«Vispirms esi tik laipns un iepazīstini mūs, māsasdēls. Un atvainojiet, ka es neizkāpju, mem, šis zirgs ir nervozs.»
«Džok Kempbel, tu, vecais āzi, neuzdrošinies izlikties, ka mani nepazīsti! Es pagatavošu kastaņetes no tavām bumbām, tici man!»
Pirmo reizi, cik vien es spēju atcerēties, tēvocis Džoks izskatījās šokēts. «Madam?»
Heizela redzēja viņa sejas izteiksmi un steidzīgi turpināja: «Vai mēs esam invertēti? Es atvainojos. Es esmu majo
re Sedija Lipšica, Laika korpuss, Pavēlnieka operācija. Es pirmoreiz tikos ar tevi Bundokā pirms apmēram desmit maniem subjektīvajiem gadiem. Tu mani uzaicināji ciemos uz šejieni, un es ierados 2186. gadā, cik atceros. Saskan?»
«Klikt, skaidra inversija. Majore, esmu patiešām laimīgs tevi satikt. Bet es esmu vēl laimīgāks uzzināt, ka satikšu tevi atkal. Es nevaru vien sagaidīt.»
Heizela atbildēja: «Mēs labi pavadījām laiku, to es varu apgalvot. Tagad es esmu precējusies ar tavu māsasdēlu… bet tu joprojām esi vecs āzis. Izkāp ārā no savas spēļu mašīnītes un noskūpsti mani, kā pienākas.»
Ar steigu tēvocis pameta savu ligzdiņu un izkāpa; Heizela pasniedza man Pikseļu, ar to izglābjot viņa dzīvību. Pēc brītiņa «vecais āzis» teica: «Nē, es neesmu tevi agrāk saticis; to nebūtu iespējams aizmirst.»
Heizela atteica: «Jā, es gan esmu tevi satikusi iepriekš; un es nekad to neaizmirsīšu. Ak Dievs, ir tik labi atkal tevi redzēt, Džok. Tu nemaz neesi mainījies. Kad bija tava pēdējā atjaunošanas operācija?»
«Pirms pieciem subjektīvajiem gadiem — pietiekami sen, lai iemarinētos. Bet es neļāvu viņiem ķerties pie manas sejas. Kad bija tava operācija?»
«Apmēram pirms tikpat subjektīvajiem gadiem. Tas vēl nebija nepieciešams, bet es tomēr izgāju kosmētiskās atjaunošanas procedūras, jo biju ieplānojusi apprecēties ar tavu māsasdēlu. Tā es pie reizes arī atjaunoju ķermeni. Izrādījās, ka tas ir nepieciešams; viņš arī ir āzis.»
«Es zinu. Dikijam vajadzēja iet armijā, jo viņam uzmācās no visām pusēm. (Salti meli!) Bet vai tu esi pārliecināta, ka tavs vārds ir Sedija? Tas nav vārds, ko Lācars man nosauca kā paroles vārdu.»
«Mani sauc, kā vien es vēlos, tieši tāpat kā Lācaru. Mans Dievs, esmu priecīga, ka viņi vakarnakt pārvietoja LGP uz šejieni! Noskūpsti mani vēlreiz!»
Viņš tā arī darīja un es uzmanīgi ierunājos: «Bet ne uz sabiedriskā ceļa, mīlīši, ne jau šajā vietā. Te nav Bundoka.»
«Nebāz degunu citu darīšanās, māsasdēls. Sedija, Galveno Pārvaldi pārvietoja uz šejieni nevis vakarnakt, bet gan pirms trim gadiem.»
XXVIII nodaļa
«Vairākumam nekad nav taisnība.»
L. Longs (1912)
Mēs braucām atpakaļ uz māju, Heizela sēdēja blakus tēvocim Džokam, es ar Pikseļu — aizmugurē pie saiņiem. Par godu Pikselam Modeļa T kopija pārvietojās klusu kā spoks. (Vai spoki patiešām pārvietojas bez skaņas? Kā rodas tādi stereotipiski priekšstati?) Vārti atvērās, paklausot tēvoča Džoka balsij, un neiedarbojās nekādi letāli aizsardzības līdzekļi. Ja tur vispār kādi bija. Pazīstot tēvoci Džoku, man radās aizdomas, ka bija gan — bet ne tie, kas bija uzrādīti plakātā.
Verandā mūs sagaidīja tante Tilla un tante Sisija. Kamēr tēvocis Džoks devās iekšā, manas tantes pieņēma manu sievu ģimenē ar lauku manieru visu iespējamo siltumu. Tad es pasniedzu kaķēnu Heizelai un tiku sagaidīts tikpat sirsnīgi, kā Heizela bija apsveikusi tēvoci, bet mūs nemulsināja nekādās laika cilpas. Ak Dievs, bija tik labi atkal but mājās! Par spīti maniem reizēm vētrainajiem pusaudža gadiem, visjaukākās atmiņas manā dzīvē bija saistītas ar šo veco māju.
Tante Sisija tagad, 2177. gadā, izskatījās vecāka, nekā es atcerējos redzējis viņu pēdējoreiz — vai tas būtu 2183. gadā? Vai tas bija izskaidrojums, kāpēc tante Tilla vienmēr izskatījās vienādi? Ceļojums uz Bundoku varēja darīt brīnumus. Vai mēs visi trīs — nē, četri, ieskaitot tanti Beldenu — bijām noslēguši līgumu uz piecdesmit gadiem ar Jaunības avotu?
Vai tēvocis Džoks fiziski bija trisdesmitgadigs, tai pašā laikā saglabājot veca vīra sejuļ kaklu un rokas, lai saglabātu konspirāciju? (Tā nav tava darīšana, Ričard!)
«Kur ir tante Beldena?»
«Viņa ir aizbraukusi uz Demoinu uz visu dienu,» atbildēja tante Tilla. «Viņa būs mājās uz vakariņām. Ričard, es domāju, ka tu esi uz Marsa.»
Es konsultējos ar kalendāru savā galvā. «Ja tā padomā, tad esmu arī.»
Tante Tilla uzmanīgi paskatījās uz mani. «Vai esi cilpā?»
Tēvocis Džoks iznāca ārā tieši laikā, lai pateiktu: «Beidziet! Tādas sarunas ir aizliegtas! Jūs visi to zināt, mēs visi esam pakļauti Kodeksam.»
Es ātri atbildēju: «Es neesmu pakļauts Kodeksam, lai kas tas ari būtu. Jā, tante Tilla, es esmu cilpā. Tikko no 2188. gada.»
Tēvocis Džoks paskatījās uz mani ar skatienu, no kāda es baidījos desmit vai divpadsmit gadu vecumā. «Ričard Kolins, kas tas? Dr. Huberts lika man saprast, ka tev pavēlēts ziņot Laika Galvenajai Pārvaldei. Tikko es biju iegājis iekšā un piezvanīju, lai paziņotu par tavu ierašanos. Bet neviens netiek Galvenajā Pārvaldē, ja nav nodevis zvērestu un nepakļaujas Kodeksam. Ja kāds to darītu, viņš neatgrieztos. Tu pirms brītiņa teici, ka tev nav nepatikšanas, bet tagad tu vari beigt melot un pastāstīt visu man. Es tev palīdzēšu, ja varēšu; asinis ir biezākas par ūdeni.»
«Es neesmu nekādās nepatikšanās, cik zinu, tēvoci, bet Dr. Huberts cenšas man tās sagādāt. Vai tu patiešām nopietni saki, ka ziņošana Laika Galvenajai Pārvaldei varētu beigties ar to, ka es netieku ārā dzīvs? Es neesmu reģistrēts Laika korpusā un man nav jāpakļaujas jūsu Kodeksam. Ja tu runā nopietni, tad man nevajadzetu ziņot Laika korpusa pārvaldei. Tante Tilla, vai mēs varam šeit palikt pa nakti? Vai tas tevi neapgrūtinātu? Vai tēvoci Džoku?»
Pat nepaskatījusies uz tēvoci Džoku, tante Tilla atbildēja: «Protams, tu paliks šeit, Ričard; tu un tava brīnišķīgā sieva esat laipni gaidīti šodien un tik ilgi, cik jūs vēlaties palikt un kad vien jūs atkal atbrauksiet. Šīs ir tavas mājas, un tā ir bijis vienmēr.» Tēvocis paraustīja plecus un neko neteica.
«Paldies! Kur es varu nolikt savas mantas? Savā istabā? Un man kaut kur jāiekārto šis kaķa ģīmis. Vai kaut kur tuvumā nav smilšu kaste? Piksels ir paēdis brokastis, viņš labprāt nobaudītu pienu.»
Tante Sisija pienāca tuvāk. «Tilla, es parūpēšos par kaķēnu. Vai viņš nav skaists!» Viņa pasniedzās pēc Pikseļa, Heizela atdeva to viņai.
Tante Tilla ieteicās: «Ričard, tavā istabā ir viesis, misters Deiviss. Mmm, es domāju… tagad ir jūlijs… ziemeļu istaba trešajā stāvā varētu būt visērtākā tev un Heizelai…»
«Heizela!» iesaucās tēvocis Džoks. «Tas bija paroles vārds, ko Dr. Huberts man nosauca. Majore Sedija, vai tas ir viens no taviem vārdiem?»
«Jā. Heizela Deivisa Stouna. Tagad Heizela Stouna Kempbela.»
«Heizela Deivisa Stouna,» atkārtoja tante Tilla. «Vai tu esi mistera Deivisa meita?»
Mana sieva pēkšņi satrūkās. «Agrāk es biju Heizela Deivisa. Vai viņš ir Manuels Deiviss? Manuels Garsija O’Kellijs Deiviss?»
«Jā.»
«Mans tētis! Vai viņš ir šeit?»
«Viņš būs šeit uz vakariņām. Es ceru. Bet… nu, viņam ir savi pienākumi.»
«Es zinu. Esmu bijusi Korpusā četrdesmit sešus subjektīvos gadus, un tētis apmēram tikpat, man liekas. Mēs ļoti reti redzamies, jo tāds ir darbs Korpusā. Ak Dievs! Es tūlīt apraudāšos. Apturi mani!»