Es nepacietīgi papurināju galvu, lai aizgaiņātu brendija garaiņus un bezjēdzīgus jautājumus. Vienīgais, ko varēja teikt pilnīgi droši, bija tas, ka viņš iesaistījies bīstamajā sadarbībā ar Čārlzu Stjuartu, un pagaidām ar to pilnīgi pietika, lai raizētos.
Hokinsu rezidence Melorī ielā bija pamatīgs cienīga izskata trīsstāvu nams, bet tās iekšējais sabrukums bija redzams pat nejaušam skatītājam. Diena bija silta, bet visi slēģi joprojām bija cieši aizdarīti, lai nodrošinātos pret ziņkārīgu acu uzbrukumiem. Kāpnes šorīt nebija berztas, un uz baltā akmens bija redzami netīru apavu atstāti nospiedumi. Ne miņas no istabenes vai virējas, kas ar preču izvadātājiem tirgotos par gaļu vai baumām. Tā bija māja, kas sagatavojusies draudošai katastrofai.
Juzdamās kā nelaimes vēstnesis, par spīti nosacīti jautrajai dzeltenajai kleitai, es aizsūtīju Fērgusu, lai manā vietā pieklauvē pie durvīm. Starp Fērgusu un to cilvēku, kurš durvis atvēra, norisinājās vārdu apmaiņa, bet, tā kā viena no zēna labākajām īpašībām bija
nespēja pieņemt noraidošu atbildi, pēc īsa brīža es atrados aci pret aci ar sievieti, kas izrādījās mājas saimniece, tātad Hokinsa kundze, Mērijas tante.
Biju spiesta izdarīt savus secinājumus, jo sieviete likās pārlieku satraukta, lai man palīdzētu, sniedzot kaut cik ticamu informāciju, piemēram, nosaucot savu vārdu.
- Bet mēs nevaram nevienu pieņemt! viņa nepārtraukti atkārtoja, slepus raugoties sev pār plecu, it kā gaidot, kad pēkšņi aiz muguras materializēsies Hokinsa kunga masīvais stāvs un viņš sievai ko pārmetīs. Mēs esam… mums ir… tas ir…
- Es nevēlos runāt ar jums, es stingri sacīju. Vienīgi vēlos apciemot jūsu radinieci Mēriju.
Šis vārds, šķiet, izraisīja sievietē jaunu satraukuma lēkmi.
- Viņa… bet… Mēriju? Nē! Viņa ir… viņa nejūtas labi!
- Domāju gan, es pacietīgi piekritu. Pacēlu un parādīju savu grozu. Esmu atnesusi viņai zāles.
- 0! Bet… bet… viņa… jūs… vai tad jūs neesat…?
- Atdziestiet, kundze! iejaucās Fērguss savā labākajā skotu akcentā. Viņš nosodoši vēroja šo nekārtību. Kalpone teica, ka jaunā saimniece esot augšstāvā savā istabā.
- Tieši tā, es sacīju. Rādi ceļu, Fērgus. Negaidīdams vairs citus pamudinājumus, puika izlīda zem izstieptās rokas, kas aizšķērsoja mums ceļu, un devās uz priekšu nama tumšajās dzīlēs. Hokinsa kundze pagriezās uz zēna pusi, nesakarīgi iesaukdamās, tādējādi ļaudama man paslīdēt viņai garām.
Pie Mērijas istabas durvīm dežurēja istabene, drukna sieviete svītrainā priekšautā, bet, kad es paziņoju, ka iešu iekšā, viņa nekādu pretestību neizrādīja. Tikai sērīgi nogrozīja galvu.
- Es ar viņu neko nevaru padarīt, kundze. Varbūt jums veiksies labāk.
Tas neizklausījās daudzsološi, bet citas iespējas nebija. Vismaz es nenodarīšu nekādu kaitējumu. Sakārtoju kleitu un atvēru durvis.
Man likās, ka esmu iegājusi alā. Logus aizsedza biezi, brūni samta aizkari, cieši aizvilkti, lai nelaistu iekšā dienasgaismu, un,
ja kādam stariņam tomēr izdevās ielauzies, to uzreiz aprija dūmu mākonis, kas plūda no kamīna.
Es dziļi ievilku elpu un uzreiz klepodama izpūtu. Cilvēks, kas gulēja gultā, nepakustējās; nožēlojami mazs, savilcies augumiņš zem dūnu pēļa. Dabiski, ka zāļu iedarbība jau bija beigusies un viņa nevarēja būt aizmigusi, vēl jo vairāk pēc skaļā trača, kas norisinājās gaitenī. Izliekas par beigtu, katram gadījumam, ja nu atgriezusies tante, lai turpinātu risināt dzīvespriecīgas runas. Viņas vietā es būtu darījusi tāpat.
Es pagriezos un aiztaisīju durvis Hokinsa kundzes saviebtās sejas priekšā, tad piegāju pie gultas.
- Tā esmu es, sacīju. Kāpēc tu nenāc laukā, kamēr neesi nosmakusi?
Pēkšņi segas sakustējās, Mērija iznira strauji kā delfīns no jūras viļņiem un cieši apķērās man ap kaklu.
- Klēra! 0, Klēra! Paldies Dievam! Domāju, ka n-nekad jūs vairs neredzēšu! Tēvocis teica, ka jūs esot cietumā! Viņš t-teica, ka jūs…
- Laid vaļā! Man izdevās atraisīties no tvēriena un pietiekami atvirzīties, lai varētu uz viņu paskatīties. Seja bija pietvīkusi sarkana, nosvīdusi, mati izspūruši, jo viņa bija slēpusies zem segām, bet citādi izskatījās labi. Brūnās acis platas un spožas, tajās nemanīja opija reibuma pēdas, un, lai arī Mērija bija satraukta un uzbudināta, acīmredzot naktī gūtā atpūta kopā ar jaunības pretestības spējām bija parūpējušās par fiziskajiem ievainojumiem. Mani nemierīgu darīja pārējie.
- Nē, es neesmu cietumā, atteicu, gribēdama apsteigt Mērijas steidzīgos jautājumus. Acīmredzot neesmu, bet ne jau tāpēc, ka tavs tēvocis nebūtu pūlējies to panākt.
- B-bet es teicu viņam… Mērija iesāka, tad sāka stostīties un nodūra skatienu, …vismaz es m-m-mēģināju pateikt, bet viņš… bet es…
- Par to neraizējies, es mierināju meiteni. Viņš bija tik satraukts, ka tāpat nebūtu klausījies, lai ko ari tu teiktu. Katrā ziņā tas
nav svarīgi. Svarīga esi tu. Kā tu jūties? Atglaudu tumšos, biezos matus meitenei no pieres un pārlaidu viņai pētījošu skatienu.
- Labi, viņa atbildēja, norijusi kaklā iestrēgušo kamolu. Es… mazliet asiņoju, bet tas pārgāja. Asinis saplūda vaigos, bet skatienu viņa nenovērsa. Es… tas ir… sāpīgi. V-vai tas pāries?
- Jā, pāries, es drošinoši sacīju. Atnesu tev zālītes. Tās jāmērcē karstā ūdenī, un, kad uzlējums būs atdzisis, varēsi uzlikt auduma kompresi vai iesēsties vannā, ja tev tāda ir. Tas palīdzēs. Izņēmu no groza zālīšu saišķus un saliku uz galda.
Mērija, iekodusi lūpā, pamāja ar galvu. Skaidrs, ka viņa vēlējās teikt vēl kaut ko, bet iedzimtā kautrība cīnījās ar vajadzību uzticēties.
- Kas ir? jautāju, cik vien lietišķi spēju.
- Vai man būs bērns? viņa izgrūda, izskatīdamās pārbijusies. -Jūs sacījāt…
- Nē, es stingrā balsī atteicu. Nebūs. Viņš nepaguva… pabeigt. Svārku krokās es paslēpu sakrustotus pirkstus, izmisīgi vēlēdamās, lai man būtu taisnība. Grūtniecības iespējamība bija patiešām niecīga, bet daži gadījumi, kad tā tomēr notika, bija zināmi. Tomēr nebija vajadzības meiteni satraukt vēl vairāk ar šādu neticamu iespējamību. Man no šīs domas kļuva mazliet nelabi. Vai šāds negadījums varētu būt iespējamais izskaidrojums Frenka esamības mīklai? Es šo domu atvairīju; jāpagaida mēnesis, tad šis pieņēmums vai nu apstiprināsies, vai tiks noraidīts.
- Te ir tik sasodīti karsts kā cepešplītī, es pažēlojos, atraisīdama kleitas saites pie kakla, lai varētu labāk elpot. Dūmu pilns kā elles priekškambarī, kā mēdza teikt mans vecais tēvocis. īsti nezinādama, ko, pie joda, sacīt tālāk, es piecēlos un apstaigāju istabu, raujot vaļā aizkarus un atverot logus.
- Helēnas tante teica, ka es nedrīkstot rādīties nevienam acīs,
- Mērija aizrādīja, uz ceļiem nometusies gultā un mani vērodama.
- Viņa teica, ka esmu a-apkaunota un, ja iziešu uz ielas, cilvēki rādīs uz mani ar pirkstiem.
- Tā varētu būt, asinssūcēji tādi. Beidzu virināt logus un atgriezos pie Mērijas. Tas nenozīmē, ka tev ir sevi dzīvu jāaprok un pa to laiku jāsmok. Apsēdos viņai blakus un atgāzos krēslā, izbaudīdama, kā svaigs, vēss gaiss plivina matus, nesot ārā no istabas dūmus.