Выбрать главу

«Un tu saki man, ka esmu bijis šeit trīsdesmit septiņas, trīsdesmit astoņas, trīsdesmit deviņas dienas. Bet man tās nav trīsdesmit deviņas dienas, Gvena-Heizela, jo Allahs neatskaitīs Lētas lokā pavadītās dienas no manai dzīvei at­vēlētā laika, tāpēc es tās nerēķinu. Pie velna, es tam neti­cētu, ja tagad man nebūtu divas kājas…»

«Vai tu žēlojies?»

«Ak nē! Izņemot par to, ka man tagad nāksies apgriezt nagus lielākam kāju pirkstu skaitam…»

«Blert!»

«Ko tu par to zini? Tev nav kāju pirkstu nagu; tev ir ķepas. Un tu man ieskrāpēji naktī, tā tas bija. Jā, tu to iz­darīji — neizskaties tik nevainīgs. Trīsdesmitā jūnija, pirmdienas, vakarā 2188. gadā, es gan neesmu pārliecināts par to, kāds gads ir šeit, mēs gājām uz Halifaksas Baleta teātri, skatīties Luannu Paulīni kā Titāniju.»

«Jā. Vai viņa nav jauka?»

«Vai viņa nebija! Pagātne, mīļā. Ja tā ir tiesa, kas man ir stāstīts, viņas ēteriskais skaistums ir pīšļi jau vairāk kā divtūkstoš gadus. Lai miers viņas pīšļiem! Tad mēs devā­mies uz «Varavīksnes galu» ieturēt vēlas vakariņas, un pil­nīgi svešs cilvēks bija tik bezgaumīgs, ka atļāvās iet bojā pie mūsu galdiņa. Tad tu mani izvaroji.»

«Ne jau pie galda!»

«Nē, manā vecpuiša dzīvokli.»

«Un tā nebija izvarošana.»

«Mums par to vairs nevajag strīdēties, jo tu saglābi manu aptraipīto godu līdz nākamās dienas pusdienlaikam. Tā bija mūsu laulību diena, mana patiesā mīla. Misis Gvendolina Novaka un Dr. Ričards Eimss paziņoja par savām laulībām otrdien, 2188. gada pirmajā jūlijā. Atceries to datumu.»

«Man nemaz nenāk prātā to aizmirst!»

«Man ari ne. Tajā vakarā mēs laidāmies no pilsētas, ko kājas nes, šerifa suņi jau rūca un rēja, mīdami mums uz pa­pēžiem. Tonakt nakšņojām Sauso Kaulu apmetnē. Pareizi?»

«Tiktāl pareizi.»

«Otrajā mūsu kopīgajā dienā, kas bija trešdiena, Grieta mūs aizveda līdz Laimīgā Puķa apmetnei, un mēs palikām pa nakti Dr. Čana iestādījumā. Trešajā dienā, ceturtdien, krustmāmiņa mūs veda uz Mēness Honkongu, bet viņa ne­aizveda mūs līdz galam, jo mēs sastapāmies ar neapmieri­nātajiem agrāro reformu atbalstītājiem. Atlikušo ceļu pie stūres sēdēji tu, un diena beidzās Ksijas viesnīcā tik vēlu, ka gandrīz nebija vērts vairs iet gulēt. Bet mēs tomēr gājām. Tā mēs nonākam līdz piektdienai, Ceturtajam jūli­jam. Neatkarības dienai. Taisnība?»

«Taisnība.»

«Mūs pamodināja — mani pamodināja; tu jau biji aizgā­jusi — mani pamodināja pārāk agri vēlajā piektdienas rīta… un es uzzināju, ka pilsētas pārvaldei es nepatīku. Bet jūs ar krustmāmiņu izglābāt mani… un mēs devāmies uz Lunasitiju tik strauji, ka mana parūka palika karājamies gaisā.»

«Tu nevalkā parūku.»

«Vairs ne, tā vēl joprojām tur karājas. Mēs ieradāmies Lunasitijā tajā pašā piektdienā apmēram sešpadsmitos. Tev un man bija atšķirīgs viedoklis…»

«Ričard! Lūdzu, neatgādini manus pagātnes grēkus.»

«… kas drīz tika noskaidrots, jo es sapratu savu kļūdu un lūdzu piedošanu. Tonakt mēs palikām Raffles viesnīcā, mēs gājām gulēt vēl tajā pašā piektdienā, Ceturtajā jūlijā. To dienu mēs bijām sākuši krietni talu uz rietumiem, ar brīvības cīnītājiem, kas niekojās ar ieročiem. Tu vēl seko līdzi manam stāstam?»

«Jā. Manās atmiņās tas liekas daudz ilgāks laiks.» «Medusmenesis nekad nav pietiekami garš, un mūsējais ir visai raibs un notikumiem bagāts. Nākamajā rītā, sestdie­nā, mēs satikamies ar Ezru, tad devāmies uz_ Valdības kompleksu… atgriezāmies un mūsu ceļu aizšķērsoja pie Raffles ieejas durvīm. Tāpēc mēs aizbraucām no Raffles lielā steigā, atstājot tur kaudzi līķu, un nonācām Gejas Krāpnieces un Laika korpusa gādībā. Pēc pavisam īsa mir­kļa mēs bijām manas nevainīgās jaunības zemē Aiovā, kur aug gara kukurūza. Tad nākamajā acumirklī mēs bijām uz Tertiusa. Mīļā, šajā brīdī mans Zemes ložņas kalendārs kļūst nederīgs. Mēs aizbraucām no Mēness sestdienas va­karā; mēs ieradāmies uz Tertiusa pēc pāris minūtēm, tāpēc mūsu ierašanās dienu es nosaukšu par svētdienu, 2188. gada piekto jūliju. Nav svarīgi, kā to sauc Tertiusa iedzī­votāji, tas mani tikai mulsinās. Vai vēl vari izsekot līdzi?»

«Nu... labi.»

«Paldies. Es pamodos nākamajā rītā — svētdienā, sesta­jā jūlijā — ar divām kājām. Pēc Tertiusa mērogiem laika zudums bija trīsdesmit septiņas dienas, kā es varu secināt. Tu man saki, ka tev tie ir bijuši divi gadi, neticams stāsts

—    es labāk ticēšu vienradžiem un jaunavām. Grietai bija pagājuši pieci vai seši gadi, tam es esmu spiests noticēt, jo viņai tagad ir astoņpadsmitvai deviņpadsmit un viņa ir stāvoklī; tam es nevaru neticet. Bet man pagaja tikai viena nakts — no sestdienas uz svētdienu.

Nākamajā — «svētdienas» naktī — es gulēju ar Ksiju, Grietu, Minervu, Galahedu, Pikseļu un, iespejams, arī ar Tomu, Diku, Hariju un viņu dāmām Agnesi, Meiblu un Bekiju.»

«Kas ir šīs meitenes? Puišus es pazīstu, pat pārāk labi.»

«Tu, nabaga mīļais, nevainīgais bērns; tu esi pārāk jauna, lai viņas pazītu. Par brīnumu es gulēju ļoti labi. Ta rezultātā mēs nonākam līdz vakardienai, kura manā numerācijās sistēma ir pirmdiena, septītais jūlijs. Pagājušo nakti mēs pavadītam, atgūstot citās medusmēneša dienās nokavē­to… un bolšoi paldies tev, mana mīļotā.»

«Laipni lūdzu, ser. Bet prieks tika dalīts. Tagad es sa­protu, kā tu nonāci līdz šādam datumam. Gan pēc Dubļu pikas kalendāra, gan pēc tava bioloģiskā pulksteņa — pamatpulksteņa, kā zina katrs laika ceļotājs — šodien ir otrdiena, astotais jūlijs. Apsveicu kāzu jubilejā, dārgais!»

Mēs apsveicām viens otru, Heizela apraudājās, un manas acis kļuva miklas.

Brokastis bija lieliskas. Tas ir viss, ko es varu pateikt, jo Gvena-Heizela nolēma man nodemonstrēt Tertiusa tradicio­nālās virtuves brīnumus un slepeni konsultējās ar Doru, tā­dējādi es ēdu to, kas man tika celts priekšā, kā viens Aiovas fermeris bija licis iegravēt uz sava kapakmeņa. Tāpat darīja arī Piksels, kuram tika pasniegta kāda speciāla barī­ba, kas neizskatījās pēc pārtikas, bet viņam garšoja kā dievu ēdiens, par ko liecināja kaķēna uzvedība.

Mēs tikko bijām izdzēruši katrs savu otro tasīti — nē, tā nebija kafija — un gatavojāmies doties uz Longa mājokli, uz «speciālo pasākumu», tas ir, man būtu jāredz mana jaunā meita Vaiominga Longa, kad ierunājās Dora:

«Konsultācija: Laika līnija, datums, laiks un atrašanās vieta. Oficiāli. Lūdzu, sagatavojiet savus laikrāžus noregulē­šanai.» Heizela izskatījās pārsteigta, steidzīgi paķēra rokas­somiņu, parakņājās tajā un izvilka kādu neredzētu priekšmetu. Sauksim to par hronometru. «Mēs atrodamies stabilajā orbitā ap Tellusu, Saule III, laika līnija numur trīs, kods «Nīls Armstrongs». Datums — otrdiena, pirmais jūlijs…»

«Mans Dievs! Mēs esam atkal tur, kur sakam! Musu laulibu dienā!»

«Klusu, dārgais! Lūdzu!»

«… pēc Gregora kalendāra. Atkārtoju: Laika līnija numur trīs, Saule III, pirmais jūlijs, 2177. gads pēc Grego­ra kalendāra. Atskanot «tik», mēs būsim piektajā zonā, nulle deviņi četrdesmit piecas. Tik! Tie, kas ir ekipēti ar skaņas korekcijas aparatūru, gaidiet signālu.»

Tas sākās ar ļoti zemu skaņu un beidzās ar tik augstu, ka griezās ausīs. Dora piebilda: «Nākamā laika regulēšana un skaņas korekcija tiks piedāvāta pēc piecām minūtēm, pēc kuģa laika vai Tellusa piektās zonas laika, kas tagad saskan ar lokālo oficiālo laiku, kas tiek saukts par «dienas laiku» pārtveršanas punktā šajā laika līnijā. Heizela, dārgā, personiski tev.»