- Apstākļi? es teicu, atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma.
- Nu diez vai kāds uzskatīs par labu gaumi apciemot vīru, kuru esi pametis drošai nāvei un kura sievu esi mēģinājis pavest.
Dūgals Makenzijs, palikdams uzticīgs sev, sāka smieties. īsti nezināju, kam vajadzētu notikt, lai izsistu šo vīru no līdzsvara, tomēr cerēju, ka būšu klāt, kad tas beidzot notiks.
- Pavest? viņš pārjautāja, un lūpas uzjautrinājumā noraustījās. Es tev piedāvāju precēties.
- Cik atceros, tu piedāvāji mani izvarot, es atcirtu. Patiesībā viņš pērn ziemā bija piedāvājis mani precēt ar varu pēc tam kad bija atteicies palīdzēt man atbrīvot Džeimiju no Ventvērtas cietuma. Kaut arī viņa galvenais nolūks bija iegūt Lelibroku, Džeimija zemes īpašumu, kurš pēc īpašnieka nāves piederētu man, Dūgals neatteiktos arī no laulības papildu priekšrocībām, piemēram, regulāri baudīt manu ķermeni.
-Ja runājam par Džeimija atstāšanu cietumā, viņš turpināja, kā parasti, mani neievērodams, izskatījās, ka viņu dabūt ārā nav iespējams, tāpēc nebija jēgas velti riskēt ar labu vīru dzīvību. Viņš būtu pirmais, kas to saprastu. Un mans pienākums kā radiniekam viņa nāves gadījumā bija piedāvāt viņa sievai aizsardzību. Es taču biju puikas audžutēvs, vai ne? Galvu atgāzis, viņš iztukšoja glāzi.
Es iedzēru krietnu malku brendija un aši noriju, lai neaizrītos. Stiprais dzēriens, kas bija gandrīz tikpat svilinošs kā sārtums, kas kāpa man vaigos, apdedzināja man aukslējas un barības vadu.
Viņam bija taisnība; Džeimijs nepārmeta tēvocim nevēlēšanos ielauzties Ventvērtas cietumā, viņš negaidīja, ka ari es to darīšu, un tas, ka man veicās, bija īsts brīnums. Bet, īsi atstāstot Džeimijam par Dūgala nolūku mani precēt, es nebiju centusies izcelt šī piedāvājuma seksuālo aspektu. Galu galā es nebiju domājusi, ka vēl kādreiz redzēšu Dūgalu Makenziju.
No pieredzes zināju, ka viņš prot izmantot izdevību. Kad Džeimijam piesprieda nāves sodu pakarot, Dūgals pat nebija gaidījis, līdz to izpilda, kad jau mēģināja pievākt mani ar mūsu gaidāmo mantojumu. Ja… nē, es sevi izlaboju: kad Kolams nomirs vai nespēs vadīt klanu, Dūgals nedēļas laikā kļūs par Makenziju pilntiesīgu noteicēju. Un, ja Čārlzs Stjuarts atradīs atbalstītājus, Dūgals būs tur. Galu galā viņam jau ir zināma pieredze, kā likt lietā varu aiz vadoņa muguras.
Domās iegrimusi, es iztukšoju glāzi. Kolamam Francijā bija darījumu intereses galvenokārt vīns un kokmateriāli. Tas noteikti bija attaisnojums, kāpēc Dūgals ieradies Parīzē; varēja pat būt, ka tas ir galvenais iemesls. Bet viņam bija ari citi, par to es nešaubījos. Un prinča Čārlza Eduarda Stjuarta klātbūtne šajā pilsētā gandrīz noteikti bija viens no tiem.
Viens gan jāsaka Dūgalam Makenzijam par labu kontaktēšanās ar viņu stimulēja domāšanu, kaut tikai aiz nepieciešamības izprast, kas viņam tobrīd padomā. Viņa klātbūtnes iedvesmota un krietna malka laba Portugāles brendija pamudināta, mana zemapziņa atdzīvojās un laida pasaulē ideju.
- Lai nu kā tur būtu, šobrīd priecājos, ka esi šeit, es ierunājos, noliekot tukšo glāzi uz paplātes.
- Tiešām? Biezās, tumšās uzacis neticībā savilkās.
- Jā. Es piecēlos un pamāju uz vestibilu. Atnes manu apmetni, kamēr es aizsienu kleitu. Man vajag, lai tu nāc man līdzi uz commissariat de police.
Redzot, ka viņam izbrīnā paveras mute, es jutu pirmo niecīgo cerības uzplaiksnījumu. Ja man izdevies pārsteigt Dūgalu Makenziju, tad taču es spēšu novērst dueli, vai ne?
- Vai tu nevēlies man pateikt, ko tu, tavuprāt, dari? Dūgals apjautājās, kad kariete kratījās pa Mireija loku, tikai par mata tiesu izvairoties no pretī braucošās četrvietīgās karietes un vezuma ar kabačiem.
- Nevēlos, es strupi atteicu, bet laikam jau vajadzēs. Vai tu zināji, ka Džeks Rendels tomēr ir dzīvs?
- Nebiju dzirdējis, ka viņš ir miris, Dūgals saprātīgi aizrādīja.
Viņa vārdi uz mirkli izsita mani no sliedēm. Bet, protams, tā ir;
mēs Rendelu par mirušu uzskatījām tikai tāpēc, ka sers Markuss Makrenoks Džeimija glābšanas operācijas laikā no Ventvērtas cietuma Rendela raitnieka sabradāto līķi bija noturējis par pašu kapteini. Dabiski, ka Hailendā ziņas par Rendela nāvi neizplatījās, jo viņš nebija miris. Centos sakopot juceklīgās domas.
- Viņš nav miris, es atkārtoju. Bet viņš ir Parīzē.
- Parīzē? Šis fakts piesaistīja Dūgala uzmanību; uzacis savilkās, un, iedomājoties iespējamo notikumu gaitu, iepletās acis.
- Un kur ir Džeimijs? viņš steidzīgi pajautāja.
Priecājos, redzot, ka Dūgals bija uztvēris galveno. Kaut ari viņš nezināja, kas starp Džeimiju un Rendelu notika Ventvērtas cietumā to nekad neuzzinās neviens, izņemot Džeimiju, Rendelu un zināmā mērā mani, Dūgals par dragūnu kapteiņa agrāko rīcību zināja vairāk nekā pietiekami, lai saprastu, kāds būs māsasdēla pirmais impulss, satiekot minēto vīrieti šeit, ārpus Anglijas.
- Nezinu, atteicu, raugoties laukā pa logu. Mēs braucām garām tirgum, un man nāsīs iesitās sasmakušu zivju smaka. Izņēmu sasmaržotu mutautiņu un piespiedu pie deguna un mutes. Spēcīgais, sīvais skuju aromāts, ar kuru biju iesmaržojusi kabatlakatiņu, nespēja sacensties ar dvaku, kas plūda no desmit zušu tirgotāju stendiem, tomēr nedaudz to mazināja. Runāju cauri asi smaržojošajam audumam.
- Mēs šodien negaidīti satikām Rendelu Sendringemas hercoga mājā. Džeimijs iesēdināja mani karietē un aizsūtīja mājās, kopš tā brīža neesmu viņu redzējusi.
Dūgals nepievērsa uzmanību ne smakai, ne zivju sievu klaigām, piedāvājot savu preci. Viņš vērās manī drūmu seju.
- Viņš noteikti grib to vīru piebeigt, vai ne?
Piekrītoši pamāju ar galvu un izstāstīju, ko biju izdomājusi par zobenu.
- Es nevaru pieļaut, ka viņi duelējas, sacīju, nometot kabatlakatiņu, lai varētu runāt skaidrāk. Un nepieļaušu!
Dūgals izklaidīgi pamāja ar galvu.
- Kā tad, tas būtu bīstami. Viņš jau varētu viegli Rendelu nolaist no kājām zini, es viņu apmācīju, Dūgals Makenzijs nedaudz dižmanīgi piebilda, bet sods par divkauju…
- Es sapratu, sacīju.
- Labi, viņš lēnām novilka. Bet priekš kam tev policija? Tu taču negribi, lai puiku iesloga priekšlaicīgi, ko? Pašas vīru?
- Ne jau Džeimiju, es atbildēju. Rendelu.
Vīrieša sejā atplauka plats smaids, kurā gan mazliet bija jaušama skepse.
- O, ak tā? Un kā tu esi nodomājusi to panākt?
- Mums ar draudzeni… pirms dažām dienām uz ielas uzbruka, es teicu, bet, to atceroties, noriju kaklā iestrēgušu kamolu.
- Vīriešiem bija maskas; nevarēju pateikt, kas tie bija. Bet viens no viņiem bija apmēram tāda paša auguma un miesasbūves kā Džonatans Rendels. Esmu nolēmusi teikt, ka šodien kādā mājā satiku Rendelu un atpazinu viņā vienu no uzbrucējiem.
Dūgala uzacis strauji savilkās uz augšu. Viņa saltais skatiens pārslīdēja man pāri. Viņa vērtējošajā sejas izteiksmē pēkšņi parādījās kaut kas jauns.
- Jēziņ, tev gan ir dūša kā pašam nelabajam. Vai jūs gribēja aplaupīt? viņš klusi jautāja. Jutu, ka pret manu gribu vaigos sakāpj dusmu sārtums.
- Nē, es izspiedu šo īso vārdu caur zobiem.
- Ā! Makenzijs atlaidās karietes mīkstajos sēdekļos, nenovēršot no manis skatienu. Taču tev nekas ļauns nav noticis? Es palūkojos sānis uz ielu, kurai braucām garām, bet jutu viņa glūnīgo