Diāna Gabaldone
Spāre dzintarā-1
“Romāns “Spāre dzintarā” aizraujošs ceļojums laikā… Tagadne un pagātne… Pievilcīga, enerģiska un daiļa galvenā varone un romantisks, vīrišķīgs, kaisles pārņemts vīrietis. Izklaidējošs “mikslis”, ko veido konkrēti vēsturiskie notikumi 18. gadsimta Skotijā un 20. gadsimta Anglijā un neierobežots fantāzijas lidojums.”
Kirkus Reviews
“Intriģējošs darbs… Diāna Gabaldone piedāvā savdabīgu redzējumu par vēsturiskiem faktiem, vietām un personībām, meistarīgi tos savijot ar izdomu un seniem mītiem. Stipri cilvēki, spēcīgas kaislības un neizmērojama drosme!”
Publishers Weekly
“Lapas pašas šķiras uz priekšu… Diāna Gabaldone ir dzimusi stāstniece… Viņas prozas darbi ir spilgti, notikumiem bagāti un vienlaikus arī asprātīgi un jautri.”
Arizona Republic
“Brīnišķīgi!… Romāns “Spāre dzintarā” ir kā liels kanvas gleznojums, ko Diāna Gabaldone iekrāsojusi kolorītiem tēliem, notikumiem, ainām. Tajā ir viss mīlestība, kaisle, nodevība, intrigas, neparedzēti šķēršļi un nāves briesmas.”
San Francisco Chronicle
“Lielisks, apbrīnojams darbs! Vēsturiskais romāns! Viens no labākajiem!”
Rave Reviews
Veltu savam vīram Dagam Votkinsam pateicībā par sniegtajām idejām
PROLOGS
Es pamodos trīs reizes pirms rītausmas, kad laukā vēl bija tumšs. Pirmajā reizē es jutos skumja, otrajā laimīga, bet pēdējā reizē vientuļa. Mani lēnām modināja asaras, ko lēju par lielu zaudējumu, tās maigi skāra manus vaigus kā gādīgas rokas ar mitru drānu mierinoši slaucītu man seju. Piekļāvos slapjajam spilvenam un pa sāļu upi iepeldēju atmiņā saglabāto bēdu alās, grimu miega valstības pazemes dzīlēs.
Tad es atmodos, nevaldāma prieka pārņemta, mans augums izliecās kā loks miesīgas baudas uzplūdos, atkal jutu ādai pieskaramies viņa rokas, un, kad no manas būtnes kodola bija izplatījušies apmierinājuma viļņi, pamazām šī pieskāriena sajūta pa nervu takām attālinājās. Es atstūmu apziņu, atkal pagriezos, meklēdama sīvo, silto piepildītas vīrieša kaisles aromu sava mīļotā mierinošajās skavās, miegā.
Trešo reizi es pamodos viena, un mani vairs nespēja aizsniegt ne mīlestība, ne bēdas. Gluži skaidri gara acīm redzēju akmens bluķus. Mazs stāvus uzsliets akmeņu loks zaļa pakalna virsotnē. Kalnu sauca Kreignedans, Feju kalns. Daži saka, ka kalns ir noburts, citi -, ka nolādēts. Abiem ir taisnība. Bet neviens nezina ne akmeņu uzdevumu, nedz arī to nolūku.
Izņemot mani.
Pirmā daļa Kā spogulī
Invernesa, 1968
1 nodaļa. Armijas saraksts
Rodžers Veikfilds stāvēja istabas vidū un jutās kā nonācis aplenkumā. Viņš uzskatīja, ka šī sajūta ir pilnībā attaisnojama, jo viņu patiesi bija aplenkuši: ar dažādiem sīkumiem un piemiņas lietām apkrauti galdi, smagas Viktorijas laika mēbeles, kā pienākas, ar sedziņām uz krēslu atzveltnēm, plīša un tamborētiem pārklājiem, nelieli pašausti paklājiņi uz nospodrinātās grīdas, kas tā vien gaidīja izdevību viltīgi izslīdēt zem pārāk paļāvīgi sperta soļa. Divpadsmit ar mēbelēm, apģērbu un dokumentiem pilnas istabas. Un grāmatas… Mans Dievs, grāmatas!
Kabinetā, kurā jaunais cilvēks pašlaik atradās, trīs sienas sedza plaukti, kas vai lūza no grāmatu pārpilnības. Brošēti kriminālromāni ar košiem, nobružātiem vākiem, aizkrauti priekšā teļādas vākos iesietiem foliantiem, kas bija saspiesti ciešās rindās kopā ar lasītāju kluba biedriem domātiem izdevumiem, senlaicīgiem sējumiem, kas nočiepti jau izzudušās bibliotēkās, un tūkstošu tūkstoši dažādu traktātu, brošūru un pašrocīgi iesietu manuskriptu.
Līdzīga situācija valdīja mājas pārējās telpās. Ar grāmatām un dokumentiem bija apkrauta katra horizontālā virsma, ikviens skapītis vaidēja un čīkstēja pa šuvēm. Viņa nelaiķis audžutēvs bija nodzīvojis garu un pilnasinīgu dzīvi, krietnus desmit gadus virs Bībelē noteiktās normas “sešdesmit un vēl desmit”. Un savā vairāk par astoņdesmit gadu ilgajā mūžā mācītājs Redžinalds Veikfilds neko nebija metis ārā.
Rodžers apspieda vēlmi skriet laukā pa durvīm, ielēkt savā Morris Minor un traukties atpakaļ uz Oksfordu, pametot pastorātu ar visām mantām dabas spēku un vandaļu varā. Nomierinies! viņš sevi apsauca un dziļi ieelpoja. Tu vari tikt ar to galā. Ar grāmatām būs viegli tikai jāsašķiro, tad jāizsauc kāds, kas aizvedīs tās projām. Skaidrāk par skaidru, ka vajadzēs mašīnu vilciena vagona lielumā, bet viss ir izdarāms. Drēbes nekādu problēmu. Tādas mantas pieņem labdarības veikali.
Viņš nevarēja iedomāties, ko šie veikali iesāks ar melnajiem sarža uzvalkiem, kas šūti ap 1948. gadu, bet trūcīgi ļaudis, iespējams, nav īpaši izvēlīgi. Elpa mazliet izlīdzinājās. Lai sakārtotu vecā mācītāja lietas, viņš bija paņēmis mēnesi garu atvaļinājumu no Oksfordas Universitātes Vēstures fakultātes. Varbūt galu galā ar to arī pietiks. Nomācošākajos brīžos bija licies, ka šim uzdevumam vajadzēs veltīt vairākus gadus.
Rodžers piegāja pie viena no galdiem un paņēma mazu porcelāna trauciņu. Tas bija pilns ar sīkiem metāla taisnstūrīšiem svina “bļembakiem”, žetoniem, kurus 18. gadsimtā katrs pagasts izsniedza saviem ubagiem. Kaut kas līdzīgs licencei. Blakus lampai stāvēja vesela kolekcija māla pudeļu un doze šņaucamās tabakas, darināta no gliemežvākiem ar sudraba stīpām. Atdot tās muzejam? viņš nevarēja izšķirties. Māja bija pilna ar liecībām par jakobītu kustību; mācītājs bija amatieris vēsturnieks, un viņa iecienītākais medību lauks bija 18. gadsimts.
Rodžera pirksti nevilšus sāka glāstīt tabakdozi, slīdot pār uzraksta melnajām līnijām, Kanongeitas Drēbnieku korporācijas diakonu un mantziņu vārdi un dzīves dati, Edinburga, 1726. gads. Varbūt dažas no mācītāja vērtīgākajām trofejām vajadzētu paturēt… bet tad viņš atrāvās, noraidoši papurinādams galvu.
- Nekā nebija, muļķi, viņš skaļi sevi norāja, šis ceļš ved uz trakonamu.
Ja ne citādi, tad var kļūt vismaz par krāmu vācēju. Sāc tikai kaut ko krāt, un beigsies ar to, ka paturēsi visu, dzīvosi šajā briesmīgajā mājā starp vairāku paaudžu grabažām.
- Esmu jau sācis sarunāties pats ar sevi, viņš nomurmināja.
Doma par drazu paaudžu paaudzēm atgādināja jaunajam vīrietim par garāžu, un viņš sagrīļojās. Mācītājs, kurš patiesībā bija Rodžera vectēvocis, adoptēja zēnu, kad tam bija pieci gadi, pēc tam, kad puisēna vecāki bija gājuši bojā Otrā pasaules kara laikā māte aviācijas uzlidojumā, tēvs Lamanša kanāla tumšajos ūdeņos. Klausot savam krājēja instinktam, mācītājs bija paturējis visas Rodžera vecāku mantas, cieši aizdarījis kartona un koka kastēs un noglabājis garāžas dziļumā. Rodžers pilnīgi noteikti zināja, ka pēdējo divdesmit gadu laikā neviena no kastēm nav tikusi atvērta.
Jaunais Veikfilds izdvesa Vecās Derības cienīgu vaidu, iedomājoties, ka vajadzēs rakāties pa vecāku lietām.
- Ak Dievs! viņš skaļi izsaucās. Tikai ne to!
Šī piezīme nebija gluži lūgšana, tomēr kā atbilde uz zvanu, kas atskanēja pie durvīm, un Rodžers satrūcies iekoda mēlē.
Mācītājmājas durvīm bija niķis mitrā laikā piebriest, un tas nozīmē, ka tās bija piebriedušas gandrīz vienmēr. Rodžers atgrūda durvis, kuru čīkstēšana varēja nopietni traumēt bungādiņas, un ieraudzīja uz sliekšņa stāvam sievieti.