«Hilda,» Lācars ieteicās, «vai es varu piedāvāt briesmīgu piemēru?»
«Protams, Vudij. Bet tikai ātri, es plānoju līdz pusdienlaikam beigt.»
«Pulkvedi Kempbel, es nāku no pasaules, kas bija identiska tavējai apmēram līdz 1939. gadam. Atšķirības, kā vienmēr, visspilgtāk atklājās pēc kosmosa lidojuma iespējamibas pierādīšanas. Gan tavā, gan manā pasaulē bija redzamas reliģiskas histērijas tendences. Manā pasaulē tās sasniedza augstāko punktu televīzijas sludinātāja Nehemijas Skadera personā. Viņa uguns un sēra solījumi, un grēkāžu meklēšana — ebreji, protams, nekā jauna — sasniedza virsotni tajā laikā, kad bija visaugstākais bezdarba līmenis un valsts parādi, un inflācija bija nekontrolējama; rezultātā radās reliģiska diktatūra, visbrutālākā totalitārā valdiba, kādu vien pieredzējusi mana pasaule.
Tāpēc šis Aplis ieplānoja operāciju, lai atbrīvotos no Nehemijas Skadera. Nebija paredzēts nekas tik radikāls kā slepkavība; tika izmantota specifiskā metode, ko Hilda jau pieminēja. Kādam studentam tika piegādāta gumija, un mazais nelietis, kas vēlāk kļuva par Nehemiju Skaderu, nepiedzima. Tā laika līnija numur divi — manējā— tika sadalīta, un radās laika līnija numur vienpadsmit, tāda pati, tikai bez pravieša Nehemijas Skadera. Vajadzētu būt labākai, vai ne?
Bet nē! Manā laika līnijā Trešais pasaules karš, kodolkarš — reizēm tiek lietoti arī citi nosaukumi — izpostīja Eiropu, bet neizplatījās tālāk; Ziemeļamerika Pravieša vadī
bā bija izturējusies neitrāli pret starptautiskajiem konfliktiem. Bet laika līnijā numur vienpadsmit karš sākās mazliet agrāk, Vidējos Austrumos, un dienas laikā aptvēra visu pasauli… un simts gadus vēlāk bija neiespējami atrast par tarakāniem augstāku dzīvibas formu tajos plašumos, kas reiz bija Zemes zaļie kalni un lejas. Turpini, Hilda.»
«Paldies, tas ir par daudz! Lācars atstāja mani pie tumsā slīgstošas planētas, lai parādītu, kāpēc mums vajadzīgas labakas prognozēšanas metodes. Mēs ceram izmantot Ādamu Selenu — augstāko kompjūteru Holmsu IV, sauktu ari par Maiku — viņa unikālās programmas un atmiņu, lai savienotu Tertiusa un dažu citu planētu labākos kompjūterus loģikas gigantā, kas varētu precīzi projektēt noteiktu vēstures izmaiņu sekas… tā, lai mēs neiemainītu Nehemiju Skaderu, kuru var pārciest, pret izpostītu planētu, ar kuru vairs nevar iesākt neko. Lācar, vai man pieminēt supersnūperskopu?»
«Tu jau tikko pieminēji, tāpēc turpini.»
«Ričard, es tagad zaudēju drošo pamatu zem kājām, es esmu vienkārša mājsaimniece…» Zālē atskanēja ņurdoņa. Varbūt to iesāka Lācars, bet tā šķita vienbalsīga.
«… kam trūkst nepieciešamo tehnisko zināšanu. Bet es zinu, ka inženierijas process ir atkarīgs no precīziem instrumentiem, un ka precīzi instrumenti jau kopš divdesmitā gadsimta — mana gadsimta — ir bijuši atkarīgi no elektronikas progresa. Mans pirmais vīrs Džeiks Barouzs, Dr. Libija Longa un Dr. Ditija Kārtere kopā strādā pie mazas ierīces, kas apvienotu Džeika telpas-laika aparātu, televīziju un parasto snūperskopu. Ar tā palīdzību tu varēsi redzēt ne tikai to, ko dara tava sieva, kamēr tu nakti neesi mājās, bet arī to, ko viņa darīs pēc desmit gadiem. Vai piecdesmit. Vai piecsimt.
Vai arī tas ļautu Ouroboro Aplim redzēt, kādi būs ieplānotās iejaukšanās rezultāti, pirms ir par vēlu kaut ko darīt. Varbūt. Ar Holmsa IV unikālo spēku — iespējams. To mēs vēl redzēsim. Bet apgalvojums, ka Maiks Holmss IV varētu ievērojami uzlabot Ouroboro Apļa darbību pat gadījumā, ja supersnūperskops netiek izgatavots, ir tik drošs, cik vien vispār kaut kas var būt drošs šajā nestabilajā, trauslajā pasaulē.
Tā kā mēs cenšamies padarīt visiem visu labaku, ērtāku un laimīgāku, es ceru, ka tu sapratīsi, ka ir vērts piedalīties uzdevuma «Ādams Selens» izpildē. Vai ir kādi jautājumi?»
«Man ir jautājums, Hilda.»
«Jā, Džabel?»
«Vai mūsu draugs Ričards ir iepazīstināts ar Pasaules kā Mīta koncepciju?»
«Es esmu to pieminējusi vienu reizi, stāstot, kā mēs četri
— Zebs, Dītija, Džeiks un es — tikām padziti no savas planētas un izdzēsti no vēstures. Es domāju, Heizela ir izstāstījusi labāk. Ričard?»
«Neko tādu, ko es spētu saprast. Un — piedod, Hilda
— tavu stāstu man bija grūti sagremot.»
«Protams, mīļais; es pati tam neticu. Izņemot vēlu naktī. Džabel, stāsti labāk tu.»
Dr. Heršovs atbildēja: «Ļoti labi. Pasaule kā Mīts ir smalka koncepcija. Reizēm to sauc par multipersonālo solipsismu, neskatoties uz šī termina iekšējo pretrunu. Koncepcija noliedz loģiku. Daudzus gadsimtus reliģijai piederēja monopols kosmosa — vai multikosmosa — izskaidrošanā. Dažādu reliģiju skaidrojumos vairākas detaļas būtiski atšķīrās, bet pamatdoma bija vienāda — kaut kur debesīs vai dziļi zemē, vai kādā vulkāna, vai citā nepieejamā vietā bija vecs vīrs naktskreklā, kurš zināja visu, bija visspēcīgs, radīja visu, sodīja un apbalvoja… un bija uzpērkams.
Reizēm šis Visvarenais bija sieviete, bet ne pārāk bieži, jo vīrieši parasti ir lielāki, stiprāki un kareivīgāki; Dievs ir radīts vīrieša iztēlē.
Visvarenā Dieva ideja tika kritizēta, jo tā neko neizskaidroja; tā vienkārši atgrūda visus skaidrojumus vienu posmu tālāk. Deviņpadsmitajā gadsimtā priekšstatus par Visvareno Dievu sāka nomainīt pozitīvais ateisms tajā nelielajā sabiedrības daļā, kas regulāri mazgājās.
Ateismam arī bija ierobežotas iespējas, jo arī tas neko neizskaidroja — tā ir otrādi apgriezta ideja par Dievu. Loģiskais pozitīvisms bija balstīts uz deviņpadsmitā gadsimta fiziku, kura, kā godīgi uzskatīja tā gadsimta zinātnieki, pilnībā izskaidroja kosmosu kā mehānismu.
Divdesmitā gadsimta zinātnieki iznicināja šo ideju. Kvantu mehānika un Šrēdingera kaķis likvidēja 1890. gada mehānisko pasauli un aizvietoja to ar iespējamību miglu, kurā varēja notikt jebkas. Protams, intelektuāļu šķira to nepamanīja gadu desmitiem, jo intelektuālis ir labi izglītots cilvēks, kurš nevar nodarboties ar aritmētiku ar kurpēm kājās, un lepojas ar savu nabadzību. Tomēr līdz ar pozitīvisma nāvi kreacionisms atgriezās un bija populārs kā nekad agrāk.
Divdesmitā gadsimta beigās — izlabo mani, ja es kļūdos, Hilda — Hildu un viņas ģimeni no Zemes padzina velns, ko viņi sauca par Nezvēru. Viņi aizbēga transporta līdzeklī, ko pazīsti arī tu, Gejā Krāpniecē, un drošības meklējumos viņi apmeklēja neskaitāmas dimensijas, neskaitāmus izplatījumus… un Hilda izdarīja visu laiku lielāko filozofisko atklājumu.»
«Varu derēt, ka tu tā saki visām meitenēm!»
«Klusu, mīļā. Bez citām dīvainām vietām viņi apmeklēja ari Oza zemi.»
Es satrūkos savā sēdeklī. Iepriekšējā naktī nebiju pietiekami izgulējies, un Dr. Heršova lekcija bija kā miega zāles. «Vai tu teici — Oza zemi?»
«Es tev varu atkārtot trīsreiz — Ozs, Ozs, Ozs. Viņi patiešām apmeklēja zemi, ko bija izdomājis L. Franks Baums. Un Brīnumzemi, ko par prieku Alisei izdomāja misters Dodžsons. Un citas vietas, kas tika uzskatītas par fantastiskām. Hilda atklāja to, ko neviens no mums līdz šim nebija ievērojis, jo mēs bijām tajā iekšā — Pasaule ir Mīts. Mēs to paši radām — un paši mainām. Patiešām spēcīgs mītu autors — kā Houmers, Baums vai Tarzāna radītājs — rada eksistējošas un ilgstošas pasaules… tajā pašā laikā meļi bez iztēles un pļāpas nerada neko jaunu, un viņu pelēkie sapņi tiek aizmirsti. Uz šo faktu, Ričard, uz ticamu faktu, nevis reliģiju, ir balstīts Ouroboro Apļa darbs. Hilda?»