- Tā ir vecmodīga, viņš paskaidroja, gaitenī rādīdams, kur ir tualete. Ar tvertni pie griestiem un noraujamo ķēdi.
- Tādas es redzēju Britu muzejā, Brianna sacīja un pamāja ar galvu. Ne jau ekspozīcijā, bet dāmu istabā. Mirkli pasvārstījusies,
viņa jautāja: Jums ir tāds pats tualetes papīrs kā Britu muzejā, vai ne? Ja tā, tad paņemšu no somiņas papīra kabatlakatiņus.
Rodžers aizvēra vienu aci un ar otru pētīja Briannu.
- Vai nu tas ir ļoti savāds, neloģisks jautājums, viņš teica,
- vai arī esmu izdzēris vairāk, nekā man likās. Patiesībā viņi ar Klēru bija ļoti veiksmīgi nokopuši Muir Breame, bet Brianna bija aprobežojusies ar tēju.
Klēra, noklausījusies jauniešu sarunu, smējās, tad piecēlās, lai padotu Briannai dažas salocītas salvetes no savas somas.
- Šaubos, vai tas būs vaskots papīrs ar zīmogu “Viņa Majestātes valdības īpašums” kā muzejā, bet diez vai daudz labāks, viņa sacīja meitai. Britu tualetes papīrs parasti ir visai ciets.
- Paldies. Brianna paņēma salvetes un devās uz durvīm, tad atkal pagriezās atpakaļ. Kāda joda pēc cilvēki tīšuprāt taisa tādu tualetes papīru, kas ir ciets kā folija? viņa noprasīja.
- Mūsu vīri ir kā ozoli, Rodžers noskandēja, un viņu sēžamvietas ir no nerūsējoša tērauda. Tas rūda tautas raksturu.
- Skotu gadījumā tas laikam ir paaudzēs pārmantots nervu nejutīgums, Klēra piebilda. Tādiem vīriešiem, kas kiltos sēž zirga mugurā, pēcpusēm jābūt kā seglu ādai.
Brianna iespurcās.
- Ļoti negribētu redzēt, ko viņi izmantoja par tualetes papīru toreiz, viņa pajokoja.
- Patiesībā nebija tik ļauni, Klēra pārsteidza ar atbildi. Deviņvīruspēka lapas ir tiešām ļoti mīkstas, tikpat labas kā divu kārtu papīrs. Un ziemā vai telpās izmantoja mitru lupatu ne pārāk higiēniski, bet gana ērti.
Rodžers un Brianna brīdi blenza pavērtām mutēm.
- Ē… izlasīju kādā grāmatā, Klēra paskaidroja un pārsteidzošā kārtā nosarka.
Kad Brianna, klusi pie sevis smejoties, devās meklēt labierīcības, Klēra palika stāvam pie durvīm.
- Ārkārtīgi jauki, ka jūs tik viesmīlīgi mūs uzņemat. Viņa uzsmaidīja Rodžeram. Īslaicīgais satraukums bija pagaisis, un atkal
atgriezies viņas parastais līdzsvarotais garastāvoklis. Un neizmērojami laipni, ka esat tik daudz izdibinājis par sarakstā minētajiem cilvēkiem.
- Darīju to labprāt, Rodžers apgalvoja. Tā bija jauka pārmaiņa pēc šiem zirnekļu tīkliem un naftalīna. Tiklīdz būšu uzzinājis par jakobitiem vēl kaut ko, došu jums ziņu.
- Pateicos. Klēra svārstījās, pameta skatienu pāri plecam, tad pieklusināja balsi: Atklāti sakot, kamēr Brī te nav… es gribēju jums kaut ko lūgt, privāti.
Rodžers nokāsējās un sakārtoja kaklasaiti, ko par godu šim notikumam bija uzlicis.
- Nekautrējieties, viņš mudināja, jo, tējas dzeršanas panākumu iedrošināts, jutās ārkārtīgi dāsns. Esmu jūsu rīcībā.
- Jūs aicinājāt Brī braukt jums līdzi lauka pētījumos. Gribēju jūs lūgt… ir kāda vieta, uz kuru nevajadzētu viņu vest, ja jums nav iebildumu.
Rodžera galvā uzreiz atskanēja trauksmes zvans. Vai viņš tūlīt uzzinās ar Broktūreku saistīto noslēpumu?
- Stāvakmeņu loks… kuru sauc par Kreignedanu. Klēra nopietnu seju paliecās uz priekšu. Man ir pamatots iemesls, citādi es nelūgtu. Gribu Briannu pati aizvest uz tiem akmeņiem, bet šobrīd diemžēl nevaru jums teikt, kādēļ. Es to kādreiz pateikšu, bet ne tagad. Vai jūs man apsolāt?
Rodžera galvā viena doma nomainīja citu. Tātad ne jau uz Broktūreku viņa nevēlējas laist meitu! Viens noslēpums bija noskaidrojies, bet cits kļuvis vēl neizprotamāks.
- Ja jūs tā vēlaties, viņš beidzot sacīja. Protams.
- Paldies. Viņa viegli vienu reizi pieskārās Rodžera rokai un pagriezās, lai dotos projām. Ieraugot Klēras siluetu uz gaismas fona, Rodžeram kaut kas iešāvās prātā. Varbūt nebija īstais brīdis uzdot šādu jautājumu, bet nekas slikts jau nenotiks.
- 0, daktere Rendela… Klēra?
Viņa atkal pagriezās pret jauno vīrieti. Kad visa uzmanība nebija pievērsta Briannai, viņš pamanīja, ka arī Klēra Rendela ir
skaista sieviete. Seja viņai bija pietvīkusi no viskija, bet acis ārkārtīgi neparastā gaiši zeltaini brūnā krāsā kā sasalis dzintars.
- Visos dokumentos, kas saistīti ar šiem vīriem, Rodžers rūpīgi izvēlējās vārdus, pieminēts kāds kapteinis Džeimss Freizers, kurš, šķiet, bijis viņu vadonis. Bet jūsu sarakstā viņa nav. Man tikai ienāca prātā… vai par viņu jūs visu zināt?
Klēra brīdi stāvēja kā sastingusi, un Rodžers atcerējās, ka tāpat viņa bija izturējusies pēcpusdienā, kad te ieradās. Bet pēc brīža viņa viegli noskurinājās un atbildēja savaldīgi, vismaz ārēji.
- Jā, par viņu es zinu. Viņa runāja mierīgi, bet seja bija kļuvusi stipri bāla un kakla bedrītē varēja redzēt strauji sitamies pulsu.
- Viņu es neiekļāvu sarakstā, jo zinu, kas ar viņu notika. Džeimijs Freizers krita Kalodenā.
- Vai esat par to droša?
It kā dedzīgi vēlēdamās tikt projām, Klēra paķēra savu somu un paskatījās uz to pusi, kur gaiteņa galā Brianna grabināja vannasistabas durvju senlaicīgo rokturi, kas liecināja par viņas mēģinājumiem tikt laukā.
- Jā, Klēra sacīja neatskatoties. Pilnīgi droša. Ak, Veikfīlda kungs… tas ir, Rodžer. Viņa strauji pagriezās pret namatēvu, cieši pievērsusi viņam savas neparastās krāsas acis. Šajā apgaismojumā, viņš domāja, tās izskatās gandrīz dzeltenas liela kaķa, leoparda, acis.
- Lūdzu, viņa sacīja, nerunājiet ar manu meitu par Džeimiju Freizeru.
Bija jau vēls, un Rodžeram sen vajadzēja būt gultā, bet miegs nemaz nenāca. Vai nu Fionas dusmu, vai Klēras Rendelas neizprotamo pretrunu, vai priecīgo izredžu veikt pētījumus kopā ar Briannu Rendelu dēļ miegs viņam nebija ne prātā un droši vien tik drīz arī nebūs. Viņš izvēlējās nevis mētāties un grozīties pa gultu vai skaitīt aitas, bet izmantot nomoda stundas lietderīgākiem mērķiem. Rakņāšanās pa mācītāja papīriem, visticamāk, uzdzīs miegu.
Gaiteņa galā Fionas istabā vēl dega gaisma, bet viņš kāpa lejā uz pirkstgaliem, lai viņu neiztraucētu. Tad, iededzis kabinetā lampu, bridi stāvēja, apsverot, cik liels uzdevums viņu gaida.
Telpa atspoguļoja mācītāja Veikfīlda domāšanas veidu. Vienu kabineta sienu pilnībā sedza korķa plāksne, gandrīz divdesmit reiz divpadsmit pēdu liela. Faktiski korķis nemaz nebija redzams, jo to kārtu kārtām klāja papīri, zīmītes, fotogrāfijas, uz mimeogrāfa kopētas lapas, rēķini, kvītis, putnu spalvas, noplēsti aplokšņu stūri ar interesantām pastmarkām, adreses, atslēgu saišķi, pastkartes, gumijas un citi nieki, pielīmēti vai piesieti ar auklas galiņu.
Visi šie sīkumi vietām bija sakrājušies divpadsmit kārtās, tomēr mācītājs vienmēr nekļūdīgi spēja atrast to, ko meklēja. Rodžers domāja, ka izkārtojums uz sienas pakļāvās kādam principam, tik viltīgam, ka pat amerikāņu NASA zinātnieki to nespētu atšķetināt.
Rodžers šaubīdamies vērās uz sienu. Loģiska sākumpunkta nebija. Viņš piesardzīgi pastiepa roku pēc kopētas lapas, kuru bija atsūtījis bīskapa birojs, ar Ģenerālās asamblejas datumiem, bet viņa uzmanību piesaistīja zem tā redzamais pūķis, zīmēts ar krītiņiem. Netrūka ne māksliniecisku dūmu mākoņu pie ieplestajām nāsīm, ne zaļu liesmu, kas šāvās no atvērtās rīkles.
Lapas apakšā lieliem, šķībiem drukātiem burtiem bija rakstīts RODŽERS. Viņš neskaidri atcerējās sevi skaidrojam, ka liesmas ir zaļas, jo pūķis ēd vienīgi spinātus. Viņš palaida vaļā Ģenerālās asamblejas sarakstu, kas nogūla savā vietā, un novērsās no sienas. To varēs sakārtot vēlāk.