pilnīgi traki. «Dr. Barouz, es neesmu no divdesmitā gadsimta, esmu dzimis Aiovā 2133. gadā.»
«No šejienes skatoties, maza atšķirība. Dažādas laika līnijas, manuprāt, paralēli Izplatījumi, bet gan tu, gan es runājam gandrīz vienā akcentā, dialektā un lietojam tos pašus vārdus; krustpunkts, kurā tu nonāci vienā pasaulē, un es otrā, nevarētu būt pārāk sen pagātnē. Kurš un kad pirmo reizi sasniedza Mēnesi?»
«Nīls Armstrongs, 1969. gadā.»
«O, tā pasaule! Jums bija savas nepatikšanas. Mums arī. Mūsu pasaulē Mēnesi pirmoreiz sasniedza Rozā Koala Balloksa O’Mellija vadībā 1952. gadā.» Dr. Barouzs pacēla acis un paskatījās apkārt. «Jā, Lācar? Kaut kas tevi nomāc? Blusas? Iesnas?»
«Ja tu un tavas meitas nevēlaties strādāt, es iesaku pārvietoties kaut kur citur. Blakustelpā. Varbūt vēsturniekiem un leģendu rakstniekiem patīk trusīšu medības. Pulkvedi Kempbel, man liekas, ka tev arī būtu ērtāk barot kaķi citur. Es iesaku vannasistabu pa kreisi no manas viesistabas.»
Dītija atsaucās: «Lācar, pie velna! Tu esi nīgrs, neciešams, vecs virs. Nav iespējams iztraucēt matemātiķi, kurš
strādā. Paskaties uz Libiju — tu varētu zem viņas palikt petardi, un viņa pat acis nepamirkšķinātu.» Dītija piecēlās. «Vudij, zēn, tev atkal vajadzīga atjaunošana; tu kļūsti par vecu krāmu. Nāc, Džei El.»
Dr. Barouzs ari piecēlās, paklanījās un teica: «Ja jūs mani atvainosiet?» un izgāja, pat nepaskatījies uz Lācaru. Strīds virmoja gaisā, bija nepieciešams atšķirt divus vecus bukus vienu no otra, pirms tie sākuši badīties.
Vai arī trīs — mani ieskaitot. Izdzīt mani kaķēna dēļ bija nesaprotami; es biju dusmīgs uz Lācaru jau trešo reizi vienā dienā. Es nebiju atnesis šo kaķēnu sev līdzi, viņa paša kompjūters bija ieteicis to pabarot šeit un bija piegādājis barību.
Es piecēlos, paņēmu Pikseļu vienā rokā, ar otru paņēmu barības trauku, tad sapratu, ka nāksies paņemt spieķi, lai pārvietotos. Džeina Libija saprata manu problēmu, paņēma kaķēnu un pieglauda sev. Es sekoju, balstīdamies uz spieķa un otrā rokā nesdams kaķa barību. Es izvairījos skatīties uz Lācaru. Ejot pāri viesistabai, mums pievienojās Heizela un Hilda. Heizela man pamāja un norādīja uz krēslu sev blakus; es papurināju galvu un turpināju iet tālāk, tāpēc viņa piecēlās un nāca mums līdzi. Hilda savukārt sekoja viņai. Mēs neiztraucējām sarunu viesistabā. Dr. Heršovs lasīja lekciju, mūs neviens neievēroja.
Viens no jaukākajiem, dekadentiskākajiem un sibaritiskajiem dzīves aspektiem uz Tertiusa bija viņu vannasistabu kvalitāte — ja vispār var lietot tik pieticīgu terminu. Nemaz nemēģinot raksturot man nepazīstamās mēbeles, ļaujiet definēt bagāta Tertiusa iedzīvotāja (Lācars bija bagātākais no šejienes iedzīvotājiem, to var droši teikt) luksusa vannasistabu — definēt tās funkcionālās iespējas:
Sāksim ar jūsu iecienīto krodziņu vai kafejnīcu.
Pievienosim somu pirti.
Un ko jūs teiktu par mazgāšanos japāņu stilā?
Vai jums patīk karsta vanna? Ar maisītaju vai bez?
Vai saldējuma un sodas strūklaka ir jūsu jaunības atmiņas?
Vai jums patīk sabiedrība vannasistabā?
Novietosim labi apgādātu uzkodu (karstu vai aukstu) bāru pastieptas rokas attālumā.
Vai jums patīk mūzika? Grāmatas, žurnāli, lentes?
Vingrojumi? Masaža? Kalnu saule? Smaržīgs vējiņš?
Mīkstas, siltas vietiņas, kur atgulties un nosnausties, vienatne vai kompānijā?