Mēs iekārtojāmies ērtāk. «Ko tu darīji tajā laikā?»
«Laika korpusa pētniecības darbs uz vietas. Vēsturiski pētījumi.»
«Man liekas, ka es vēl joprojām nesaprotu, ar ko nodarbojas Laika korpuss. Vai tu nevarēji pagaidīt mēnesi, un tad mēs abi kopā būtu veikuši darbu? Vai arī mana galva ir otrādi?»
«Ja un nē. Es ludzu komandējumu. Ričard, es mēģināju uzzināt, kas notiks pēc tam, kad mēs abi būsim izglābuši Ādamu Selenu. Maiku — kompjūteru.»
«Un ko tu uzzināji?»
«Neko. Neviena sasodīta sīkuma. No tā notikuma mēs varam atrast tikai divas laika līnijas — tas ir notikums
krustpunktā; tu un es esam radījuši abas nākotnes. Es izpētīju nākamos četrus gadsimtus abās līnijās — uz Mēness, lejā uz Dubļu pikas, vairākās kolonijās un apmetnēs. Visi avoti liecina — vai nu mums veicās… vai arī mēs centāmies, bet gājām bojā… vai arī nav vispār nekādu liecību. Pēdējais ir parasts gadījums; lielākā daļa vēsturnieku netic, ka Ādams Selens bija kompjūters.»
«Nu… tagad mēs neesam sliktākā situācijā, vai ne?»
«Jā. Bet man bija jāskatās. Un es gribēju visu pārbaudīt, pirms tu esi pamodies. Tas ir, ticis ārā no Lētas loka.»
«Vai tu zini, mazā, es par tevi domāju tikai labu. Tu esi uzmanīga pret savu vīru. Pret kaķiem. Un pret citiem cilvēkiem. Mm… nē, tā nav mana darīšana.»
«Runā, mīļais, vai arī es kutināšu tevi.»
«Nedraudi man. Es tev sitīšu.»
«Riskē — es kožu. Klausies, Ričard, es gaidīju tādu jautājumu. Šī ir pirmā reize, kad mēs esam palikuši divatā. Tu gribi zināt, kā vecā, trakā Heizela pārcieta divus sāpīgus uzticīgas un šķistas gaidīšanas gadus. Vai ari tu netici, ka viņa to darīja, bet esi pārāk pieklājīgs, lai to pateiktu.»
«Kāpēc tā, sasodīts ar vienu aci! Paklau, mana mīļā, es esmu Mēness iedzīvotājs, ar Mēness uzskatiem. Mīlestībā un seksā visu nosaka mūsu lēdijas; mēs, vīrieši, pieņemam viņu noteikumus. Tā ir vienīgā pieņemamā kārtība. Ja tu gribi mazliet palielīties, tad droši. Ja ne, tad runāsim par kaut ko citu. Bet neapvaino mani Zemes ložņu paradumos.»
«Ričard, tu esi viskaitinošākais tad, kad esi visprātīgākais.»
«Vai tu gribi, lai es tevi izjautāju?»
«Tas butu pieklājīgi.»
«Pasaki man trīs reizes.»
«Es tev pateikšu trīsreiz un ko es saku trīsreiz, tā ir patiesība.»
«Tu esi ieskatījusies grāmatas pēdējā lappusē. Labi, paliksim pie tā. Tu esi piederīga Longa Ģimenei, vai ne?»
Viņa aizturēja elpu. «Kāpēc tu tā domā?»
«Es nezinu. Es patiešām nezinu — bija daudz sīkumu, no kuriem neviens neko īpašu nenozīmēja un kuri lielākoties nav palikuši manā atmiņā. Bet kaut kad šī vakara
gaitā, runājot ar Džeiku, es sapratu, ka uztveru to kā pašsaprotamu faktu. Vai es kļūdos?»
Viņa nopūtās. «Nē, tev ir taisnība. Bet es nebiju iecerējusi tev to pašlaik atklāt. Redzi, es esmu atvaļinājusies no Ģimenes, pašlaik es neesmu tai piederīga. Un es nebiju nolēmusi tagad par to runāt.»
«Pagaidi. Džeiks ir viens no taviem vīriem?»
«Jā. Bet atceries, es esmu atvaļinājumā.»
«Uz cik ilgu laiku?»
«Līdz nave mūs šķirs! Es tev to apsolīju Zelta Likumā. Ričard, vēstures rāda, ka mēs apprecējāmies krustpunkta notikuma laikā… tāpēc es lūdzu Ģimenei atļauju šķirties… un nokārtoju atvaļinājumu. Bet tas var būt galīgs šķiršanās lēmums — es zinu, ka viņi to zina. Ričard, es biju šeit katru nakti, tas ir, katru Tertiusa nakti — trīsdesmit septiņas reizes… bet es nekad negulēju ar Ģimeni. Es… parasti es gulēju ar Ksiju un Čoi-Mu. Viņi bija labi pret mani.» Viņa piebilda: «Bet nevienu reizi ar kādu no Longiem. Nevienu no viņiem, ne vīrieti, ne sievieti. Es biju uzticīga tev savā veidā.»
«Es nesaprotu, kāpēc tev vajadzēja aiziet. Tu arī esi viena no Lācara Longa sievām. Atvaļinājumā, bet viņa sieva. Tas vecais, neizturamais rupeklis! Ei! Vai ir iespējams, ka viņš ir greizsirdīgs uz mani? Pie velna, jā, tas ir ne tikai iespējams, bet izklausās visai ticami. Protams! Viņš nav Mēness iedzīvotājs; viņš nespēj pieņemt likumu «Izvēlas lēdija». Un viņš nāk no kultūras, kurā greizsirdība bija visplašāk izplatītā garīgā slimība. Protams! Cik muļķīgi!»
«Nē, Ričard.»
«Pie velna viņu.»
«Ričard, Lācars ir izārstēts no greizsirdības jau pirms neskaitāmām paaudzēm…. es esmu precējusies ar viņu trīspadsmit gadus, man bija pietiekami daudz iespēju to novērtēt. Nē, dārgais, viņš ir norūpējies. Viņš uztraucas par mani un tevi — viņš zina, cik tas ir bīstami — viņš uztraucas par visu Ģimeni un visu Tertiusu. Tāpēc, ka viņš zina, cik bīstams ir multikosmoss. Viņš velta visu savu dzīvi un savu bagātību, lai censtos garantēt saviem cilvēkiem drošību.»
«Nu… kaut viņš varēt darīt to mazliet civilizētāk. Mazliet pieklājīgāk, taktiskāk.»
«Es arī to vēlētos. Paņem kaķēnu, es aiziešu līdz tualetei. Tad es labprāt pagulētu.»
«Es ari. Iesim kopā. Vai, cik labi izkāpt no gultas un iet uz tualeti, nevis lēkt.»
Mēs bijām iekārtojušies gultā, viņa bija atbalstījusi savu galvu man uz pleca, un kaķēns klejoja kaut kur tuvumā, mēs abi jau bijām gandrīz aizmiguši, kad viņa nomurmināja: «Ričard. Es aizmirsu… Ezra…»
«Ko tu aizmirsi?»
«Es runāju par viņa kājām. Kad… viņš pirmoreiz ar tām staigāja… ar kruķiem. Pirms trim dienām, man liekas… apmēram pirms trim mēnešiem pēc maniem rēķiniem. Mēs ar Ksiju apsveicām Ezru… horizontāli.»
«Tas ir vislabākais variants.»
«Nogurdinājām viņu gultā.»
«Labas meitenes. Kas vēl jauns?»
Šķita, ka viņa jau ir iemigusi. Tad viņa tikko dzirdami atbildēja: «Vaiominga.»
«Ko tu saki, dārgā?»
«Vaio, mana meita. Mazā meitenite, kas spēlējās pie strūklakas… tu atceries?»
«Jā, jā! Tava? Ak Dievs!»
«Satiksi viņu … rit no rīta. Nosaukta… par godu mammai Vaio. Lācars…»
«Vai viņa ir Lācara meita?»
«Es domāju, ka jā. Ištara tā teica. Protams, bija daudz…. iespēju.»
Es mēģināju iedomāties bērna seju. Laumiņa ar spilgti rudiem matiem. «Izskatījās vairāk līdzīga tev.»
Heizela neatbildēja. Viņas elpa bija kļuvusi lēna un vienmērīga. Es jutu ķepiņas uz krūtīm, tad kaut kas kutināja manu zodu. «Blert?»
«Klusu, mazais, mamma guļ.»
Kaķēns iekārtojās un arī aizmiga. Tā nu mana diena beidzās tāpat, kā sākusies, ar aizmigušu kaķēnu uz krūtīm.
Tā bija visai raiba diena.
XXVII nodaļa
«Tā ir vāja atmiņa, kas darbojas tikai attiecībā uz pagātni.»
Čārlzs L. Dodžsons (1832—1898)
«Gvendolina, mana mīļā.»
Heizela apstājās ar zobu suku rokās un izskatījās pārsteigta. «Jā, Ričard?»
«Si ir mūsu pirmā jubileja. Mums tā jāatzīmē.»
«Es labprāt atzīmētu, bet nespēju izsekot līdzi tavai aritmētikai. Un jāatzīmē tūlīt? Greznas brokastis? Vai atpakaļ gultā?»
«Abus kopā. Plus īpašs pasākums. Bet vispirms paēst. Rēķinot pēc manas aritmētikas, šodien ir mūsu pirmā jubileja, jo esam precējušies precīzi vienu nedēļu. Jā, es zinu, ka tev tie ir divi gadi…»
«Tie neskaitās. Tāpat kā Bruklinā pavadītais laiks.»