«Es? Lēdij, es vienkārši gaidu autobusu. Bet tu vari izmantot manu kabatlakatiņu.» Es to viņai piedāvāju.
Viņa paņēma to un piespieda pie acīm. «Riebeklis. Tante Tilla, tev vajadzēja viņu biežāk iekaustīt.»
«Es neesmu tā tante, mīļā. Tā bija tante Abigeila, tagad viņa dus mūžīgā mierā.»
«Tante Abija bija brutāla,» es komentēju. «Izmantoja persiku rīksti. Un pati priecājās.»
«Būtu labāk izmantojusi mietu. Tante Tilla, es nevaru sagaidīt, kad redzēšu tēti Māniju. Ir pagājis tik ilgs laiks.»
«Heizela, tu viņu satiki šeit, tieši šeit,» es teicu, norādīdams uz vietu pusceļā uz veco šķūni, «tikai pirms trijām dienām.» Es vilcinājos. «Vai tās bija trīsdesmit septiņas dienas? Trīsdesmit deviņas?»
«Nē, nē, Ričard! Ne viens, ne otrs. Pēc mana subjektīvā laika ir pagājuši vairāk kā divi gadi.» Heizela piebilda pārējiem: «Tas viss Ričardam vēl ir jaunums, viņš tika iesaukts tikai pagājušajā nedēļā pēc viņa subjektīvā laika.»
«Bet es neesmu iesaukts,» es iebildu. «Tieši tāpēc mēs esam šeit.»
«To mēs vēl redzēsim. Tēvoci Džok, es atcerējos — es gribu tev pateikt kaut ko, un man nāksies mazliet apiet Kodeksu. Mani tas neuztrauc; es esmu no Mēness un nekad nepakļaujos likumiem, kas man nepatīk. Bet vai tiešām noteikumi ir tik bargi, ka tu neklausīsies «nākotnes atrakciju» stāstu?»
«Nu…» tēvocis Džoks novilka. Tante Tilla iesmējās. Tēvocis Džoks pagriezās pret viņu: «Sieviete, par ko tu smejies?»
«Es? Es nesmējos.»
«Mmm. Majore Sedija, mana atbildība un pienākumi prasa zināmu elastīgumu Kodeksa interpretācijā. Vai tas man būtu jāzina?»
«Pēc manām domām, jā.»
«Vai tas ir tavs oficiālais viedoklis?»
«Nu, ja tu tā saki.»
«Nekas. Varbūt labāk pasaki un tad es izlemšu.»
«Jā, ser. Sestdien, piektajā jūlijā pēc vienpadsmit gadiem, 2188. gadā, LGP tiks pārcelta uz Ņūhārboru piektajā laika līnijā. Tu dosies līdzi. Ar visu māju, es domāju.»
Tēvocis Džoks pamāja.
«Šī ir tieši tāda ar laika cilpu saistīta informācija, ko Kodekss aizliedz izpaust. Jo tā tik viegli var radīt pozitīvu atbildes reakciju un sekas — svārstības un iespējama panika. Bet es to varu uztvert mierīgi un izmantot. Mm… vai es varu jautāt, kāpēc tāda pārcelšanās? Jo nešķiet ticami, ka ari es pārvietošos līdzi — un pilnīgi noteikti ne mana māja. Ši ir lauku saimniecība, vienalga, kas tajā slēpjas.»
Es pārtraucu viņu. «Tēvoci, mani nesaista nekāds muļķīgs Kodekss. Tie Rietumu krasta karstgalvji beidzot meta pļāpāšanu pie malas un ķērās pie darbiem.»
Viņš sarauca uzacis. «Nē — vai patiešām? Es nedomāju, ka viņi kādreiz to daris.»
«Viņi to izdarīja. ’88. gada maija dienā. Tajā dienā, kad mēs ar Heizelu te bijām, sestdien, piektajā jūlijā, Angelenosu falangas bija tikko ieņēmušas Demoinu. Te visapkārt sprāga bumbas. Šodien tu vari domāt, ka tu nekur neizkustēsies. Bet es zinu, ka tad tu biji tam gatavs; es tur biju. Tas ir — būšu. Pajautā Dr. Hubertam — Lācaram Longam. Viņš domāja, ka šī vieta ir pārāk bīstama, lai te ilgāk uzturētos. Pajautā viņam.»
«Pulkvedi Kempbel!»
Es pazinu to balsi; es pagriezos un teicu: «Sveiks, Lācar.»
«Tādas sarunas ir kategoriski aizliegtas. Saproti?»
Es dziļi ievilku elpu, tad sacīju Heizelai: «Viņš nekad to nesapratīs,» tad pievērsos Lācaram: «Dok, tu esi mēģinājis likt man pakļauties kopš mūsu pirmās tikšanās reizes. Tas neies cauri. Vai tu to vari saprast?»
Kaut kad un kaut kur Lācars Longs bija apguvis kādu formālu emocionālās kontroles treniņu. Tagad es varēju redzēt, ka viņš centās to izmantot. Pagāja trīs sekundes, kamēr viņš atsauca atmiņā to, ko bija mācījies, tad ierunājās mierīgā, zemā balsi: «Ļauj man paskaidrot. Tādas sarunas ir bīstamas personai, ar kuru tu runā. Es runāju par paredzējumiem, zināšanām, kuras tu esi ieguvis laika cilpā. Ir vairākkārt pierādīts fakts, ka tas ir lāča pakalpojums personai, kuru tu informē par kādiem nākotnes notikumiem, kurus tu esi jau pieredzējis savā pagātnē.
Lai tu ticētu, ka tā ir patiesība, es tev iesaku konsultēties ar vienu no mūsu matemātiķiem, kas nodarbojas ar laika problēmām — Dr. Džeikobu Barouzu vai Dr. Elizabeti Longu, vai jebkuru no Korpusa štata matemātiķiem. Un tev vajadzētu konsultēties arī ar Vēsturnieku padomi, kura tev pastāstīs par tādā veidā nodarīto ļaunumu. Vai ari tu vari atrast informāciju mūsu Galvenās pārvaldes bibliotēkā — iesākumam fails «Kasandra» un «Marta Idas», tad fails «Nostradamuss».»
Longs pievērsās tēvocim Džokam. «Džok, man žēl, ka tā notika. Es lūgšos, kaut ’88. gada problēmas neaptumšotu dzīvi tavā mājā līdz tam laikam. Es nekad nebiju plānojis atvest šurp tavu māsasdēlu, pirms viņš ir izgājs Laika dis
ciplīnu mācību kursu — es vispār nekad nebiju plānojis vest uz šejieni tavu māsasdēlu. Mums viņš ir vajadzīgs, bet mēs gribējām iesaistīt viņu jau Bundokā, un nebija vajadzības vest viņu uz Galveno pārvaldi. Bet viņš atteicās pierakstīties. Varbūt tu gribi pamēģināt likt viņam pārdomāt?»
«Neesmu pārliecināts, vai man ir kāda ietekme uz viņu, Leif. Ko tu par to saki, Dikij? Vai tu gribi dzirdēt, kāda laba karjera ir iespējama Laika korpusā? Tu vari uzskatīt, ka Laika korpuss atbalstīja tevi vļsu bērnības laiku — tu tā vari uzskatīt, jo tā ir patiesība. Šerifs gribēja pārdot mūsu māju ūtrupē… kad es pierakstījos. Tu biji vēl pavisam mazs… bet varbūt tu atceries laiku, kad mēs ēdām tikai kukurūzas maizi un neko citu. Tad viss sāka iet uz labo pusi
— vai tu atceries? Tev bija seši gadi.»
Es pārdomāju. «Jā, es atceros. Man vismaz tā liekas. Tēvoci, es neesmu pret pierakstīšanos. Tu esi tur, mana sieva ir tur, vairāki no maniem draugiem arī ir tur. Bet Lācars mēģināja man pārdot kaķi maisā. Man jāzina, ko viņi grib, lai es izdaru, un kāpēc viņi to grib. Viņi saka, ka es esmu vajadzīgs darbam, kurā izredzes palikt dzīvam ir piecdesmit pret piecdesmit. Ar tādiem noteikumiem nav nekādas jēgas runāt par pensijas labumiem. Es negribu, lai kāds Galvenās pārvaldes birokrāts tik mierīgi rīkojas ar manu galvu. Man jāzina, ka tam ir kāda jēga, pirms es pieņemu šādus noteikumus.»
«Leif, kas tas par darbu manam zēnam?»
«Tas ir uzdevums «Ādams Selens» no Galaktikas Pavēlnieka Operācijas.»
«Man liekas, es par to neko neesmu dzirdējis.»
«Un tagad tev tas jāaizmirst, jo tas uz tevi neattiecas un šogad operācija vēl nav sākta.»
«Tad man ir grūti kaut ko teikt savam māsasdēlam. Vai es īsumā uzzināšu lietas apstākļus?»
Heizela iejaucās: «Lācar! Beidz!»
«Majore, es apspriežu oficiālas lietas ar LGP stacijas vadītāju.»
«Cūka! Tu atkal gribi pierunāt Ričardu riskēt ar savu dzīvību, nesakot kāpēc. Kad es piekritu mēģināt, es vēl nebiju satikusi Ričardu. Tagad es viņu pazīstu — un ap-
brinoju; viņš ir suns peur et sans reproche — man kauns, ka es vispār kādreiz mēģināju. Bet es tomēr mēģināju… un man gandrīz izdevās. Bet tad tu rupji iejaucies — un visu sabojāji, kā jau tas bija paredzams. Es tad tev teicu, ka Aplim vajadzēs viņu pārliecināt, es tev teicu! Tagad tu gribi likt Ričarda tuvākajam radiniekam — gandrīz miesīgam tēvam — piespiest viņu tavā vietā. Kauns! Aizved Ričardu uz Apli. Ļauj viņiem izskaidrot… vai arī ļauj viņam braukt mājās! Beidz pļāpāt un dari to!»
Tas, ko es vienmēr biju uzskatījis par sienas skapi tēvoča kabinetā, no iekšpuses izskatījās kā lifta kabīne. Abi ar Lācaru Longu iekāpām; viņš aizvēra durvis, un es ieraudzīju, ka tajā vietā, kur liftos parasti atrodas stāvu numuri ar pogām, šeit ir izgaismoti simboli — pirmajā mirkli man likās, ka tās ir zodiaka zīmes, tad pārdomāju, jo zodiakā nav sikspārņa, nav Melnās atraitnes zirnekļa, un pavisam noteikti nav stegozaura. Pašā apakšā bija čūska, kas iekodusies pati savā astē — pasaules čūska, Ouroboro. Labākajā gadījumā tās atbaidošs simbols.