Mērija ilgi klusēja, spēlējoties ar zālīšu saišķiem uz galda. Beidzot viņa paskatījās uz mani, drosmīgi pasmaidīja, kaut ari apakšlūpa viegli drebēja.
- Vismaz man nevajadzēs p-precēties ar vikontu. Tēvocis saka, ka viņš n-nemūžam mani vairs neņems.
- Nē, domāju, ka ne.
Viņa pamāja ar galvu, skatīdamās uz marlē ietīto taisnstūri uz ceļgala. Pirksti nervozi spēlējās ar aukliņām, tā ka viens gals atraisījās un dažas drupatiņas no zeltslotiņas nokrita uz pārklāja.
- Es… d-domāju par to, par to, ko jūs man teicāt, par to, kā v-vīrietis… Viņa apklusa un norija siekalas, es redzēju, kā uz marles nopil viena asara. Man nešķiet, ka spētu paciest, ka vikonts to ar mani darītu. T-tagad, kad tas noticis… un n-neviens to nevar padarīt par nebijušu, man vairs nekad nevajadzēs to d-darīt… un… un… o, Klēra, Aleks ar mani nekad vairs nerunās! Es nekad viņu vairs neredzēšu, nekad!
Viņa sabruka manās rokās, histēriski raudot un izkaisot zālītes. Es piekļāvu viņu sev pie pleca un glāstīju, klusi mierinot, kaut arī pati slepus nobirdināju dažas asaras viņas tumšajos matos.
- Gan jau vēl redzēsi, es čukstēju. Skaidrs, ka redzēsi. Viņam tas neko nenozīmē. Viņš ir labs cilvēks.
Bet es zināju, ka nozīmē gan. Iepriekšējā vakarā biju redzējusi sāpes Aleka Rendela sejā un tobrīd domāju, ka tās pauž tādu pašu bezpalīdzīgu žēlumu par ciešanām, ko manīju arī Džeimija un Mērtega sejā. Bet, kopš uzzināju par Aleka Rendela atzīšanos, ka viņš mīl Mēriju, sapratu, cik daudz dziļākas bija viņa sāpes… un arī bailes.
Aleks likās labs cilvēks. Bet viņš bija ari nabadzīgs, jaunākais dēls ģimenē, ar sliktu veselību un mazām izredzēm izvirzīties dzīvē; tas
darbs, kas viņam vispār bija, pilnībā bija atkarīgs no Sendringemas hercoga labvēlības. Un bija maz cerību, ka hercogs saprotoši raudzīsies uz sava sekretāra savienību ar negodā liktu un iznīcinātu meiteni, kurai tagad nebija ne sabiedrisko sakaru, ne pūra.
Un, ja Aleks atrastu tik daudz drosmes, lai Mēriju, par spīti visam, apprecētu, kas viņus gaidīja, trūcīgus, izraidītus no pieklājīgas sabiedrības. Turklāt viņu iepazīšanos apēnoja briesmīgais izvarošanas fakts.
Es neko nevarēju darīt, tikai apskaut Mēriju un kopā ar viņu apraudāt zaudējumu.
Kad devos projām, jau krēsloja, virs skursteņiem parādījās pirmo zvaigžņu gaišie punktiņi. Kabatā aiznesu līdzi Mērijas rakstītu vēstuli, ar lieciniekiem apstiprinātu, kurā bija aprakstīti iepriekšējās nakts notikumi. Kad tā būs iesniegta atbilstošām varas iestādēm, mums vismaz vairs nebūs nepatikšanu ar likumu. Arī labi; jau pietiek nelaimju, kas uzglūn no citiem kaktiem.
Šoreiz paturēdama prātā iespējamās briesmas, es neiebildu Hokinsa kundzes negribīgajam piedāvājumam aizvest mani un Fērgusu uz mājām ģimenes karietē.
Uzmetu uz kāršu galda vestibilā savu cepuri un ievēroju veselu lērumu zīmīšu, kas pārplūdināja sudraba paplāti, un mazu ziedu pušķīti. Acīmredzot gluži pāriji vēl nebijām, lai ari jaunumi par skandālu jau sen bija izplatījušies pa visiem Parīzes sabiedrības slāņiem.
Ar rokas mājienu atvairīju kalpotāju rūpju pilnos jautājumus un peldēju augšup uz guļamistabu, pa ceļam nevērīgi nometot virsdrēbes.
Bet, kad atvēru guļamistabas durvis un ieraudzīju Džeimiju atlaidušos krēslā pie kamīna, apātijas vietā uzreiz uzvilnīja maigums. Viņa acis bija ciet un mati spurojās uz visām pusēm, tā bija nekļūdīga zīme, ka kādā brīdī viņu mocījušas garīgas mokas. Bet, izdzirdējis kluso troksni, ko radīja mana ierašanās, viņš atvēra
plakstus, uzsmaidīja man, lustras siltajā gaismā acis mirdzēja skaidras un zilas.
- Viss kārtībā, tas bija viss, ko viņš nočukstēja, mani apskaujot. Tu esi mājās. Tad mēs klusējām, kamēr viens otru izģērbām, un beidzot ļāvāmies divatnei, aizmirstot par visu uz pasaules, rodot otra rokās ilgi gaidīto patvērumu, kurā vārdi ir lieki.
21 nodaļa. Priekšlaicīga augšāmcelšanās
Manas domas vēl kavējās pie baņķieriem, kad mūsu kariete tuvojās mājai Svētās Annas ielā, kuru hercogs bija sev noīrējis. Tas bija liels, skaists nams, kura priekšā
slaidu loku meta ar papelēm apaudzis piebraucamais ceļš un kuru ieskāva plaši zemes īpašumi. Hercogs bija bagāts vīrs.
- Kā tu domā, vai Čārlzs Senžermēna darījumos iegulda aizdevumu, kuru dabūja no Manceti? es ierunājos.
- Kā citādi, Džeimijs atbildēja. Viņš vilka rokās cūkādas cimdus, kā pienākas dodoties formālā vizītē, un viegli saviebās, nogludinot cimdu virs labās rokas ceturtā, stīvā, pirksta. Naudu, kuru, pēc prinča tēva domām, viņš tērē, lai varētu dzīvot Parīzē.
- Tātad Čārlzs patiešām cenšas savākt līdzekļus armijas izveidošanai, es secināju, gribot negribot apbrīnodama Čārlzu Stjuartu. Kariete apstājās, un sulainis nolēca zemē, lai atvērtu mums durvis.
- Nu, viņš cenšas savākt naudu, tik daudz ir skaidrs, Džeimijs palaboja, palīdzēdams man izkāpt. Cik man zināms, viņš grib aizlaisties projām ar Luīzi de Latūru un viņas bērnu.
Es noraidoši papurināju galvu.
- Nedomāju vis. Pēc tā, ko man vakar pastāstīja metrs Raimons. Turklāt Luīze saka, ka nav princi redzējusi, kopš viņa un Žils… nu…
Džeimijs nosprauslājās.
- Nu tad viņai vismaz ir kādas goda jūtas.
- Šaubos, vai tās ir goda jūtas, es spriedelēju, kad, ieķērusies vīram elkonī, kāpu augšā pa kāpnēm. Viņa stāstīja, ka Čārlzs briesmīgi saniknojies, jo viņa gulējusi ar savu lauleni, un aizjoņojis kā plēsts, un kopš tās reizes viņa to nav redzējusi. Laiku pa laikam viņš atraksta kādu kaislīgu vēstuli, kurā zvēr: tiklīdz būs ieņēmis savu likumīgo vietu pasaulē, tā ieradīsies un vedīs viņu un bērnu projām, bet Luīze aizliegusi viņam nākt viņa pārāk baidās, ka Žils varētu uzzināt patiesību.
Džeimijs nosodoši izdvesa savu skotisko ņurdienu.
- Ak Dievs, vai vīrietis var būt drošs, ka viņam neuzliks ragus?
Es viegli pieskāros viņam pie rokas.
- Daži var justies drošāki.
- Tu tā domā? viņš atvaicāja, tomēr uzsmaidīja man.
Durvis atvērās, un uz sliekšņa nostājās maza auguma, tukls
virssulainis ar kailu galvu, spodrā uniformā un neizmērojami lielu pašcieņu.
- Milord, viņš paklanījās Džeimijam, un milēdij! Jūs gaida. Lūdzu, nāciet iekšā.
Hercogs, sagaidot mūs galvenajā viesistabā, smaidīja kā maija saulīte.
- Nieki, nieki, viņš noraidīja Džeimija atvainošanos par negaidīto starpgadījumu viesībās. Tie franči ir sasodīti nervozi ļaudis. Par katru nieku saceļ neiedomājamu traci. Un tagad apskatīsim šos aizraujošos piedāvājumus, labi? Varbūt jūsu jaukā dāma vēlētos… hm, izklaidēties, izpētot… ko? Viņš nenoteikti pamāja ar roku uz sienu, atstājot atklātu jautājumu, vai es varētu izklaidēties, apskatot vairākas lielas gleznas, labi apgādātu grāmatplauktu vai vairākas stikla vitrīnas, kurās bija izlikta hercoga tabakdožu kolekcija.
- Paldies, es nomurmināju, veltot namatēvam apburošu smaidu, un lēni piegāju pie sienas, izliekoties, ka pētu lielu Bušē gleznu, kurā varēja redzēt dāsni apveltītu kailu sievieti no mugurpuses; viņa sēdēja uz akmens tuksnesī. Ja tā atspoguļoja pašreizējo
gaumi sieviešu anatomijā, nav brīnums, ka Džeimijs tik augstu vērtē manu sēžamvietu.
- Ha! es izdvesu. Kāda dārga koriģējošā veļa, ko!