- Vai tu negribētu to uzzināt? Vēlme viņu saniknot satriekt šo ledaino mieru bija pirmās emocijas, kuras iznira virspusē no mutuļojošās jūtu masas un bija manī eksplodējušas brīdī, kad ieraudzīju Rendela seju. Vīrieša pirksti ciešāk saspieda manu roku un lūpas sakniebās. Redzēju, kā darbojas viņa domas, pārskatot iespējamos izskaidrojumus.
- Ja tas nebiji tu, kā līķi tad sera Flečera vīri iznesa no kazemātiem? es tieši noprasīju, cenšoties izmantot savā labā jebkuru plaisu viņa savaldības čaulā. Kāds aculiecinieks man bija stāstījis, ka no vietas, kur bradājās lopi, ar kuru palīdzību tādā veidā mēs izvedām Džeimiju no tiem pašiem kazemātiem, tika aiznesta “vien asinīs izvārtīta lupatu lelle” visticamāk, dragūnu kapteinis.
Rendels smaidīja, bet bez jautrības. Ja arī viņš bija tikpat satriekts kā es, tad to neizrādīja. Elpošana bija kļuvusi kādu nieku ātrāka, un līnijas ap muti un acīm iegrauzušās dziļāk, nekā man palicis atmiņā, bet viņš nevārstīja muti kā krastā izsviesta zivs. Toties es gan. Ievilku tik daudz skābekļa, cik plaušas atļāva, un centos elpot caur degunu.
- Tas bija mans kalps, Mārlijs. Taču, ja tu neatbildi uz maniem jautājumiem, kādēļ man vajadzētu atbildēt uz tavējiem? Viņš noskatīja mani no galvas līdz kājām, rūpīgi novērtējot manu izskatu: zīda kleita, matos rotas, dārglietas un zeķēs autas kājas.
- Esi precējusies ar francūzi, vai ne? viņš jautāja. Es vienmēr uzskatīju, ka tu tomēr esi franču spiedze. Esmu drošs, ka tavs jaunais vīrs tevi uztur labāk nekā…
Vārdi iestrēga Rendelam rīklē, kad viņš pacēla galvu un ieraudzīja to, kas spēra soļus, kuri tikko bija atskanējuši gaitenī man aiz muguras. Ja es biju vēlējusies Rendelu izsist no līdzsvara, tad nu šī vēlme bija pilnībā apmierināta. Neviens Hamlets teātrī uz rēga parādīšanos nekad vēl nebija reaģējis ar pārliecinošākām šausmām nekā tās, kuras es ieraudzīju atspoguļojamies šajā aristokrātiskajā sejā. Pirksti, kas vēl turēja manu elkoni, iespiedās man miesā, un es jutu šoka triecienu kā elektrisko strāvu izskrienam viņam cauri.
Es zināju, ko viņš redz man aiz muguras, un baidījos pagriezties. Gaitenī iestājās dziļš klusums; pat ciprešu zaru berzēšanās gar loga rūti likās kā daļa no klusuma, kā apdullinošs klusums, ko saceļ viļņi jūras dibenā. Ļoti lēnām es atsvabinājos no Rendela rokas tvēriena, un tā nejutīga nokrita gar sāniem. Man aiz muguras valdīja pilnīgs klusums, taču dzirdēju no istabas gaiteņa galā skanam balsis. Es lūdzu Dievu, lai durvis paliek aizvērtas, un izmisīgi mēģināju atcerēties, kā Džeimijs bija bruņojies.
Galva kļuva tukša, tad acu priekšā uzliesmoja nomierinoša aina florete karājas skapī uz āķa un saule zaigo tās emaljētajā spalā. Bet Džeimijam bija, protams, duncis un mazais nazis, ko viņš bija radis nēsāt zeķē. Atklāti sakot, biju pilnīgi pārliecināta, ka vajadzības gadījumā viņš par piemērotām atzītu pat kailas rokas. Un, ja vēlaties aprakstīt manu pašreizējo situāciju, stāvot starp abiem… es noriju siekalas un gausi apgriezos.
Džeimijs atradās nepilnu jardu man aiz muguras pavisam mierīgs. Netālu atvērās viens no augstajiem sīkrūšu logiem, un ciprešu adatu tumšās ēnas nolija pār viņu kā ūdens pār zemē iegrimušu akmeni. Un viņš izrādīja tikpat daudz emociju, cik akmens. Lai kas arī notika aiz šīm acīm, tas palika apslēpts; tās bija platas un tukšas kā logu rūtis, it kā dvēsele, ko tās atspoguļo, jau sen būtu aizlidojusi.
Viņš neko neteica, bet pēc brīža pastiepa man roku. Pa ceļam plauksta atvērās, un es beidzot nācu pie prāta tik daudz, lai to saņemtu. Roka bija vēsa un cieta, un es to satvēru kā plosta baļķi.
Džeimijs pievilka mani sev klāt, cieši blakus, saņēma manu plaukstu un pagrieza. To visu viņš darīja, nesakot ne vārda un nemainoties sejas izteiksmei. Kad mēs sasniedzām gaiteņa pagriezienu, mums aiz muguras atskanēja Rendela balss.
- Džeimij, viņš sacīja. Saņemtā trieciena dēļ balss bija piesmakuši, un tā pauda kaut ko pa vidu starp neticību un lūgumu.
Tad Džeimijs apstājās, pagriezās un paskatījās uz viņu. Rendela seja bija balta kā spokam, vaigu galos dega košsarkani plankumi.
Parūku viņš bija noņēmis un, cieši saspiestu, turēja to rokā; smalkos, tumšos matus sviedri bija pielipinājuši pie deniņiem.
- Nē. Balss, kas atskanēja man virs galvas, bija klusa, bezkaislīga. Paskatījusies augšup, redzēju, ka sejas izteiksme vēl joprojām ir tāda pati, bet kaklā jau sitas ātrs, nervozs pulss un trīsstūra rēta virs apkakles ir pietvīkusi sarkana.
- Formāli mani sauc par Broktūrekas kungu, klusā skotu balss man virs galvas sacīja. Un, izņemot formālu nepieciešamību, tu ar mani nekad vairs nerunāsi, līdz būsi mana zobena galā lūdzies, lai atstāju tevi dzīvu. Tad varēsi manu vārdu ņemt mutē, jo tas būs pēdējais, ko tu izrunāsi.
Pēkšņi viņš no visa spēka apcirtās un liesmojoši sarkanais pleds noplivinājās, aizsedzot man skatu uz Rendelu, kad mēs pagriezāmies ap koridora stūri.
Pie vārtiem mūs joprojām gaidīja kariete. Baidīdamās paskatīties uz Džeimiju, es iekāpu un sāku cītīgi kārtot dzeltenā zīda krokas sev ap kājām. Durvju noklikšķēšana lika man spēji pacelt galvu, bet, pirms es paguvu satvert rokturi, kariete noraustījās un sāka braukt, iesviežot mani atpakaļ sēdeklī.
Lamājoties es ar lielām mokām uzrausos uz ceļiem un palūrēju ārā pa aizmugures lodziņu. Džeimija nekur nebija. Vienīgi ciprešu un papeļu ēnas līgani šūpojās pāri ceļam.
Es drudžaini dauzīju pa karietes jumtu, bet kučieris tikai uzsauca zirgiem, mudinot tos skriet ātrāk. Šajā stundā bija maz braucēju, un mēs joņojām pa šaurajām ieliņām tā, it kā mums pakaļ dzītos pats nelabais.
Kad piebraucām pie Tremulīna ielas mājas, es izlēcu no karietes un mani vienlaikus plosīja gan panika, gan niknums.
- Kāpēc tu neapturēji? es klupu virsū kučierim. Viņš paraustīja plecus, neaizsniedzams uz savas bukas.
- Saimnieks pavēlēja bez kavēšanās vest jūs mājās, cienītā kundze. Kučieris paņēma pātagu un viegli pabikstīja malējā zirga sānus.
- Pagaidi! es iekliedzos. Gribu doties atpakaļ! Bet vīrs tikai ierāva galvu plecos kā bruņurupucis, izliekoties, ka nav mani dzirdējis, un kariete grabēdama aizbrauca.
Pārskaitusies par savu bezpalīdzību, es pagriezos uz durvīm, kurās parādījās Fērgusa mazais augums. Ieraudzījis mani, viņš jautājoši savilka plānās uzacis.
- Kur ir Mērtegs? es asi noskaldīju. Mazais skots man ienāca prātā kā vienīgais cilvēks, kurš spētu, pirmkārt, Džeimiju atrast un, otrkārt, viņu apturēt.
- Nezinu, kundze. Varbūt tur lejā. Zēns pamāja ar galvu uz Gambožē ielu, kurā atradās vairāki krogi, sākot ar pieklājīgiem, kur ceļojoša dāma kopā ar savu vīru varētu ieturēt maltīti, un beidzot ar upmalas ūķiem, kuros pat apbruņots vīrietis padomātu, vai iet vienam iekšā.
Uzliku roku Fērgusam uz pleca, gan lai atbalstītos, gan lai pārliecinātu.
- Skrien un sameklē viņu, Fērgus. Cik ātri vien vari!
Mana balss toņa satraukts, zēns nolēca no kāpnītēm un pazuda, pirms es paguvu piekodināt: “Esi uzmanīgs!” Taču viņš Parīzes zemāko slāņu dzīvi pazina labāk par mani; neviens neprastu tik veikli izlocīties pa krogus apmeklētāju drūzmu kā bijušais kabatzaglis. Vismaz es cerēju, ka bijušais.