“’Teoloģijas doktors
«Viņa nav sarakstā. Viņš ir tūrists, nevis pierakstīts iedzīvotājs. Man vajadzīga vienīgi viņa pagaidu apmešanās vietas adrese. Viesnīca, pansija, jebkas.»
«Jūs labi zināt, ka mēs nesniedzam personisku informāciju. Ja viņa vārda nav sarakstā, tad viņš par to ir godīgi samaksājis. Nedariet citiem to, doktor, ko negribat, lai dara jums.» Viņa pārtrauca sarunu.
«Kur vēl mēs varam kaut ko uzzināt?» vaicāja Gvena.
«Tajā pašā vietā un no tās pašas vārnas — bet, tiekoties aci pret aci un ar naudu rokās. Termināli ir izdevīgi, Gvena, tikai ne korupcijai par simts tūkstošiem. Mazam darījumam personiska tikšanās un skaidra nauda ir praktiskāks risinājums. Nāksi līdzi?»
«Vai tu domā, ka varēsi mani atstāt? Mūsu kāzu dienā? Tikai pamēģini, briesmoni!»
«Varbūt uzvilksi kaut ko mugurā?»
«Vai tev ir kauns par to, kā es izskatos?»
«Nepavisam. Iesim nu.»
«Es padodos. Tikai acumirkli, es atradīšu čības. Ričard, vai mēs varam pa ceļam ieiet pie manis? Vakar baletā es jutos ļoti eleganta, bet mana kleita ir pārāk grezna sabiedriskām iestādēm šajā diennakts stundā. Es gribu pārģērbties.»
«Ko vien vēlaties, kundze. Bet tas rada vēl vienu jautājumu. Vai tu gribi pārcelties uz dzīvi šeit?»
«Vai tu to vēlies?»
«Gvena, esmu dzirdējis, ka laulībā nav pieņemamas divas gultas, bet nekas netiek teikts par divām dzīves vietām.»
«Tu man tā īsti neatbildēji.»
«Tu varbūt pamanīji, ka man ir viens slikts paradums. Tāpēc varētu būt grūti dzīvot kopā ar mani. Es rakstu.»
Mīļā meitene izskatījās samulsusi. «Tagad tu man atbildēji. Bet kāpēc tu to sauc par sliktu paradumu?»
«Nu, Gvena, mana mīļā, es negrasos atvainoties par rakstīšanu…, tāpat kā par zaudēto kāju… Un patiesībā šie abi trūkumi ir savstarpēji saistīti. Kad vairs nevarēju turpināt strādāt savā profesijā, man bija kaut kas jadara, lai nopelnītu iztiku. Es nebiju mācījies darīt kaut ko citu, bet rakstīšana ir likumīga iespēja izvairīties no darba, nesākot zagt, turklāt nav vajadzīgs talants vai iemaņas.
Taču rakstīšana ir antisociāla. Tai vajadzīga tāda pat vienatne kā masturbācijai. Iztraucē rakstnieku, kad top viņa garadarbs, un viņš pagriezīsies un sakodīs tevi lidz kaulam…, pat nezinot, ko viņš dara. Rakstnieku dzīvesbiedri sev par šausmām ar laiku to uzzina.
Un — klausies uzmanīgi, Gvena! — nav ne mazāko izredžu rakstniekus pieradināt un civilizēt. Vai izārstēt. Mājā, kurā ir vairāk nekā viens iedzīvotājs, un viens no tiem rakstnieks, vienīgais cilvēcei zināmais risinājums ir nodrošināt pacientam izolētu telpu, kur viņš var vienatnē pārdzīvot akūtās lēkmes, un kur pa lodziņu var pasniegt barību. Ja kāds iztraucē pacientu šāda brīdi, viņš var sākt raudāt vai kļūt vardarbīgs. Vai arī var vispār nedzirdēt, ko viņam saka, un, ja viņu sapurina šādā stadijā, viņš kož.»
Es pasmaidīju savu jaukāko smaidu. «Neuztraucies, dārga. Pašlaik es nestrādāju pie kāda stāsta, un izvairīšos to sākt līdz brīdim, kad mums bus izolētā telpa, kur varēšu strādāt. Šeit nav tik daudz vietas, un arī pie tevis nav. Pirms braucam uz centru, es gribu piezvanīt uz Menedžera biroju un noskaidrot, vai ir dabūjami lielāki dzīvokļi. Mums vajadzēs ari divus terminālus.»
«Kāpēc divus, dārgais? Es to pārāk bieži neizmantoju.»
«Bet, ja tu to dari, tev tas ir vajadzīgs. Ja es lietoju šo te rakstīšanai, to nevar izmantot nekam citam — ne laikrakstiem, ne pastam, ne programmām, ne zvanīšanai, nekam. Tici, dārgā, man šī problēma ir bijusi gadiem ilgi, es zinu, kā ar to tikt galā. Man būs mana mazā istabiņa ar terminālu, es tur ieiešu, tu aizzīmogosi durvis un es būšu gluži kā normāls, veselīgs vīrs, kurš katru rītu iet uz darbu birojā un dara to, ko nu vīrieši mēdz darīt birojos
— nekad neesmu to zinājis un man arī nav īpašas vēlēšanas to uzzināt.»
«Ja, dārgais. Ričard, vai tev rakstīšana sagādā prieku?»
«Nevienam nepatīk rakstīt.»
«Es jau tā domāju. Tad man jāatzīst, gluži tā nebija, ka apprecējos ar tevi naudas dēļ.»
«Un es gluži nemaz nenoticēju. Nu mēs esam līdzīgi.»
«Jā, dārgais. Es patiesībā varētu atļauties turēt tevi savā aizgadībā. 0, es nevaru pirkt tev jahtas. Bet mēs varam
dzīvot samērā komfortabli šeit, Zelta Likumā, kas nav tā pati lētākā vieta Saules sistēmā. Tev nebūs jāraksta.»
Es uzmanīgi noskūpstīju viņu. «Es esmu laimīgs, ka apprecējos ar tevi. Bet man patiešām vajadzēs rakstīt.»
«Taču tas tev nesagādā prieku un mums nav vajadzīga nauda. Patiešām nav!»
«Paldies, mana mīļā. Bet es tev nepaskaidroju otru rakstīšanas iemeslu. Nav iespējams to pārtraukt. Rakstnieki turpina rakstīt ilgi pēc tam, kad tas vairs nav jādara naudas dēļ… jo sāpīgāk ir nerakstīt, nekā rakstīt.»
«Es nesaprotu.»
«Es arī kādreiz nesapratu, kad spēru pirmo liktenīgo soli, — tas bija īsais stāsts, un es patiešām domāju, ka jebkura mirklī varēšu apstāties. Bet neuztraucies, dārgā. Turpmāko desmit gadu laikā tu to sapratīsi. Tikai nepievērs man uzmanību, kad raudāšu. Tas neko īpašu nenozīmē
— tikai tāds kā mērkaķis man uz muguras.»
«Ričard? Vai psihoanalīze tev varētu palīdzēt?»
«Negribu riskēt. Es reiz pazinu kādu rakstnieku, kurš to izmēģināja. Viņu sekmīgi atradināja no rakstīšanas. Bet neizārstēja no vajadzības rakstīt. Pēdējoreiz es viņu redzēju trīcošu un ierāvušos stūrī, tā bija viņa veselīgā fāze. Bet atlika tikai uzmest skatienu datoram, kad viņam sākās lēkme.»
«Un… tava tieksme nedaudz pārspīlēt?»
«Nu ko tu, Gvena! Es tevi varētu aizvest pie viņa. Parādīt viņa kapakmeni. Neuztraucies, mīļā, es zvanīšu Izmitināšanas dienestam.»
Es atgriezos pie termināla, kas tajā pašā mirklī pārvērtās par Ziemsvētku eglītes rotājumu lampiņām un iezvanījās neatliekamā izsaukuma signāls. Es pacēlu klausuli. «Šeit Eimss! Kas notiek?» Monitorā slīdēja burtu virknes, un printeris bez komandas sāka drukāt lappusi — ciest nevaru, kad tā notiek.
«Oficiāls paziņojums Dr. Ričardam Eimsam: vadība uzskata, ka dzīvoklis, ko jūs pašlaik lietojat, modelis 715301 no 65-15-0.4, ir steidzami nepieciešams. Jūs lūdz to atstāt. Jūsu rēķinā ieskaitīta neizmantota īre un piecdesmit kronas kā kompensācija par jebkurām neērtībām, kas varētu rasties. Pavēli parakstījis Artūrs Midlgafs, Menedžera vietnieks dzīvokļu jautājumos. Vēlam veiksmi!»
IV nodaļa
«Es turpinu strādāt tā paša iemesla pēc, kura dēļ vista dēj olas.»
H. L. Menkens (1880—1956)
Es iepletu acis. «Nu, nu! Veselas piecdesmit kronas — ak Dievs! Gvena! Tagad tu vari precēties ar mani manas naudas dēļ!»
«Vai ar tevi viss kārtībā, dārgais? Vakar vakarā tu izmaksāji vairāk par pudeli vīna. Es domāju, tas ir vienkārši riebīgi. Aizskaroši.»
«Protams, dārgā. Tas ir izgudrots ar nodomu mani sakaitināt, ne tikai sagādāt ar pārcelšanos saistītās neērtības. Tāpēc es to nedarīšu.»
«Tātad tu nepārcelsies?»
«Nē, nē. Pārcelšos gan. Ir iespējams cīnīties ar pilsētas valdi, bet atteikties pārcelties nav viens no labākajiem gājieniem, jo var atslēgt elektrību, gaisu, ūdeni un sanitāro tīklu. Nē, dārgā, mērķis ir padarīt mani dusmīgu, sagraut manas spriešanas spējas un likt man bezspēcīgi draudēt.»
Es uzsmaidīju savai mīļotajai. «Tāpēc es nekļūšu dusmīgs un tūlīt pat izvākšos no šejienes, paklausīgs kā jēriņš… un spēcīgais dusmu uzliesmojums, ko jūtu, tur arī paliks — noslēpts svešiem skatieniem, kamēr man nebūs izdevīgi to atklāt. Dusmas arī neko nemainītu, jo es gatavojos lūgt lielāku dzīvokli ar vismaz vēl vienu istabu — mums abiem. Tāpēc es viņam piezvanīšu — dārgajam misteram Midlgafam.»