- Ko? atbalsoja Džeimijs un hercogs, kuri satrūkušies atrāva skatienus no ieguldījumu dokumentu portfeļa, kas bija mūsu apciemojuma šķietamais iemesls.
- Nepievērsiet man uzmanību. Es vēlīgi pamāju ar roku. Tikai baudu mākslu.
- Jūtos gandarīts, cienītā kundze, hercogs pieklājīgi atsaucās un nekavējoties no jauna iegrima dokumentu saturā, kamēr Džeimijs ķērās pie garlaicīgā un grūti paveicamā mūsu viesošanās īstā darijuma neuzkrītoši izvilkt informāciju, kuru hercogs, iespējams, atklātu attiecībā uz viņa simpātijām vai antipātijām pret Stjuartu lietu.
Un man bija pašai sava dienaskārtība. Pa to laiku, kamēr vīri arvien dziļāk grima pārrunās, es lavījos uz durvīm, izliekoties, ka pētu pilnos grāmatplauktus. Mans nodoms bija šāds: tiklīdz gaiss liksies tīrs, izslīdēt vestibilā un mēģināt sameklēt Aleku Rendelu. Biju darījusi, cik manos spēkos, lai izlīdzinātu Mērijai Hokinsai nodarīto; visu pārējo varēja dziedināt tikai viņš. Saskaņā ar pieklājības normām Rendels nedrīkstēja apciemot meiteni tēvoča mājā, nedz arī sazināties ar viņu. Bet man nebūtu grūti izkārtot iespēju viņiem satikties Tremulīna ielā.
Saruna, kas risinājās man aiz muguras, bija pieklususi līdz noslēpumainai murmināšanai. Es pabāzu galvu vestibilā, bet sulaini nekur neredzēju. Tomēr pārāk tālu viņš nevarēja būt; šāda izmēra namā noteikti ir desmitiem kalpotāju. Tik lielā mājā man bija nepieciešami norādījumi, kur meklēt Aleku Rendelu. Uz labu laimi izvēlējos vienu no gaiteņiem un sāku iet pa to, meklējot kalpotāju, kuram pajautāt ceļu.
Gaiteņa galā kaut kas tikko manāmi sakustējās, un es uzsaucu. Lai kas tas arī bija, atbildi nesaņēmu, bet dzirdēju, kā uz nospodrinātās dēļu grīdas nodip viegli, klusi soļi.
Būtu dīvaini, ja tā uzvestos kalpotājs. Apstājos gaiteņa galā un paskatījos apkārt. No koridora, kurā atrados, taisnā leņķī uz abām
pusēm gāja cits gaitenis, vienā pusē rindojās vairākas durvis, otrā augsti logi, pa kuriem varēja redzēt piebraucamo ceļu un dārzu. Gandrīz visas durvis bija aizvērtas, tikai tuvākās bija pusvirus.
Klusi sperot soļus, es piegāju pie tām un piespiedu ausi pie paneļa. Neko nevarēdama saklausīt, es satvēru rokturi un drosmīgi vēru durvis vaļā.
- Dieva dēļ, ko tad tu šeit dari? man izbrīnā izlauzās.
- 0, kā jūs mani nobiedējāt! Apžēliņ, es domāju, ka n-nomiršu. Mērija Hokinsa spieda pie krūtīm rokas. Seja viņai bija krīta bālumā, acis bailēs satumsušas un iepletušās.
- Nemirsi, es noteicu. Ja nu vienīgi tēvocis tevi te atrod, tad droši vien nogalinās. Vai arī viņš to zina?
Mērija papurināja galvu.
- Nē. Es nevienam n-neteicu. Atbraucu ar pilsētas fiakru.
- Kāpēc, Dieva dēļ?
Viņa skatījās apkārt kā pārbijies trusis, kas meklē alu, kur iesprukt, bet neatradusi izslējās un sakoda zobus.
- Man jāatrod Aleks. Man ar viņu j-jārunā. Jāuzzina, vai viņš… vai viņš… Nabadzīte lauzīja rokas, un es redzēju, ar kādu milzīgu piepūli viņa dabū vārdus pār lūpām.
- Tas nekas, es samierinājusies sacīju. Saprotu. Taču tavs tēvocis nesapratīs un arī hercogs ne. Viņa Gaišība taču nezina, ka tu esi te?
Mērija mēmi papurināja galvu.
- Labi… Es cītīgi domāju. Nu, vispirms mums…
- Kundze? Vai varu jums palīdzēt?
Mērija satrūkās kā zaķis; jutu, ka arī mana sirds nepatīkami lēkā kaklā. Sasodītais sulainis; nekad viņi nav īstajā vietā un laikā.
Nu vairs neko nevarēja darīt kā vien izturēties nekaunīgi. Es pagriezos pret sulaini, kas stāvēja durvīs taisni kā slotaskātu norijis, cienījams un aizdomīgs.
- Jā, es sacīju ar tādu augstprātību, cik nu spēju sevī atrast.
- Vai jūs, lūdzu, nepateiktu Aleksandram Rendela kungam, ka viņam ir apmeklētāji.
- Par nožēlošanu nevaru jūsu lūgumu izpildīt, kundze, atbildēja sulainis ne visai formāli.
- Un kāpēc ne? es nelikos mierā.
- Tāpēc, cienītā kundze, viņš atbildēja, ka Aleksandrs Rendela kungs vairs nestrādā pie Viņa Gaišības. Viņš ir atlaists. Sulainis paskatījās uz Mēriju, tad nolaida degunu collu zemāk un atmaiga tiktāl, lai pateiktu: Es sapratu, ka Rendela kungs ar kuģi devies atpakaļ uz Angliju.
- Nē! Viņš nevar būt aizbraucis, nē!
Mērija šāvās uz durvīm un gandrīz uztriecās virsū Džeimijam, kurš tobrīd nāca iekšā. Bailēs aizelsusies, viņa sastinga uz vietas, un Džeimijs izbrīnīts viņā skatījās.
- Kas… viņš iesāka, tad aiz Mērijas ieraudzīja mani. 0, te tu esi, Armaliet. Es atvainojos un nācu tevi meklēt… Viņa Gaišība tikko stāstīja, ka Aleks Rendels…
- Zinu, es pārtraucu Džeimiju. Viņš ir prom.
- Nē! Mērija izdvesa. Nē! Un metās uz durvīm. Viņa izskrēja no istabas, iekams kāds no mums paguva viņu apturēt, papēdīši klaudzēja uz nospodrinātā parketa.
- Nolādētā muļķe! Es nometu kurpes, sacēlu uz augšu brunčus un aiztraucos viņai pakaļ. Zeķēs es skrēju krietni ātrāk nekā bēgle augstpapēžu kurpēs. Varbūt man izdosies viņu noķert, pirms viņa uzskrien kādam virsū un tiek pieķerta, un sākas skandāls.
Sekoju plandošajiem svārkiem, kas attālinājās un pazuda gaiteņa pagriezienā. Te grīdu sedza paklājs. Ja nepasteigšos, kādā krustojumā vēl pazaudēšu viņu, jo nedzirdēšu, uz kuru pusi aizdip soļi. Pieliecu galvu, apmetos ap pēdējo pagriezienu un uzskrēju virsū vīrietim, kas nāca man pretī.
Viņš izdvesa satrauktu: “Opā!” kad es ietriecos viņam vēderā, un satvēra manas rokas, lai mēs nenokristu, kad abi sašūpojāmies un pastreipuļojām sāņus.
- Piedodiet, es aizelsusies iesāku. Domāju, ka jūs esat… ak Dievs, Jēzus, nolādēts!
Pirmais iespaids ka esmu saskrējusies krūtīs ar Aleksandru Rendelu nevilkās ilgāk par sekundes simtdaļu, tik daudz laika
bija nepieciešams, lai virs smalki veidotajām lūpām ieraudzītu acis. Ja neskaita dziļās rievas ap muti, tā ļoti atgādināja Aleka muti. Bet šīs saltās acis varēja piederēt tikai vienam cilvēkam.
Trieciens bija tik liels, ka uz mirkli viss likās paradoksāli normāls. Pirmā nevilšā doma bija atvainoties, nopurināt no viņa apģērba putekļus un turpināt pakaļdzīšanos, atstājot viņu gaitenī, aizmirstot kā nejauši satiktu cilvēku. Mani dziedzeri steidzās izlabot šo iespaidu, izmetot asinīs tādu adrenalīna devu, ka sirds sarāvās kā savilkta dūre.
Nu jau arī viņš bija atguvis elpu un uz mirkli satricināto pašapziņu.
- Sliecos būt vienisprātis ar jūsu izjūtām, cienītā kundze, ja arī ne ar veidu, kādā tās izpaudāt. Viņš joprojām turēja mani pa gabaliņu aiz elkoņiem un samiegtām acīm krēslainajā gaitenī pētīja manu seju. Redzēju, ka viņš ir šokā, mani atpazinis, redzēju, kā viņš nobāl, manai sejai nonākot apgaismojumā. Velns un elle, tā esi tu!
- Es domāju, ka tu esi pagalam, raustījos, cenšoties atbrīvot rokas no Džonatana Rendela dzelžainā tvēriena.
Viņš atlaida roku, lai pakasītu sev sānu, un salti mani noskatīja. Kalsnā, pareiziem vaibstiem veidotā seja bija iedegusi un veselīga; nekādas ārējas pazīmes neliecināja, ka pirms pieciem mēnešiem viņu būtu bradājušas trīsdesmit ceturtdaļtonnu smagas govis. Pat ne govs pēdas nospieduma uz pieres.
- Un arī šoreiz, cienītā kundze, varu teikt, ka jūtu to pašu, ko jūs. Es biju ļoti līdzīgu maldīgu priekšstatu varā attiecībā uz jūsu veselības stāvokli. Jūs droši vien tomēr esat ragana ko jūs izdarījāt, pārvērtāties par vilcēni? Piesardzīgajai nepatikai, kas bija ierakstīta viņa sejā, piejaucās neliela deva māņticīgas bijības. Galu galā kad tu izliec kādu aukstā ziemas vakarā aiz durvīm vilku bara vidū, tad ar visai lielu ticamības pakāpi sagaidi, ka dzīvnieki būs tavā pusē, nekavējoties upuri notiesājot. Manas nosvīdušās plaukstas un sirds, kas sitās kā bungas, liecināja par uztraukumu, ja kāds, kuru tu pilnīgi droši uzskatīji par mirušu, pēkšņi tavā acu priekšā atdzīvojas. Laikam jau arī viņam bija mazliet jocīgi ap dūšu.