Bet es vienlaikus spēju raizēties tikai par vienu cilvēku, un ainas ar Fērgusu, kuru noķer un pakar par viņa pārkāpumiem, nomainīja aina, kuru radīja Džeimija pēdējie vārdi Rendelam.
Viņš nekādā, nekādā gadījumā nebūs devies atpakaļ uz hercoga māju? Nē, es centos sev iestāstīt. Viņam nebija zobena. Lai ko Džeimijs justu un mana dvēsele sarāvās, kad iedomājos, ko viņš juta, viņš nerīkosies tik pārsteidzīgi. Biju redzējusi viņu kaujā, prāts darbojās ledainā mierā, atdalīts no jūtām, kas var apmiglot spriešanas spējas. Un tādēļ pāri visam viņš noteikti ievēros formālās pieklājības normas. Viņš meklēs stingrus priekšrakstus, formulu goda atgūšanai kā patvērumu, pie kā var ķerties, kad uzplūdīs paisums, kas viņu šūpoja, kaulu smadzenēs mītošā asinskāre un vēlme atriebties.
Es apstājos gaitenī, mehāniski atbrīvojos no apmetņa un piegāju pie spoguļa sakārtot matus. “Domā, Bīčema,” es klusībā mudināju savu bālo atspulgu. Ja viņš grasās duelēties, kas viņam pirmām kārtām būs vajadzīgs?
Zobens? Nē, diez vai. Viņējais atradās augšstāvā, piekārts ieroču skapī. Viņš gan pavisam viegli varētu to aizņemties, tomēr es nespēju iedomāties, ka viņš dotos izcīnīt sava mūža svarīgāko dueli ar cita, nevis savu zobenu. Viņa tēvocis Dūgals Makenzijs bija viņam to uzdāvinājis septiņpadsmitajā dzimšanas dienā, tad parūpējies, lai Džeimijs ar šo zobenu apgūst kaujas māku, iemācījis viņam dažādus paņēmienus un parādījis, kādas kreilim ir priekšrocības zobenu cīņās. Dūgals bija licis viņam trenēties, kreisā roka pret kreiso, bezgalīgi daudzas stundas, līdz, pēc Džeimija vārdiem, viņš jutis, kā spāņu metāls atdzīvojas izstieptā rokā, kā spals sakūst ar viņa plaukstu. Džeimijs bija sacījis, ka bez zobena jūtas kails. Un šī nav kauja, uz kuru viņš ietu kails.
Nē, ja viņam zobens būtu bijis vajadzīgs uzreiz, viņš atgrieztos mājās, lai to paņemtu. Cenšoties domāt, nepacietīgi izlaidu roku caur matiem. Nolādēts, kāds bija dueļa protokols? Kas notiek, pirms ķeras pie zobeniem? Nu, protams, izaicinājums. Vai Džeimija vārdus gaitenī var uzskatīt par izaicinājumu? Neskaidri atcerējos kaut ko par sišanu ar cimdiem pa seju, bet man nebija ne jausmas, vai tā bija īsta tradīcija vai tikai atmiņas sen redzētu filmu ietekmē radīts pieņēmums.
Tad man atausa. Vispirms izaicinājums, tad jānorunā vieta vislabāk nomaļa, kuru policija vai karaļa gvarde, iespējams, nepamanītu. Lai izteiktu izaicinājumu un lai norunātu dueļa vietu, vajadzīgs sekundants. Ak! Tātad to Džeimijs dara meklē sekundantu. Mērtegu.
Pat ja Džeimijs atrastu Mērtegu pirms Fērgusa, tomēr bija jākārto vēl zināmas formalitātes. Sāku elpot mazliet mierīgāk, kaut arī sirds sitās un ņiebura saites šķita pārāk cieši savilktas. Nekur nemanīju nevienu kalpotāju; es atrāvu korsetes saites un dziļi ievilku elpu, tā ka gaiss izpleta plaušas.
- Nezināju, ka tev ir paradums izģērbties priekšnamā, citādi būtu palicis viesistabā, man aiz muguras ierunājās ironiska balss ar skotu akcentu.
Es apcirtos, mana sirds lēkāja tik augstu kaklā, ka smaku nost. Viesistabas durvīs izstiepies stāvēja vīrietis, ar izplestām rokām nevērīgi atspiedies pret stenderi; viņš bija ražena auguma, gandrīz tikpat liels kā Džeimijs, ar tādu pašu vingru grāciju, tādu pašu vēsu pašapziņu. Taču mati bija tumši, dziļi iegrimušās acis dūmakaini zaļas. Dūgals Makenzijs, pēkšņi parādījies manā mājā, it kā manu domu aicināts. Kā vilku piemin, tā vilks klāt.
- Dieva vārdā, ko tu te dari? Viņa uzrašanās izraisītais šoks pamazām norima, kaut sirds turpināja strauji sisties. Kopš brokastīm nebiju ēdusi, un pēkšņi uzplūda nelabuma vilnis. Dūgals panāca uz priekšu un satvēra mani pie rokas, vedot uz krēslu.
- Piesēdi, meitēn, viņš mudināja. Izskatās, ka tev sameties nelabi.
- Tu esi ļoti vērīgs, es teicu. Man gar acīm griezās melni punkti un plaiksnīja mazi, spoži zibšņi. Piedod, es pieklājīgi atvainojos un noliecu galvu starp ceļiem.
Džeimijs. Frenks. Rendels. Dūgals. Man galvā šaudījās sejas, ausīs, šķiet, zvanīja vārdi. Plaukstas man bija sasvīdušas, un es, apskāvusi sevi, iespiedu tās padusēs, tādējādi cenšoties nomākt šoka izraisītās trīsas. Džeimijs nestāsies pretī Rendelam uzreiz tas bija pats svarīgākais. Man bija mazliet laika, kad padomāt un rīkoties, lai novērstu briesmas. Bet ko darīt? Atstājusi savu zemapziņu cīnāmies ar šo jautājumu, piespiedu elpošanu pierimt un pievērsu uzmanību svarīgākajiem risināmajiem uzdevumiem.
- Es atkārtoju jautājumu, teicu, iztaisnojusies un saglaudusi matus, ko tu te dari?
Tumšās uzacis pašāvās augšup.
- Vai man vajag iemeslu, lai apciemotu radinieku?
Joprojām jutu rīkles galā žulti, bet vismaz rokas vairs nedrebēja.
- Šajos apstākļos jā, es teicu. Saņēmos, augstprātīgi izlikos nemanām atraisītās auklas un pastiepu roku pēc brendija karafes.
Dūgals apsteidza mani, paņēma no paplātes glāzi un ielēja tajā tējkarotes tiesu alkohola. Tad, ar vērtējošu skatienu mani nopētījis, devu dubultoja.
- Paldies, es vēsi pateicos, pieņemot glāzi.
- Ak, šajos apstākļos? Un kādi tad būtu šie apstākļi? Negaidīdams atbildi vai atļauju, viņš mierīgi ielēja brendiju arī sev un pacēla glāzi nevērīgā tostā. Par Viņa Majestāti.
Jutu, ka manas lūpas savelkas šķībā smaidiņā.
- Laikam dzer pa karali Džeimsu? Iedzēru mazu malciņu no savas glāzes un jutu, ka aromātiskie, asie izgarojumi apsvilina man acis. Un vai tas, ka esi Parīzē, nozīmē, ka esi pievērsis Kolamu saviem uzskatiem? Dūgals Makenzijs varēja būt jakobīts, bet Makenziju vadonis bija viņa brālis Kolams. Kropļojošas slimības samocīto un izgriezto kāju dēļ Kolams vairs nevadīja klanu kaujā; Dūgals bija karavadonis. Dūgals varēja vest vīrus kaujā, bet vara noteikt, vai kauja notiks, piederēja Kolamam.
Dūgals izlikās nedzirdam manu jautājumu un, izdzēris glāzi, uzreiz ielēja sev vēl. Nodzēris šīs glāzes pirmo malku, viņš to izbaudīja, varēja redzēt, ka viņš skaliņa brendiju mutē, nolaiza no lūpām pēdējo lāsīti un tikai tad norij.
- Nav slikts, viņš noteica. Būs jāaizved Kolamam. Lai varētu naktīs aizmigt, viņam vajag kaut ko stiprāku par vīnu.
Šī nudien bija aplinkus atbilde uz manu jautājumu. Tātad Kolama veselība pasliktinājusies. Slimība, kas grauza viņa ķermeni, vienmēr bija sagādājusi Kolamam sāpes, tāpēc vakaros, lai varētu aizmigt, viņš dzēra stiprinātu vīnu. Tagad viņam vajadzēja tīru brendiju. Nez cik daudz laika paies, līdz sāpju remdēšanai vajadzēs ķerties pie opija.
Jo tad, kad tas notiks, tās būs beigas viņa valdīšanai kā klana vadonim. Trūkstot fiziskiem dotumiem, viņš tomēr spēja valdīt vienīgi ar rakstura spēku. Bet, ja Kolama prāts zaudēs sāpēm un zālēm, klanam būs jauns vadonis Dūgals.
Es vēros Dūgalā pāri glāzes malai. Viņš atbildēja manam skatienam bez mazākā apmulsuma, plato Makenziju muti savilcis vieglā
smaida. Viņa seja bija līdzīga brāļa un māsasdēla sejai: spēcīgiem un skarbiem vaibstiem, ar platiem, augstiem vaigukauliem un garu degunu, plānu kā naža asmens.
Astoņpadsmit gadu vecumā Dūgals bija zvērējis atbalstīt brāli kā vadoni un solījumu bija turējis gandrīz trīsdesmit gadus. Un es zināju, ka turēs līdz dienai, kad Kolams nomirs vai nespēs vairs valdīt. Taču tajā dienā vadoņa apmetnis segs viņa plecus un Makenziju klana vīri sekos visur, kur viņš vedīs, zem Skotijas diagonālā krusta un karaļa Džeimsa karoga, “skaistā prinča” Čārlija armijas avangardā.