Viss tikko nosauktais kopā tiek labi samaisīts un novietots lielā, skaistā, labi apgaismotā telpā. Šis saraksts tomēr pilnībā neraksturo Lācara Longa vannasistabu, jo pats galvenais tajā: Dora.
Ja ir kāda vēlme, ko kuģa kompjūters nevar piepildīt, tad es neatrados tur pietiekami ilgi, lai to atklātu.
Es neķēros uzreiz pie visu šo luksusa iespēju izmantošanas; man bija pienākums parūpēties par kaķi. Es apsēdos pie vidēja lieluma apaļa galdiņa (pie tāda četri draugi var sasēsties, lai iedzertu), uzliku uz tā barības trauku un pasniedzos pēc kaķēna. Tā vietā Džeina E1 apsēdās un pati nolika kaķēnu uz galda. Barouzs mums pievienojās.
Kaķēns apostīja barību, ko viņš bija badīgi ēdis pirms paris minūtēm, tad Džeinai E1 ar iedvesmu nodemonstrēja, cik ļoti neapmierināts viņš jūtas par to, ka viņam piedāvā kaut ko kaķiem nepiemērotu. Džeina E1 ierunājās: «Dora, man liekas, viņš ir izslāpis.»
«Ko viņš vēlas? Bet paturi prātā, ka vadība neatļauj man izsniegt alkoholiskos dzērienus nepilngadīgajiem, ja nu vienīgi pavešanas nolūkos.»
«Beidz izrādīties, Dora; pulkvedis Kempbels tev var noticēt. Piedāvāsim mazajam ūdeni un pilnpienu, atsevišķi. Ķermeņa temperatūrā, kas kaķēniem ir…»
«Trīsdesmit astoņi komats astoņi grādi. Tūlīt būs klāt.»
Ililda iesaucās, no baseina — nē, no lielas vannas, man šķiet — pāris metrus tālāk: «Džei El! Nāc šeit, mīļā. Dītijai ir jaunas tenkas.»
«Aa?» Šķita, ka meitene nevar izvēlēties. «Pulkvedi Kempbel, vai tu parūpēsies par Pikseļu? Viņam patīk laizīt no tava pirksta. Tā ir vienīgā iespēja panākt, lai viņš padzeras.»
«Labi, tiks darīts.»
Kaķēns tiešām savādāk negribēja dzert… kaut gan likās iespējami, ka es nomiršu sirmā vecumā, pirms viņš būs ielacis
kaut desmit mililitrus. Bet kaķēnam nekur nebija jāsteidzas. Heizela izkāpa no lielās vannas un pievienojās mums. Es viņu uzmanīgi noskūpstīju un teicu: «Tu samērcēsi krēslu.»
«Tam nekas nenotiks. Kas tur notika — vai Lācars atkal uzdarbojās?»
«Tā māte!»
«Šajā gadījumā tas neko neizsaka. Kas notika?»
«Mm… varbūt es reaģēju pārāk spēcīgi. Labāk pajautā Dr. Barouzam.»
«Džeikob?»
«Nē, Ričards nepārspīlēja. Lācars pacentās būt skarbi neiecietīgs pret mums visiem. Pirmkārt, Lācaram nav nekādu tiesību pārraudzīt matemātiķu sekciju; viņš nav matemātiķis profesionālajā nozīmē un viņam nav tāda kvalifikācija, kas ļautu vadīt. Otrkārt, katrs šajā sekcijā zina viens otra paradumus; mēs nekad neiejaucamies cita darbā. Bet Lācars izsvieda mani ārā, arī Dītiju un Džeinu Libiju par uzdrošināšanos pāris mirkļus papļāpāt par kaut ko, kas nebija ierakstīts viņa dienas kārtībā… absolūti nezinot, vai ignorējot to, ka es un manas meitas izmantojam divu līmeņu meditācijas formu. Heizela, es savaldījos. Tu varētu lepoties ar mani.»
«Es vienmēr lepojos ar tevi, Džeikob. Es gan nespētu savaldīties. Saskaroties ar Lācaru, jāmācās no sera Vinstona Čērčila, un jākāpj viņam uz kājām, līdz viņš sāk atvainoties. Lācars nekad nenovērtē labas manieres. Bet ko viņš izdarīja Ričardam?»
«Teica, lai viņš nebarojot savu kaķi uz konferenču galda. Smieklīgi! it kā viņa galdam kaut kas varētu notikt, pat ja kaķēnam sagribētos uzčurāt uz tā.»
Heizela papurināja galvu un sadrūma, kas viņai nepiestāv. «Lācars vienmēr ir bijis rupjš, bet kopš šīs kampaņas
— es domāju Pavēlnieka — sākuma viņš kļūst arvien grūtāk paciešams. Džeikob, vai tava sekcija piedāvāja viņam drūmas nākotnes paredzējumus?»
«Dažus. Bet īstās grūtības ir tās, ka mūsu ilgtermiņa projekti ir tik neskaidri. Tas var kaitināt, es zinu, jo, kad tiek iznīcināta pilsēta, traģēdija nav neskaidra, tā ir tieša un atbaidoša. Ja mēs izmainām vēsturi, mēs nevis pilnībā atjaunojam pilsētu, bet gan vienkārši sākam jaunu laika lī
niju. Mums ir vajadzīgs projekts, kas ļautu izmainīt vēsturi, pirms šī pilsēta tiek iznīcināta.» Viņš paskatījās uz mani. «Tāpēc Ādama Selena glābšana ir tik būtiska.»
Es izskatījos dumji — tā ir mana labākā loma. «Lai Lācars kļutu labsirdīgāks?»
«Netieši — jā. Mums vajadzīgs pārraudzības kompjūters, kas var vadīt, programmēt un uzraudzīt citus lielus kompjūterus multikosmosa projektu radīšanā. Lielākie tādi kompjūteri, ko mēs zinām, ir uz šīs planētas, Atēna jeb Tīna, un viņas dvīņumāsa uz Secundus. Bet šāda veida projekti ir daudz lielāka mēroga. Sabiedrības funkcijas uz Tertiusa ir galvenokārt automatizētas un drošas, Tīna iejaucas tikai kā problēmu atrisinātāja. Bet Holmss IV — Ādams Selens jeb Maiks — dažādu apstākļu dēļ auga, auga un auga, acīmredzot neviens necentās saglabāt viņa izmērus optimālajās robežās… tad viņa pašprogrammēšanas spējas nenormāli attīstījās līdz pat unikālai rīcībai — Mēness Revolūcijai. Pulkvedi, es nedomāju, ka cilvēka smadzenes vai vairāku cilvēku smadzenes spētu uzrakstīt programmas, ko Holmss IV pats izstrādāja, lai varētu vadīt revolūcijas notikumus. Mana vecākā meita Ditija ir labaka speciāliste programmēšanā; viņa atzīst, ka cilvēka smadzenēm tas būtu neiespējami, un, pēc viņas domām, mākslīgais intelekts varētu to izdarīt tikai tā kā Holmss IV — saskaroties ar nepieciešamību. Tāpēc mums vajadzīgs Ādams Selens vai arī viņa būtība, programmas, ko viņš uzrakstījis pašradīšanas procesā. Tāpēc, ka mēs nezinām, kā to izdarīt.»
Heizela paskatījās uz baseina pusi. «Varu derēt, ka Dītija to varētu. Ja vajadzētu.»
«Paldies, dārgā, manas meitas vārdā. Bet viņai nepatīk glaimi. Ja Dītija to varētu izdarīt, vai domātu, ka viņai ir kaut mazākā iespēja, viņa nekavējoties ķertos pie darba. Viņa dara, ko vien var; viņa smagi strādā pie jau eksistējošās kompjūteru datu bankas sasaistīšanas.»
«Džeikob, man nepatik to teikt…» Heizela vilcinājās. «Varbūt labāk nemaz neteikt?»
«Tad nesaki.»
«Man tas jāpasaka. Tētis Manijs nav pārāk optimistisks par rezultātiem pat gadijumā, ja mums pilnībā izdodas iz-
22 — 2589
337
glābt visas atmiņas bankas un programmas, kas sastāda Ādama Selena jeb Maika, kā tētis Manijs viņu sauc, būtību. Viņš uzskata, ka draugs ir tik smagi cietis pēdējā uzbrukumā — es atceros to vēl lidz šai dienai; tas bija drausmīgi — Maiks cieta tik smagi, ka viņš ir ieslīdzis kompjuteru katatonijā un nekad neatmodīsies. Gadiem ilgi pēc Revolūcijas tētis mēģināja viņu pamodināt, kad viņam bija brīva ieeja Valdības kompleksā. Viņš nesaprot, kāds labums būtu no atmiņām un programmām, ja tās tiktu atvestas šurp. O, tētis grib pamēģināt, noteikti, viņš mīl Maiku, Bet viņš izsakās visai bezcerīgi.»
«Kad tu satiksi Manuelu, uzmundrini viņu; Dītija ir izdomājusi atbildi.»
«Patiešām? O, kaut nu tā būtu!»
«Dītija ir ieplānojusi papildināt Tīnu ar daudz lielāku neizmantotu jaudu — gan atmiņai, gan simbolu manipulācijai — un tad viņa sapāros Maiku ar Tīnu. Ja tas neatdzīvinās Maiku, tad viņu var norakstīt.»
Mana mīļotā izskatījās pārsteigta, tad iesmējās. «Jā, tā vajadzētu būt.»
Tad viņa atgriezās pie baseina, un es uzzināju no Džeikoba Barouza, kāpēc viņa meita Dītija tik emocionāli izteicās par atombumbas tēvu: viņa bija redzējusi, viņi visi četri bija redzējuši, kā viņu pašu māja iet bojā atomsprādzienā — tā bija ķēdes reakcijas bumba, es domāju, bet Džeiks neko neteica.
«Pulkvedi, ir viena lieta to lasīt virsrakstos vai dzirdēt ziņu reportāžā; pavisam kas cits ir redzēt, kā tavu māju pārklāj sēņveidīgais mākonis.