Večuks nolika kausu un paliecās uz priekšu.
- Jūs teicāt, ka Hokinsa jaunkundzes veselība ir tikai viena no jūsu rūpēm, madonna. Vai jums ir arī citas?
- Jā, ir. Es iedzēru mazu malciņu brendija. Šķiet, jūs zināt diezgan daudz par to, kas notiek Parīzē, vai ne?
Viņš pasmaidīja, melnās acis bija modras un labsirdīgas.
- O jā, madonna. Ko jūs vēlaties zināt?
- Vai esat kaut ko dzirdējis par Čārlzu Stjuartu? Starp citu, vai jūs zināt, kas viņš ir?
Mans jautājums Raimonu izbrīnīja platā piere mazliet savilkās. Tad viņš paņēma no galda mazu stikla pudelīti, kas stāvēja viņam priekšā, un domīgi sāka virpināt plaukstās.
-Jā, madonna, metrs Raimons atbildēja. Viņa tēvs ir… vajadzētu būt… Skotijas karalis, vai ne?
- Nu tas atkarīgs no jūsu uzskatiem, es teicu, apspiezdama klusu atraugu. Viņš ir vai nu Skotijas karalis trimdā, vai pretendents uz troni, bet tas man ir diezgan vienaldzīgi. Es vēlos uzzināt, lūk, ko… vai Čārlzs Stjuarts dara kaut ko tādu, kas liktu domāt, ka viņš plāno bruņotu iebrukumu Skotijā vai Anglijā?
Raimons skaļi iesmējās.
- Mīļo stundiņ, madonna! Jūs esat ārkārtīgi neparasta sieviete. Vai jūs maz nojaušat, cik reti sastopams tāds tiešums?
- Jā, es atzinu, bet patiesībā citādi nevar. Man nepadodas runāt riņķī un apkārt. Es pastiepu roku un paņēmu no viņa pudeli. Vai esat par to kaut ko dzirdējis?
Viņš instinktīvi palūkojās uz durvīm, bet meitene veikalā bija aizņemta, kādai runīgai pircējai jaucot smaržas.
- Pavisam nedaudz, madonna, tikai drauga vēstulē izlasīju nejauši izteiktu piezīmi, bet atbilde pilnīgi noteikti ir “jā”.
Redzēju, ka viņš nevar izšķirties, cik daudz man stāstīt. Nenovērsu acis no pudeles, ko turēju rokā, dodot viņam laiku izlemt. Šķidrums tajā patīkami šļakstījās, kamēr virpināju pudelīti plaukstā. Savam izmēram tā bija neparasti smaga, un likās, ka šķidrums tajā ir savādi biezs, kā kausēts metāls.
- Tas ir dzīvsudrabs, metrs Raimons atbildēja uz manu vārdos neizteikto jautājumu. Acīmredzot, lai ko viņš bija izlasījis manā prātā, lēmums bija pieņemts man par labu, jo viņš atņēma man pudelīti, izlēja tās saturu virmojoši sudrabainā peļķītē uz galda mums priekšā un atlaidās krēslā, lai izstāstītu visu, ko zina.
- Viens no Viņa Augstības aģentiem ir ievācis ziņas Holandē. Tas ir kāds vīrs, vārdā O’Braiens, tik nepiemērots savam darbam, ka ceru, man nekad nenāksies tādu nodarbināt, viņš piebilda.
- Slepenais aģents, bet tik pārmērīgi dzer?
- Visi Čārlza Stjuarta cilvēki pārmērīgi dzer, es noteicu. Ko O’Braiens darīja?
- Viņš vēlējās sākt sarunas par zobenu piegādi. Spānijā jānopērk divi tūkstoši zobenu un jāsūta caur Holandi, lai noslēptu vietu, kur tie iegādāti.
- Kāpēc lai viņš tā darītu? es netiku gudra. īsti nesapratu, vai esmu stulba no dabas vai manas prāta spējas apmiglojis ķiršu brendijs, bet likās, ka šāda rīcība ir bezjēdzīga, pat Čārlzs Stjuarts to saprastu.
Raimons paraustīja plecus un ar strupo pirkstu pabakstīja dzīvsudraba peļķīti.
- Kas to zina, madonna. Spāņu karalis ir skotu karaļa brālēns, vai ne? Tāpat kā mūsu labais karalis Luijs?
-Jā, bet…
- Vai nevarētu būt tā, ka viņš vēlas palīdzēt Stjuartu lietai, bet ne atklāti?
Brendija reibums izgaisa no manām smadzenēm.
- Varētu.
Raimons strauji piesita pirkstu, un dzīvsudraba peļķīte sadalījās vairākās apaļās lodītēs, kas mežonīgā ātrumā skraidīja pa galda virsmu.
- Dzird, acis nenovērsis no dzīvsudraba lodītēm, viņš rāmi turpināja, ka karalis Luijs Versaļā uzņēmis kādu angļu hercogu. Un vēl dzird, ka šis hercogs ieradies kārtot ar tirdzniecību saistītus jautājumus. Bet reti var dzirdēt visu, madonna.
Es blenzu uz ņirbošajām dzīvsudraba pilītēm, kas atkal saplūda kopā. Džeimijs arī bija dzirdējis baumas, ka Sendringema uzdevums ir saistīts ne tikai ar tirgošanās tiesībām. Ko tad, ja hercoga vizīte patiešām nozīmē iespēju noslēgt vienošanos starp Franciju un Angliju varbūt attiecībā uz Briseles nākotni? Un, ja Luijs slepus risina sarunas ar Angliju, lai tā atbalsta viņa iebrukumu Briselē, tad ko varētu sliekties darīt Spānijas Filips, ja pie viņa vēršas trūcīgs radagabals, kura varā ir pilnībā novērst angļu uzmanību no jebkādiem tīkojumiem ārzemēs?
- Trīs Burbonu brālēni, Raimons nomurmināja pie sevis. Viņš centās pietuvināt vienu lodīti otrai; tiklīdz tās saskārās, uzreiz saplūda viena mirdzoša, apaļa lāse kā uz burvja mājienu atdzīvojās. Pirksts bakstīja uz priekšu nākamo lodīti, un vienīgā lāse kļuva lielāka. Vienas asinis. Bet vai vienas intereses?
Pirksts atkal triecās uz leju, un pa galdu uz visām pusēm pašķīda zaigojošas bumbiņas.
- Domāju, ka ne, madonna, Raimons rāmu garu sacīja.
- Skaidrs. Es dziļi ievilku elpu. Un ko jūs domājat par Čārlza Stjuarta jaunajām partnerattiecībām ar grāfu Senžermēnu?
Platais vardes smaids kļuva vēl platāks.
- Esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā Viņa Augstība bieži apmeklējot ostu protams, lai aprunātos ar jauno kompanjonu. Un viņš skatās uz tiem kuģiem, kas izmetuši enkuru, tik jauki un ātri, tik… dārgi. Skotija taču atrodas otrpus ūdenim, vai ne?
- Tā ir, es piekritu. Saules stars uzzibsnīja dzīvsudrabā, pievēršot manu uzmanību rietošajai saulei. Būtu laiks doties projām.
- Paldies, es tencināju. Vai atsūtīsiet ziņu? Ja dzirdēsiet ko vairāk?
Metrs pieklājīgi nolieca savu lielo galvu, noplīvojot saules apspīdētā dzīvsudraba krāsas matiem, tad strauji to pacēla.
- Ā! Nepieskarieties dzīvsudrabam, madonna! viņš mani brīdināja, kad es pastiepu roku pēc lāsītes, kas bija atripojusi līdz galda malai manā pusē. Tas uzreiz savienojas ar jebkuru metālu, ar kuru tas saskaras. Viņš pārliecās pāri galdam un maigi savāca lodīti pie sevis. Jūs taču negribēsiet sabojāt savus skaistos gredzenus.
- Taisnība, es sacīju. Jāatzīstas, ka līdz šim esat man palīdzējis. Pēdējā laikā neviens nav mēģinājis mani noindēt. Nedomāju, ka jūs ar Džeimiju liksiet mani sadedzināt Bastīlijas laukumā par buršanos, vai ne? Es runāju vieglā tonī, bet atmiņas par “zagļu bedri” un tiesu Kreinsmūrā bija vēl svaigas.
- Nekādā gadījumā, aptiekārs ar cieņu sacīja. Par buršanos Parīzē neviens nav sadedzināts… o, vismaz divdesmit gadus. Jūs esat pilnīgā drošībā. Ja vien kādu nenogalināsiet, viņš vēl piebilda.
- Pacentīšos, es teicu un devos projām.
Fērguss bez grūtībām sameklēja man karieti, un īso brītiņu, kas pagāja, braucot līdz Hokinsu mājām, es pavadīju, apcerot pēdējos notikumus. Pieņēmu, ka Raimons patiesībā bija izdarījis man pakalpojumu, izklāstot Džeimija trako stāstu māņticīgākajiem klientiem, lai arī doma, ka mans vārds tiek piesaukts Melnās mises seansos, atstāja manī mieles.
Man iešāvās prātā, ka, steidzoties un aizraujoties ar prātojumiem par karaļiem, zobeniem un kuģiem, man bija pietrūcis laika pajautāt metram Raimonam, kur ja tā bija saskārās viņa un grāfa Senžermēna ietekmes sfēras.
Sabiedriskā doma, šķiet, lika grāfu noslēpumaino “aprindu”, kuras bija pieminējis Raimons, centrā. Bet vai tur viņš atradās kā dalībnieks vai kā sāncensis? Un vai šo aprindu saceltā viļņošanās aizsniedzās līdz karaļa apartamentiem? Runāja, ka Luijs interesējoties par astroloģiju; vai kabalas un burvestību tumšie ceļi varēja kaut kādā veidā saistīt Luiju, grāfu un Čārlzu Stjuartu?