skatienu kavējamies man pie kleitas izgriezuma malas un pēc tam noslīdam pāri gurnu izliekumam.
- Man nē, es teicu. Bet mana draudzene…
- Skaidrs. Viņš mirkli klusēja, tad domīgi ierunājās: Vai esi kādreiz dzirdējusi par Mācekļiem?
Strauji pagriezu galvu pret viņu. Dūgals Makenzijs zvilnēja karietes stūrī kā runcis un, samiedzis acis pret sauli, vēroja mani.
- Nē. Kas viņi ir? es noprasīju.
Dūgals paraustīja plecus, izslējās un pāri manam plecam palūkojās uz lielo tuvojošos Orfevras krastmalas ēku, kas pelēka un drūma slējās pāri Sēnas mirdzošajiem ūdeņiem.
- Tāda kā… biedrība. Jauni precēti vīrieši, kas interesējas par… kā lai to pasaka… nepiedienīgām lietām.
- Labi, var teikt arī tā, es neiebildu. Un ko tieši tu zini par šiem Mācekļiem?
- Tikai to, ko dzirdēju krogā pilsētā. Ka šī organizācija no saviem biedriem daudz prasa un iestāšanās maksa ir augsta… pēc zināmiem standartiem.
- Un tas būtu? Es centos viņu izaicināt ar skatienu. Viņš drūmi pasmaidīja un tikai tad atbildēja:
- Piemēram, jaunavības plēve. Vai cits piemērs! Precētas sievietes krūšu galiņi. Dūgals uzmeta skatienu manām krūtīm. Tava draudzene ir jaunava, vai ne? Vai, pareizāk sakot, bija?
Pārmaiņus man kļuva te karsti, te auksti. Noslaucīju ar mutautu seju un iebāzu to apmetņa kabatā. Uzreiz man tas neizdevās, jo rokas drebēja.
- Jā. Ko vēl tu esi dzirdējis? Vai zini, kurš ar to ir saistīts?
Dūgals papurināja galvu. Rūsganajos matos pie deniņiem bija
redzami sudrabaini pavedieni, kas iezaigojās pēcpusdienas saules staros.
- Tikai baumas. Vikonts de Biska, jaunākais no Šarmisa dēliem, varbūt. Grāfs Senžermēns. Ek! Vai ar tevi viss labi, meitēn?
Dūgals, mazliet sabijies, paliecās uz priekšu un skatījās uz mani.
- Labi, es atteicu, dziļi elpodama caur degunu. Drausmīgi labi. Es atkal izvilku kabatlakatu un noslaucīju no pieres aukstus sviedrus.
“Mēs negribam darīt jums pāri,” atmiņas tumsā atskanēja ironiska balss. Zaļajā kreklā ģērbtais vīrietis bija vidēja auguma, melnīgsnējs, slaids un šauriem pleciem. Šāds apraksts atbilst gan Džonatanam Rendelam, gan arī grāfam Senžermēnam. Bet vai es pazītu viņa balsi? Vai tiešām normāls cilvēks varētu nepilnas divas stundas pēc negadījuma Sentonorē priekšpilsētas ielā sēdēt man pretī pie viesību galda, ēst laša uzputeni un pieklājīgi tērzēt?
Loģiski spriežot, kāpēc ne? Galu galā es taču varēju. Un man nav īpaša iemesla uzskatīt, ka grāfs ir normāls pēc manas saprašanas -, ja tas, ko par viņu tenkoja, atbilst patiesībai.
Kariete palēnināja gaitu; prātošanai vairs nebija laika. Vai es grasījos panākt, ka vīrietis, kurš atbildīgs par Mērijas izvarošanu, staigās uz brīvām kājām, un arī to, ka Džeimija ļaunākais ienaidnieks būs drošībā? Dziļi ievilku drebelīgu elpu. Sasodīts, man tikpat kā nav izvēles, es domāju. Dzīvība bija vissvarīgākā; taisnīgumam nāksies gaidīt savu kārtu.
Kučieris bija nokāpis no bukas un sniedzās pēc durvju roktura. Es iekodu lūpā un paskatījos uz Dūgalu Makenziju. Uz manu skatienu viņš atbildēja, viegli paraustot plecus. Ko es no viņa gribu?
- Vai tu apstiprināsi manu stāstu? es tieši noprasīju.
Viņš palūkojas augšup uz masīvo Orfevras krastmalas ēku. Pa karietes atvērtajām durvīm spīdēja spožā pēcpusdienas saule.
- Tu tiešām to gribi? viņš pārjautāja.
- Jā. Man izžuva mute.
Dūgals piesēdās tuvāk un sniedza man roku.
- Nu tad lūdz Dievu, lai mūs abus neiebāž kamerā, viņš noteica.
Pec stundas mēs iznācām tukšajā ielā pie commissariat de police. Biju aizsūtījusi karieti mājās, citādi visi, kas mūs pazina, redzētu
to stāvam Orfevras krastmalā. Dūgals piedāvāja man elkoni, un es biju spiesta to pieņemt. Zemi te klāja dubļi, un augstpapēžu kurpēs pa bruģakmeņiem iet nebija droši.
- Mācekļi… Es atgriezos pie iepriekš runātā, kad mēs lēnām virzījāmies pa Senas krastu uz to pusi, kur slējās Dievmātes katedrāles torņi. Vai tu tiešām domā, ka grāfs Senžermēns varētu būt viens no tiem vīriešiem, kas… kas mums uzbruka Sentonorē priekšpilsētā? Mani sāka kratīt drebuļi no spriedzes un noguruma, arī no izsalkuma; kopš brokastīm neko nebiju ēdusi, un tagad tas bija jūtams. Tikai nervu sasprindzinājums man bija ļāvis izturēt iztaujāšanu policijā. Nu nepieciešamība saspringti domāt bija zudusi un līdz ar to arī spēki.
Dūgals stingri pieturēja mani aiz elkoņa, bet es nespēju uz viņu paskatīties; visu uzmanību man vajadzēja pievērst ceļam zem kājām. Bijām iegriezušies Elīzas ielā, kur bruģakmeņi spīdēja no mitruma un tos klāja visādi netīrumi. Kāds nesējs, stiepdams kasti, apstājās tieši mums ceļā, atkraukājās un nospļāvās man pie kājām. Zaļganais gļotu pikucis pielipa pie akmens apaļā sāna, tad ieslīdēja mazā peļķītē, kas bija izveidojusies trūkstoša bruģakmens bedrē, un lēnām uzpeldēja uz ūdens virsmas.
- Mphm. Dūgals, pieri domīgi saraucis, noskatīja ielu uz visām pusēm, vai neredzēs kādu karieti. Nemāku teikt. Esmu dzirdējis par šo cilvēku vēl ļaunākas lietas, bet man nav bijis tas gods grāfu satikt. Viņš no augšas pavērās manī.
- Tiktāl esi turējusies braši, viņš turpināja. Nepaies ne stunda, kad Džeks Rendels sēdēs Bastīlijā. Bet agrāk vai vēlāk vajadzēs laist viņu vaļā, un es neliktu lielas cerības uz to, ka tikmēr Džeimija dusmas kaut cik atvēsīs. Vai gribi, lai es ar viņu aprunājos lai pārliecinu nedarīt muļķības?
- Nē! Dieva dēļ, turies pa gabalu! Uz bruģa skaļi dārdināja karietes riteņi, bet es iekliedzos tik skaļi, ka Dūgals izbrīnā savilka uzacis.
- Nu labi, viņš rāmi piekrita. Ļaušu tev pašai tikt ar viņu galā. Viņš ir spītīgs kā auns… bet tev jau laikam ir savi paņēmieni,
vai ne? To viņš pateica, uzmetis man iesāņus skatienu un zinīgi pasmīnējis.
- Es tikšu galā. Un tikšu arī. Jātiek. Jo viss, ko es biju stāstījusi Dūgalam, atbilda patiesībai. Viss atbilda patiesībai. Un tomēr tas bija tālu no patiesības. Jo es ar lielāko prieku Čārlzu Stjuartu ar tēvu un viņa nodomiem būtu sūtījusi pie velna, upurējusi jebkuru, cerot apturēt viņa stūrgalvīgo dzīšanos pēc šī neprāta, pat riskētu ar iespēju iesēdināt savu vīru cietumā, lai tikai sadziedētu to brūci, kuru Džeimija dvēselē bija atvērusi Rendela augšāmcelšanās. Es palīdzētu viņam nogalināt Rendelu un darītu to ar prieku, ja nebūtu viena apstākļa. Un šis vienīgais apstāklis bija svarīgāks par Džeimija lepnumu, lielāks par viņa vīrišķības apziņu, par viņa dvēseles apdraudēto mieru. Frenks.
Tā bija vienīgā doma, kas ļāva man šodien darboties, uzturēja spēkus tālu aiz robežas, kur es labprāt ļautos sabrukumam. Mēnešiem ilgi es biju uzskatījusi Rendelu par mirušu bez pēcnācējiem un baidījusies par Frenka dzīvību. Bet tos pašus mēnešus mani bija mierinājis viņa dotais vienkāršais zelta gredzens uz manas kreisās rokas ceturtā pirksta.
Tā dvīņubrālis, Džeimija sudraba gredzens uz labās rokas, bija talismans tumšās nakts stundās, kad šaubas mina uz papēžiem. Ja es joprojām nēsāju šo gredzenu, tad vīrietis, kurš man to devis, dzīvos. Tā biju sev teikusi tūkstošiem reižu. Nav svarīgi, ka es nezināju, kā vīrietis, kurš nomiris, neatstājot bērnus, var iesākt dzimtas līniju, kas noved pie Frenka; gredzens bija pirkstā, un Frenks dzīvos.