Geja bija mūs izsēdinājusi pie ceļa pretī tēvoča Džoka mājai. Mēs gājām kādu gabaliņu pa ceļu, es nesu saiņus un šūpoju savu spieķi, Heizelai bija rokassomiņa un kaķis. Pirms pāris gadiem tēvocis Džoks apkārt savam īpašumam bija uzstādījis daudz drošāku sētu, nekā tolaik bija pierasts darīt Aiovā. Tā vēl nebija uzcelta, kad es pametu mājas un 2150. gadā devos dienēt; bet tā jau bija laikā, kad es biju atbraucis ciemos… 2161. gadā? Aptuveni.
23—2589
353
Sēta bija no masīva metāla, divus metrus augsta un augšpusē sešās kārtās nostieptas dzeloņstieples. Dzeloņstieples droši vien ir pieliktas vēlāk, es tās neatcerējos.
Rāmi bija iestiprināti vara vadi uz keramikas izolatoriem. Apmēram ik pēc divdesmit metriem pie sētas bija piestiprināts uzraksts:
SARGIES!!!
Nepieskarties sētai,
neizslēdzot galveno slēdzi nr. 12.
Pie vārtiem bija vēl viens, lielāks uzraksts:
STARPBIROJU SAKARU AĢENTŪRA BIOEKOLOGISKO PĒTĪJUMU NODALA RAJONA FILIĀLE Radioaktīvos materiālus piegādāt
pie ceturtajiem vārtiem — tikai trešd.
7-D-92-10-3sc Tiek izmantoti jusu nodokļi
Heizela domīgi teica: «Ričard, neizskatās, ka tēvocis Džoks šogad te dzīvotu. Vai arī šī ir nepareizā māja un Geja ir kaut ko sajaukusi. Varbūt man vajadzēs izsaukt palīdzību.»
«ŠI ir pareizā māja un tēvocis Džoks šogad te dzīvo… dzīvoja. Ja pašlaik ir 2177. gads, kā es to pieņemu. Šī zīme šķiet raksturīga tēvocim Džokam — viņam vienmēr patikušas dīvainas idejas par privātīpašuma aizsardzību. Vienu gadu bija piraijas un ūdens kaskāde.»
Es atradu pogu pa labi no vārtiem un nospiedu to. Metāliskā balss, tik mākslīga, ka likās, tur noteikti ir aktieris, paziņoja: «Nostājieties pusmetru no videokameras. Uzrādiet savu apliecību. Stāviet pretskatā. Pagriezieties par deviņdesmit grādiem un nostājieties profilā. Šo īpašumu apsargā suņi, gāze un snaiperi.»
«Vai Džoks Kempbels ir mājās?»
«Identificējiet sevi.»
«Es esmu viņa māsasdēls Kolins Kempbels.»
Metāliskās balss vietā ierunājās pazīstamā balss: «Dikij, vai tev atkal ir nepatikšanas?»
«Nē, tēvoci Džok. Es vienkārši gribu tikt iekšā. Es domāju, ka tu mani gaidi.»
«Vai ar tevi kāds ir?»
«Mana sieva.»
«Kā viņu sauc?»
«Ej ellē.»
«Vēlāk, nesteidzini mani. Man jāzina viņas vārds.»
«Un es negribu spēlēties; mēs ejam prom. Ja tu satiksi Lācaru Longu — vai Dr. Hubertu — pasaki viņam, ka man jau ir nelabi no bērnišķīgām spēlītēm un es nepiedalos. Uz redzi, tēvoci.»
«Pagaidi! Nekusties; es tevi redzu.»
Es pagriezos neatbildējis un teicu Heizelai: «Iesim, dārgā. Pilsēta ir diezgan tālu, bet gan jau kāds brauks garām un aizvedis mūs. Cilvēki šeit ir draudzīgi.»
«Es varu izsaukt palīdzību. Tāpat kā no Raffles.» Viņa pacēla savu rokassomiņu.
«Vai tiešām? Vai tavs zvans nenonāks atpakaļ šajā mājā, vienalga, kur, kad un kurā laika līnijā? Vai ari es neko neesmu sapratis. Sāksim soļot. Mana kārta nest nikno kaķi.»
«Labi.»
Šķita, ka Heizela neuztraucas par mūsu neveiksmīgo mēģinājumu tikt tēvoča Džoka mājā, vai Laika Galvenajā Pārvaldē. Kas attiecas uz mani, es biju laimīgs un bezrūpīgs. Man blakus bija skaista, mīlama sieva. Es vairs nebiju kroplis un jutos daudz jaunāks par savu kalendāro vecumu. Ja man vēl vispār bija kalendārais vecums. Laiks bija tik debešķīgs, kāds var būt vienīgi Aiovā. Vēlāk pa dienu kļūs karsts (labas kukurūzas audzēšanai vajadzīga karsta saule), bet pašlaik, apmēram desmitos piecpadsmit, vēl bija pietiekami vēss; līdz karstumam es būšu nogādājis savu sievu un kaķēnu kaut kur zem jumta. Pat ja mums nāktos apstāties nākamajā lauku mājā. Paskatīsimies… Tangvejs? Vai vecais vīrs nav kaut kur pārcēlies līdz 2177. gadam? Nav svarīgi.
Es neuztraucos par to, ka man nebija vietējās, likumīgās naudas un vispār nekādu materiālu vērtību. Skaistā vasaras dienā Aiovā nav vietas uztraukumam. Es varēju strādāt — kaut vai vest mēslus, ja tas būtu vienīgais pieejamais darbs. Un drīz es varētu vest citas konsistences mēslus, mēnesnī
cas naktīs un svētdienās. 2177. gadā Ivlins Fingerhats vēl nebija aizgājis pensijā, tāpēc es varētu izvēlēties jaunus pseidonīmus un pārdot viņam to pašu veco preci. Tos pašus stāstus — tikai izmainīt kārtas numurus.
Izmainīt kārtas numurus, mazliet izmainīt galvenās sižeta linijas, mazliet atsvaidzināt krāsas, un māksla rokā! — tas ir literāro panākumu noslēpums. Redaktori vienmēr sakās meklējam jaunus stāstus, bet viņi tos nepērk; viņi pērk «to pašu, ko iepriekš». Tāpēc, ka pircēji vēlas, lai viņus izklaidē, nevis pārsteidz, pamāca vai iebiedē.
Ja cilvēki patiešām gribētu kaut ko jaunu, beisbols būtu nomiris jau pirms divsimt gadiem…. bet tas vēl joprojām ir populārs. Kas gan tāds varētu notikt beisbola spēlē, ko visi nebutu jau neskaitamas reizes redzējuši? Tomēr cilvēkiem joprojām patīk skatīties beisbolu — ei, man pašam labprāt gribētos tūlīt pat noskatīties beisbola spēli, ar hotdogiem un alu.
«Heizela, vai tev patīk beisbols?»
«Nekad nav bijusi iespēja par to pārliecināties. Kad parādījās zāles pret paātrinājumu, es devos uz Dubļu piku iegūt juristes grādu, bet man nekad nebija laika skatīties beisbolu kaut vai idiotu kastē. Es mācījos juristu skolā un biju aizņemta! Tad es biju Sedija Lipšica.»
«Kāpēc? Tu taču teici, ka tev šis vārds nepatīk.»
«Vai tu patiešām gribi zināt? Atbilde uz jautājumu «kāpēc» vienmēr ir «nauda».»
«Ja tu gribēsi, lai es zinu, tu pateiksi.»
«Nelietis. Tas bija pēc Lemkes Stouna nāves un — ko, pie velna, nozīmē tā rūkoņa?»
«Tas ir automobilis.» Es atskatījos, lai ieraudzītu skaņas avotu.
No 2150. gada vai mazliet agrāk (pirmo es redzēju tajā gadā, kad sāku dienēt) Aiovā fermerim lielākais gods bija braukt ar divdesmitā gadsimta «automobiļa» — personiskā transporta lidzekļa — kopiju. Protams, tas nedarbojās ar naftas pārstrādes produkta sadegšanas eksploziju motoru: pat Dienvidāfrikas Tautas Republikā ar likumu bija aizliegts saindēt gaisu. Bet ar noslēptu Shipstone motoru un skaņas ierakstu, kas atgādina iekšdedzes dzinēja darbības
skaņu, atšķirība starp šo darbojošos kopiju un īstu «automobili» bija nemanāma.
Šī bija vislepnākā no kopijām, «skārda Lizija», «Ford izbraukumu mašīna, modelis T, 1914.», to godāja arī par karalieni Viktoriju, kam tā bija līdzīga. Un tā piederēja tēvocim Džokam… kā jau es biju iedomājies, kad izdzirdēju to elles troksni.
Es teicu Heizelai: «Paņem Pikseļu un nomierini viņu; viņš pilnīgi droši nekad nav dzirdējis kaut ko tādu. Un ej gar pašu ceļa malu; šie daikti ir grūti vadāmi.» Mēs gājām tālāk pa ceļu; kopija piebrauca blakus un apstājās.
«Vai jūs paķert uz asiti?» jautāja tēvocis Džoks. Tuvumā troksnis bija neizturams.
Es pagriezos, pasmaidīju un atbildēju, runādams tik klusu, ka manus vārdus nevarēja dzirdēt cauri rūkoņai: «Četri punkti un pirms septiņiem gadiem bremzes dobē un saules dēļ dzied.»
«Ko tu teici?»
«Biljards nekad nevar aizvietot seksu, pat ne tomātus.»
Tēvocis Džoks noliecās un izslēdza skaņas efektu. Es sacīju: «Paldies, tēvoci. Troksnis bija nobiedējis mūsu kaķēnu. Ir jauki, ka tu to izslēdzi. Ko tu teici? Es nevarēju dzirdēt dzinēja trokšņa dēļ.»
«Es jautāju, vai jūs aizvest kaut kur.»
«Paldies. Vai tu brauc uz Grinellu?»
«Es plānoju aizvest jūs atpakaļ uz māju. Kāpēc jūs aizmukāt?»
«Tu jau zini, kāpēc. Vai Dr. Huberts, vai Lācars Longs, vai kādu vārdu viņš šonedēļ izmanto, tev lika to darīt? Ja tā, tad kāpēc?»