«Tikai brīdi līdz pusdienas pārtraukumam. Ričard, vai tev tagad ir kas sakāms?»
«Jums tas nepatiks.»
Lācars teica: «Spļauj vien ārā.»
«Es ne tikai neriskēšu ar savu dzīvību muļķību dēj, bet ari darīšu visu, ko varu, lai neļautu Heizelai to darīt. Ja jūs patiešām gribat un jums vajag tās novecojušā Mēness kompjūtera programmas un atmiņas, tad ir vismaz divi labāki veidi, kā to izdarīt.»
«Turpini.»
«Viens veids — vienkārši izmantot naudu. Izveidojiet organizāciju, akadēmisku viltus organizāciju. Sponsorējiet Galileja Universitāti, pumpējiet tajā naudu, ieejiet kompjūteru nodaļā pa galvenajām durvīm un paņemiet, ko jums vajag. Otrs veids — izmantot pietiekami lielu spēku. Nesūtiet pusmūža laulātu pāri nodarboties ar blēdībām. Jūs, kosmiskie labdari, neesat mani pārliecinājuši.»
«Paradi savu biļeti.»
Tas bija Mazais Melnais Sambo, debesu maršals. «Kādu biļeti?»
«To, kura tev atļauj atrisināt neatrisināmo. Parādi to. Tu esi tikai mīkstčaulīgs nelietis, pārāk dzeltens, lai paveiktu vienkāršu uzdevumu.»
«Vai tiešām? Kas tevi pilnvarojis kā Dievu? Paklau, puisi, es esmu ļoti laimīgs, ka mūsu ādas krāsa ir vienāda.»
«Kāpēc?»
«Ja tā nebūtu, mani nosauktu par rasistu par naidu pret tevi.»
Es redzēju, ka viņš satver savu ieroci, bet mans spieķis, nolādēts, bija noslīdējis zemē. Es noliecos, lai to paceltu, kad viņa šāviņš trāpīja man kreisajā sānā.
Viņu ķēra šāvieni no trim pusēm, divi sirdi, viens galvā
— no Džona Sterlinga, Lācara un komandiera Smita — trim precīziem šāvējiem, kaut būtu pieticis ar vienu.
Es vēl nejutu sāpes, taču zināju, ka šāviņš ir trāpījis vēderā — slikti, pat letāli, ja man ātri nepalīdzēs.
Bet ar Samuelu Bo kaut kas notika. Viņš saliecas uz priekšu un nokrita no sava krēsla, miris kā karalis Čārlzs
— un viņa ķermenis sāka izzust. Tas nevis izgaisa, bet izzuda svītrās, no vidus, tad pāri sejai, it kā kāds ar dzēšgumiju vilktu pa zīmējumu. Tad viņš bija izdzisis pavisam; nebija palikušas pat asinis. Pat viņa krēsla vairs nebija.
Un man vairs nebija brūces sānā.
XXIX nodaļa
«Var pienākt laiki, kad lauva un aita gulēs blakus, bet es tomēr labāk lieku savu likmi uz lauvu.»
Henrijs Vīlers Šovs (1818—1885)
«Vai nebūtu labāk,» es iebildu, «likt man izvilkt zobenu no akmens? Ja jūs patiešām vēlaties pārdot savu preci. Viss plāns ir muļķīgs!»
Mēs sēdējām pie piknika galda austrumu dārzā — Manijs Deiviss, kapteinis Džons Sterlings, tēvocis Džoks, Džabels Heršovs un es, un profesors Rufo — vecs, plikpaurains virs, ar kuru mani iepazīstināja kā ar Viņas Gudrības palīgu un (neiespējami!) mazdēlu. (Bet pēc tam, kad pats ar savām nogurušajām acīm biju redzējis vairākus Dr. Ištaras meistarības rezultātus, es vairs nelietoju vārdu «neiespējami» tik bieži kā pirms nedēļas.)
Piksels ari bija ar mums, bet viņš jau sen bija paēdis un tagad zālē mēģināja noķert taureni. Viņu ciņa pagaidām bija vienlīdzīga, bet taurenis bija savācis vairāk punktu.
Spožās un tīrās debesis solīja trisdesmit astoņu vai četrdesmit grādu temperatūru pēcpusdienā, manas tantes bija nolēmušas pusdienot savā virtuvē ar gaisa kondicionētāju. Bet ārā bija viegls vējiņš un zem kokiem bija pietiekami vēss — brīnišķīga diena. Tieši kā piemērota piknikam; situācija man atgādināja tikšanos ar tēvu Sulcu Vecā Makdonalda fermas dārzā tikai pirms nedēļas (un vienpadsmit gadus nākotnē).
Vienīgi man blakus nebija Heizelas.
Tas mani sarūgtināja, bet es centos to neizrādīt. Kad Apļa sanāksme izlēma par labu pusdienu pārtraukumam, tantei Tillai bija ziņa man. «Heizela pirms pāris minūtēm aizbrauca ar Leifu,» viņa man teica. «Viņa lūdza tev
pateikt, ka nebūs pusdienās, bet cer tevi satikt vēlāk šopēcpusdien… un noteikti ieradīsies uz vakariņām.»
Sasodīti skopa ziņa! Man vajadzēja pārspriest ar Heizelu Apļa sarunas un notikumus. Pie velna, kā lai es pieņemu kādu lēmumu, ja man nav iespējas apspriesties ar savu sievu?
Sievietes un kaķi dara, ko grib; vīrieši tur neko nevar ietekmēt.
«Es tev pārdošu zobenu akmenī,» teica profesors Rufo, «lēti. Gluži jaunu. Tas ir lietots tikai vienreiz — karalis Arturs to lietoja. Kopumā viņam nebija nekāda labuma no tā, un es nevaru garantēt, ka tas palīdzēs arī tev… bet man nav iebildumu nopelnīt.»
Tēvocis teica: «Rufo, tu pārdotu biļetes pats uz savām bērēm.»
«Ne jau «pārdotu», es jau to esmu darījis. Tik daudz cilvēku gribēja pārliecināties, ka es esmu miris.»
«Tā tu viņus apmānīji.»
«Nepavisam. Uz biļetēm nebija rakstīts, ka es būšu miris, tās atļāva apmeklēt manas bēres. Un tās bija jaukas beres, visjaukākās, kādas man bijušas… it īpaši kulminācija, kad es piecēlos sēdus savā zārkā un dziedāju oratoriju no Džesa Džeimsa nāves, visu viens pats. Neviens neprasīja savu naudu atpakaļ. Daži pat aizgāja ātrāk. Rupjie radījumi. Aizej pats uz savām bērēm, un tu redzēsi, kas ir tavi īstie draugi.» Rufo pievērsās man. «Vai tu gribi to zobenu un akmeni? Lēti, bet skaidrā naudā. Es nevaru tev piešķirt kredītu, tavas dzīvības izredzes nav pārāk spožas. Teiksim, sešsimt tūkstoši imperiālo dolāru nelielās banknotēs? Neviena banknote nedrīkst būt lielāka par desmit tūkstošiem.»
«Profesor, man nevajag zobenu akmenī; viss šis muļķīgais pasākums spēcīgi atgādina pirmsārmstronga laiku «patiesos» stāstus. Nav iespējams darīt to atklāti ar naudu, nav iespējams to darīt pietiekami droši ar spēku, lai zaudējumi nebūtu lielāki par nulli, bet man un manai sievai tas jādara ar skautu nazīti. Sižets nekam neder; pat lubu romānu izdevniecība tādu nedrukātu. Tas ir loģiski neiespējami.»
«Piecsimt piecdesmit tūkstoši un es samaksāšu tirdzniecības nodokli.»
«Ričard,» Džabels Heršovs atbildēja, «loģika pati ir neiespējama. Gadu tūkstošiem filozofi un svētie ir mēģinājuši izprātot Izplatījuma loģisko shēmu… līdz ienāca Hilda un pierādīja, ka Izplatījums nav loģisks, bet maģisks, tā struktūra ir atkarīga vienīgi no neloģisku sapņotāju sapņiem un murgiem.»
Viņš paraustīja plecus, gandrīz apgāzdams savu Tuborg glāzi. «Ja lielās smadzenes nebūtu tik ļoti pieķērušās vienotajai pārliecībai, ka Izplatījumā jābūt pastāvīgai un loģiskai struktūrai, ko varētu izpētīt ar rūpīgas analīzes un sintēzes palīdzību, viņi būtu pamanījuši uzkrītošo faktu, ka kosmosā — multikosmosā — nepastāv ne loģika, ne taisnība, izņemot vietas, kurās mēs vai citi mums līdzīgie ievieš šādas vērtības haosa un nežēlības pasaulē.»
«Piecsimt tūkstoši, un tas ir mans pēdējais piedāvājums.»
«Tad kāpēc man un Heizelai būtu jāriske ar savu ādu?» Es piebildu: «Piksel! Liec taču to kukaini mierā!»
«Taureņi nav kukaiņi,» kapteinis Džons Sterlings nopietni teica. «Tie ir lidojoši ziedi. Lēdija Heizela man to iemācīja pirms daudziem gadiem.» Viņš noliecās un maigi satvēra Pikseļu. «Kā tu viņu piespiedi dzert?»
Es parādīju, izmantojot ūdeni un savu pirkstu. Tad Sterlings uzlaboja šo variantu, piedāvājot kaķēnam nelielu ezeriņu savā plaukstā. Kaķēns tam pieskārās, tad sāka lakt, kā jau kaķim pienākas, mērcot ieliekto mēlīti ūdenī.