Mēs nekad nevaram atgriezties mājās, mums to vairs nav. Patiesībā mēs tikām pilnībā atbrīvoti no visām vecajām saistībām. Mūsu laika līnijā nav neviena pierādījuma, ka mēs četri — es, Hilda, Dītija, Zebs — esam vispār eksistējuši. Māju, kur mēs reiz dzīvojām, vairs nav un nekad nav bijis; zeme ir aizvērusies pār tām.» Viņš izskatījās vientuļš kā Odisejs, tad turpinaja:
«Lācars aizsūtīja Laika korpusa operatīvo daļu… Dora? Vai es varu runāt ar Elizabeti?»
«Runā.»
«Libij, mīļā? Jāizvieto tā novērotāju rozete, par kuru runāja Pīts vai Arčijs? Nosaki novērošanas agrāko datumu. Jāatgriežas par trim gadiem. Evakuācija.»
«Paradokss, Džeikob.»
«Ja. Tie trīs gadi jāatstāj cilpā, tad jāizspiež ārā un jāaizmet. Pārbaudi to.»
«Jā, labi. Vēl kaut kas?»
«Nē. Pagaidām viss.»
Barouzs turpināja runāt ar mani: «… aizsūtīja operatīvo daļu uz mūsu laika līniju, lai mēģinātu atrast mūs, vienalga kādā veidā piecdesmit gadu posmā, sākot no manas dzimšanas līdz naktij, kad mēs bēgām, lai glābtu dzīvību. Mēs tur nebijām. Mēs nekad nebijām dzimuši. Gan Zebam, gan man bija militārā un akadēmiskā karjera, bet mēs vairs nebijām ne militārajos arhīvos, ne augstskolu dokumentos. Tur bija ziņas par maniem vecākiem… bet es nekad nebiju viņiem piedzimis. Pulkvedi, nevienā no tiem dučiem, simtiem, vēl vairāk veidiem, kādos divdesmitajā gadsimtā Ziemeļamerikas Savienotajās Valstis tika reģistrēti pilsoņi, nebija atrodama ne mazākā nojausma, ka mēs tur kādreiz būtu bijuši.»
Barouzs nopūtās. «Geja Krāpniece tonakt ne tikai izglaba mūsu dzīvības, viņa izglāba mūsu eksistenci. Viņa izdarīja to tik ātri, ka Nezvērs pazaudēja pēdas. Kas nu, mīļā?»
Džeina Libija bija pienākusi klāt, viņas acis bija ieplestas. «Tēt?»
«Saki, mīļā.»
«Mums vajadzīgi tie novērotāji, par kuriem runāja Pitagors, bet tiem jābūt daudz agrāk, teiksim, pirms desmit gadiem vai vēl vairāk. Kad viņi reģistrēs mirkli, kurā Pavēlnieks vai kāds cits sāka novērot LGP, mēs atkāpsimies laikā un notiks evakuācija. Cilpa un ielāps, un viņiem nekad neienāks prātā, ka mēs viņus esam apsteiguši. Es jau pastāstīju Dītijai, vina domā, ka plāns varētu izdoties. Ko tu domā?»
«Es ari tā domāju. Es parunāšu ar tavu māti un mēs iesniegsim savu priekšlikumu. Dora, lūdzu, savieno mani vēlreiz ar Elizabeti.» Nekas viņa sejā vai manierēs nelika saprast, ka viņš tikko bija runājis ar Libiju Longu un izklāstījis (cik es varēju saprast) to pašu plānu.
«Elizabete? Ziņa no mūsu galda tenisa nometnes. Džeina Libija saka, ka novērošanas rozeti vajag uzstādīt mīnus desmit gados, konstatēt pirmā izlūka parādīšanos, tad atgriezties, teiksim, par trīs gadiem, evakuēt, izgriezt cilpu un uzlikt ielāpu. Gan Dītija, gan es uzskatām, ka tam vajadzētu izdoties. Lūdzu, ziņo par to konferencei no Džeinas E1 ar Dītijas un manu atbalstu.»
«Un manu balsi arī.»
«Tev ir gudri bērni, mana mīļā.»
«Tāpēc, ka esmu izvēlējusies gudrus tēvus, ser. Un labus. Tas ir labi viņu atvasēm, un labi viņu sievām. Viss?»
«Viss.»
Barouzs piebilda meitenei, kas gaidīja: «Tavi vecāki lepojas ar tevi, Dženij. Es paredzu, ka matemātikas sekcija tuvāko pāris minūšu laikā vienbalsīgi pieņems lēmumu. Tu esi atbildējusi uz Lācara galveno iebildumu — visai loģisko iebildumu —, piedāvājot risinājumu, kura izpildīšanai nav nepieciešams zināt, kurš ir pretinieks; mēs to varam droši realizēt. Bet vai tu ievēroji, ka ar tavu metodi var arī noteikt, kas bija pretinieks? Ja paveicas.»
Džeina Libija izskatījās tā, it kā tikko būtu saņēmusi Nobela prēmiju. «Es ievēroju. Bet problēmas risinājumam bija vajadzīga tikai droša evakuācija; pārējais ir vienkārši apstākļu sakritības jautājums.»
«Apstākļu sakritības jautājums ir tas pats, kas «veiksme», vienkāršāk runājot. Ko jūs teiktu par vakariņām? Vai tu gribi labāk atgriezties vannā? Vai abus kopā? Kāpēc gan tev neiesviest pulkvedi Kempbelu ūdenī ar visām drēbēm? Dītija un Hilda tev palīdzēs, esmu pārliecināts, un man liekas, ka ari Heizela piedalītos.»
«Pagaidiet!» es protestēju.
«Mīkstčaulis!»
«Pulkvedi, mēs to nedarīsim. Tētis tikai joko!»
«Pie velna, ja es jokoju.»
«Tad treniņa pēc iesvied tēti vispirms. Ja viņam nenotiks nekas slikts, es padošos nepretojoties.»
«Blert!»
«Tu labak turies talak!»
«Dženij, bērniņ.»
«Jā, tēt?»
«Noskaidro, lūdzu, cik daudz porciju zemeņu piena kokteiļu un hotdogu — vai neatšifrējamu kopiju — mēs pasūtīsim. Kamēr tu to darīsi, es pakāršu savas drēbes sausajā telpā — ja pulkvedis ir veikls, viņš arī darīs to pašu. Pulkvedi, ši ir traka kompānija, it īpaši šajā konkrētajā kombinācijā — Hilda, Dītija, Heizela un Dženija. Eksplozīva. Kas parūpēsies par kaķēnu?»
Stundu vēlāk Dora (maza, zila lampiņa) aizveda mūs uz savu telpu; Heizela nesa kaķēnu un vienu viņa barības trauku, es nesu mūsu drēbes, otru kaķa trauku, savu spieķi un viņas rokassomiņu. Es biju patīkami noguris un domāju par brīdi, kad beidzot tikšu gultā ar savu sievu. Tik ilgi viņa nebija atradusies manā gultā. Pēc maniem rēķiniem mēs bijām zaudējuši divas naktis… kas nav daudz sen laulātam pārim, bet pārāk daudz medusmēnesim. Un morāle ir šāda: nevajag ļaut nevienam sev uzbrukt medusmēneša laikā.
Pēc viņas rēķiniem tas bija… mēnesis? «Mīļā meitene, cik ilgs laiks ir pagājis? Lētas loks ir pilnīgi sajaucis manu spēju orientēties laikā.»
Heizela vilcinājās. «Šeit tās bija trīsdesmit septiņas Tertiusa dienas. Bet tev vajadzētu justies tā, it kā tā bija viena nakts. Nu, divas naktis… jo tad, kad es vakar gāju gulēt, tu krāci. Piedod. Ienīsti mani nedaudz, bet ne pārāk stipri. Te nu ir mūsu mazā, pieticīgā istabiņa.»
(Patiešām «maza, pieticīga istabiņa!» Tā bija lielāka par manu luksusa dzīvokli Zelta Likumā, un daudz skaistāka… ar lielāku un labāku gultu.) «Mīļā sieva, mēs mazgājāmies Lācara Tadžmahalas baseinā. Man vairs nevajag noņemt korķa kāju, un par visu pārējo es jau parūpējos tajā Tadžmahalā. Ja tev vēl kaut kas jādara, dari, bet, lūdzu, ātri! Es esmu nepacietīgs.»
«Man nekas nav jādara. Bet jāparūpējas par Pikseļu.»
«Mēs noliksim viņa traukus vannasistabā, ieslēgsim viņu pašu tur, un vēlāk izlaidīsim ārā.»
Tā mēs ari darījām, un iekāpām gultā. Tas bija brīnišķīgi, un par detaļām jums nav nekādas darīšanas.
Kaut kad vēlāk Heizela teica: «Mēs vairs neesam divi.»
«Esam gan.»
«Es gribēju teikt — mums ir ciemiņš.»
«Es jau to ievēroju. Viņš pirms brītiņa uzrāpās man uz pleciem, bet es biju aizņemts, un viņš nesver gandrīz neko, tāpēc es klusēju. Vai tu vari viņu satvert un paglābt no saspiešanas?»
«Jā. Nekur nav jāsteidzas. Ričard, tu esi labs puika. Mēs ar Pikseļu nolēmām tevi paturēt.»
«Tikai pamēģiniet atbrīvoties no manis! Tu to nevari. Mīļā, tu pateici kaut ko dīvainu. Tu teici: «Šeit tās bija trīsdesmit septiņas Tertiusa dienas».»
Viņa nopietni paskatījās uz mani. «Man tas bija daudz ilgāk, Ričard.»
«Cik ilgāk?»
«Apmēram divus gadus. Zemes gadus.»
«Lai es esmu nolādēts!»
«Bet, dārgais, kamēr tu biji slims, es biju mājās katru dienu. Trīsdesmit septiņas reizes es no rīta ierados tavā slimnīcas istabā, tieši tā, kā biju solījusi. Tu mani pazini katru reizi, smaidīji un likās, ka tu esi priecīgs mani redzēt. Bet, protams, Lētas loks lika tev aizmirst katru mirkli, tikko tas bija pagājis. Katru vakaru es atkal gāju prom, un vēlāk atgriezos, vidēji bijusi prom apmēram trīs nedēļas katru reizi. Tāds režīms man nebija sarežģīts, bet Gejai Krāpniecei nācās veikt divus ceļojumus ik vakaru vai nu dvīņu, vai Hildas komandas vadībā. Ļauj man tagad piecelties, mīļais, kaķis ir drošībā.»