Lācars pieskārās tam.
Sienas skapis, lifta kabīne vai mazā istaba izmainījās. Kā — es nezinu. Vienā acumirkli tā vienkārši bija savādāka. «Šeit,» Lācars teica, un atvēra durvis tālākajā pusē.
No šīm durvīm stiepās garš gaitenis, kas nu nekādi nebūtu ietilpināms mana tēvoča mājā. Bet skati, kas pavērās no logiem, ari neatbilda realitātei. Izskatījās pēc Aiovas, jā, bet tā bija arkla un fermeru cirvju neskarta Aiova.
Mēs iegājām gaitenī un uzreiz atradāmies tā tālākajā galā. «Šeit,» Lācars teica un norādīja virzienu.
Akmens sienā bija arka. Gaitenis aiz tās bija tumšs. Es pagriezos, lai pievērstos Lācaram; viņš bija prom.
Es noteicu pie sevis — Lācar, es jau tev teicu nespēlēties ar mani… un pagriezos, lai ietu atpakaļ pa garo gaiteni, cauri tēvoča Džoka kabinetam, atrastu Heizelu un ietu projām. Man pietika, man bija apnikušas viņa spēlītes.
Aiz manis nebija nekāda gaiteņa.
Es apsolīju Lācaram sadot pa galvu, un devos vienīgajā iespējamajā virzienā. Gaitenis bija tumšs, bet visu laiku
tālāk uz priekšu bija redzama gaisma. Pēc piecām minūtēm vai ātrāk gaitenis beidzās nelielā, ērtā, labi apgaismotā hallē. Metāliska balss teica: «Apsēdies. Tevi izsauks.»
Es apsēdos mīkstā atpūtas krēslā un noliku blakus savu spieķi. Uz maza galdiņa bija žurnāli un laikraksts. Es apskatīju visus žurnālus pēc kārtas, meklēdams anahronismus, bet nevienu neatradu. Žurnāli bija tādi, kādus es atcerējos no septiņdesmito gadu Aiovas, tie bija datēti ar 2177. gada juliju vai agrāk. Laikraksts bija Grinnell Herald-Register ar piektdienas, 2177. gada 27. jūnija datumu.
Es jau gribēju to nolikt malā, jo Herald-Register ir grūti nosaukt par interesantu. Tēvocis bija parakstījies uz ikdienas jaunumu izdruku no Demoinas, un, protams, uz Kansas City Star, bet mūsu vietējā laikrakstā bija vienīgi universitātes ziņas, vietēja mēroga paziņojumi, un tādas «ziņas» un «sabiedriskas» tēmas, kuras tiek publicētas, lai pieminētu pēc iespējas vairāk vietējo iedzīvotāju vārdu.
Bet manu uzmanību piesaistīja kāds sludinājums: svētdien, 20. jūlijā, tikai vienu vakaru, Demoinas Municipālajā Operā Halifaksas Baleta teātris piedāvās «Sapni vasaras naktī» ar sensacionālo, jauno zvaigzni Luannu Paulīni Titānijas lomā.
Es to izlasīju divreiz… un apsolīju sev, ka aizvedīšu Heizelu uz šo izrādi.
Tā būtu īpaša jubileja: es biju saticis misis Gvendolinu Novaku Zelta Likuma Pirmās Dienas ballē, Nila Armstronga dienā, divdesmitajā jūlijā pirms gada (neņemsim vērā to muļķīgo laika cilpu), un tā būtu eleganta mūsu laulību dienas atcere (šoreiz bez kāda nepieklājīga rupuča, kurš atļaujas izlaist garu pie mūsu galdiņa).
Vai uzvedums pilnā gravitācijā liktu vilties pēc tam, kad bijām redzējuši Laumu karalieni Zelta Likumā? Nē, tas bija atmiņu ceļojums; tam nav nozīmes. Bez tam Luanna Paulīne kļuva slavena — kļūs, kļūtu — tieši ar dejošanu pilnā gravitācijā — tas būtu fascinējošs kontrasts. Mēs varētu aiziet aiz kulisēm un pateikt, ka redzējām viņu Titānijas lomā vienu trešdaļu lielā gravitācijā Zelta Likumā. Nu, protams — kad Zelta Likums vēl trīs gadus neeksistēs! Es sāku saprast, kāpēc Kodekss aizliedza brīvas sarunas.
Nekas. Nīla Armstronga dienā es uzdāvināšu savai līgavai šo sentimentālo piedzīvojumu.
Kamēr es skatījos uz Herald-Register, abstrakts attēls uz sienas pārveidojās par mirdzošiem burtiem, kas veidoja moto:
CILPA LAIKĀ IETAUPA DEVIŅUS MILJARDUS
Kamēr es skatījos, burti pārmainījās:
PARADOKSU VAR PARADAKTERĒT
Tad:
PIRMIE KUCĒNI JĀSLĪCINA
Kam sekoja:
NECENTIES PĀRĀK; TEV VAR IZDOTIES
Es centos saprast pēdējo, kad tas pēkšņi pārvērtās par: «Kāpēc tu skaties uz baltu sienu?» — un tur bija tikai balta siena. Tad uz tās parādījās liela Pasaules čūska, un tās vidū burti sekoja viens otram. Tad tie izstiepās taisnā rindā:
SAKĀRTOJOT HAOSU
Tad zem tā:
OUROBORO
APLIS
Uzraksta vietā parādījās arka; tā pati metāliskā balss teica: «Lūdzu, ej iekšā.»
Es paņēmu savu spieķi un devos cauri arkai, un atrados lielas, apaļas istabas pašā centrā. Tas laikam saucas — pārāk daudz pakalpojumu.
Istabai apkārt sēdēja apmēram ducis cilvēku uz apmēram metru augsta paaugstinājuma — kā apaļā teātra zālē, kur es biju galvenajā lomā… tādā pašā nozīmē kā insekts uz
mikroskopa «skatuves» ir uzveduma zvaigzne. Metāliskā balss teica: «Nosauciet savu pilnu vārdu.»
«Ričards Kolins Eimss Kempbels. Kas te ir? Vai tiesa?»
«Jā, savā ziņā.»
«Jūs varat to atcelt; uz mani tā neattiecas. Ja kāds atrodas tiesas priekšā, tad tie esat jūs — jo es neko no jums nevēlos, bet šķiet, ka jūs kaut ko vēlaties no manis. No jums ir atkarīgs, vai jūs mani pārliecināsiet, nevis otrādi. Paturiet to prātā.»
Es lēni pagriezos, lai apskatītu savus «tiesnešus». Es atradu pazīstamu, draudzīgu seju — Hildu Barouzu — un jutos nesalīdzināmi labāk. Viņa sveicināja mani ar gaisa skūpstu. Bet es biju ari neiedomājami pārsteigts. Es varētu saprast šīs mazās skaistules klātbūtni jebkurā sanāksmē, kur nepieciešama elegance un grācija… bet ne grupa, kura man raksturota kā visietekmīgākā padome visā vēsturē un jeburā kosmosā.
Tad es pazinu vēl vienu seju: Lācars. Viņš pamāja ar galvu, es pamāju pretī. Viņš teica: «Lūdzu, nevajag būt nepacietīgam, pulkvedi. Visam jānotiek saskaņā protokolu.»
Es atbildēju: «Protokols ir vai nu lietderīgs, vai arī tas jāatceļ. Es stāvu kājās, jūs visi sēžat. Protokols jums nodrošina pārākumu. Ja man pēc desmit sekundēm nebūs krēsla, es iešu prom! Tavs krēsls būs labs gana.»
Neredzamais robots ar metālisko balsi novietoja atpūtas krēslu man aiz muguras tik ātri, ka man nebija iegansta aiziet. Es atlaidos taja un noliku savu spieķi pāri ceļiem. «Vai jūties ērti?» jautāja Lācars.
«Jā, paldies.»
«Labi. Nākamais punkts arī ir protokolā — iepazīstināšana. Es domāju, ka tev nebūs iebildumu.»
Atkal atskanēja metāliskā balss, nosaukdama klātesošos
— Ouroboro Apļa biedrus, kas vadīja multikosmosa Laika korpusu. Ikreiz, kad tika nosaukts kāds vārds, mans krēsls pagriezās pret šo personu. Bet es nejutu nekādu kustību.
«Mobiass Torass no Barsuma, laika līnija numur viens, kods «Džons Kārters».»
Barsums? Nieki! Bet es biju pielēcis kājās un paklanījos par atbildi pieklājīgam smaidam un žestam, kas izteica ap-
skaidrotību. Viņš bija ļoti vecs, gandrīz tikai kauli un āda. Viņam bija zobens, bet es jutos pārliecināts, ka viņš jau kopš neatminamiem laikiem nav to lietojis. Viņš bija ietinies smagā zīda drānā, kā budistu priesteri. Viņa āda bija pulēta sarkankoka krāsā, daudz sarkanāka nekā jebkuram Ziemeļamerikas «sarkanādainajam» — isāk sakot, viņš izskatījās atbilstošs Barsuma stāstu fiktīvajiem aprakstiem… rezultāts ir viegli sasniedzams ar grima palīdzību, pāris metriem auduma un butaforisku zobenu.
Kāpēc tad es piecēlos?
(Vai tāpēc, ka tante Abija bija mani mizojusi ikreiz, kad es kaut kādā veidā nebiju pietiekami pieklājīgs pret vecākiem cilvēkiem?
Muļķības. Es zināju, ka viņš bija autentisks no pirmā skatiena. Tas, ka mana pārliecība bija absurda, neko nemainīja.)