Tagad es zināju, kāpēc man pirkstā joprojām mirdzēja gredzens no metāla, kas bija tikpat vēss kā manas nosalušās rokas. Rendels bija dzīvs, varēja vēl apprecēties, kļūt par tēvu bērnam, kurš nodos dzīvību tālāk Frenkam. Ja vien Džeimijs nepasteigsies viņu nogalināt.
Biju veikusi tos pasākumus, kurus šobrīd varēju, bet fakts, ar kuru biju saskārusies aci pret aci hercoga mājas gaiteni, nemainījās. Frenka dzīvības cena bija Džeimija dvēsele; kā lai es izvēlos starp tām?
Tuvojās fiakrs, bet tā kučieris nepievērsa Dūgala mājienam uzmanību un parībināja garām pat neapstājoties, riteņi paripoja garām tik tuvu, ka nošļakstīja ar dubļiem Dūgala zīda zeķes un manas kleitas apakšmalu.
Apvaldījis gēlu lamu birumu, kas nāca no sirds, Dūgals aizbraucošajai karietei pakaļ nokratīja dūri.
- Nu, un ko tagad? viņš retoriski apprasījās.
Man pie kājām peļķē, vizot pelēkajā gaismā, peldēja krēpainais spļaudeklis. Sajutu to vēsi staipīgu un glumu sev uz mēles. Pastiepu roku un satvēru Dūgala elkoni, stingru kā platānas zars ar gludu mizu. Stingru, tomēr likās, ka roka reibinoši šūpojas, aizlidinot mani tālu pāri aukstajam, vizuļojošajam, pēc zivīm smirdošajam, glumajam ūdenim. Acu priekšā man griezās melni punkti.
- Tagad, es atbildēju, es vemšu.
Saule jau bija gandrīz norietējusi, kad es atgriezos Tremulīna ielā. Ceļi man drebēja, un tikai ar lielu piepūli es spēju celt vienu kāju aiz otras augšā pa kāpnēm. Devos tieši uz guļamistabu, lai novilktu apmetni, un pa ceļam prātoju, vai Džeimijs ir pārnācis mājās.
Viņš bija pārnācis. Kā sasalusi apstājos uz sliekšņa, veroties istabā. Uz galda, atrauta vaļā, stāvēja mana zāļu lāde. Šķēres, kuras izmantoju pārsēju griešanai, atvāztas vaļā, gulēja uz tualetes galdiņa. Tās man uzdāvināja nažu gatavotājs, kurš šad un tad strādāja Eņģeļu slimnīcā; apzeltītie rokturi bija izveidoti kā stārķu galvas, kuru garie knābji veidoja griežņu sudraba asmeņus. Šķēres, mirdzot rietošās saules staros, gulēja uz sarkanzeltainu zīda pavedienu klājiena.
Paspēru pāris soļu uz tualetes galdiņa pusi, un zīdainās, vizuļojošās stīgas uzvirmoja, jo kustība sakustināja gaisu, un izslīdēja pa visu galdu.
- Kristus, apžēlojies! es izdvesu. Skaidrs, viņš te bija bijis un atkal devies projām. Zobens arī bija prom.
Mati gulēja biezās, spožās šķipsnās tur, kur nokrituši, apklājot tualetes galdiņu, soliņu un grīdu. Pacēlu no galda vienu nogriezto cirtu un turēju rokā, burzot pirkstos smalkos, maigos matus kā izšujamo zīda diegu pavedienus. Jutu, kā starp lāpstiņām izplūst saltu baiļu straume un aiztek pa muguru. Atcerējos, kā Džeimijs sēdēja uz strūklakas baseina malas aiz Roanu nama un stāstīja par savu pirmo divkauju Parīzē.
“Lente saplīsa, vējš iepūta matus man acīs, tāpēc es tikpat kā neko neredzēju."
Viņš nepieļaus, ka tā notiek atkal. Redzot atstātos pierādījumus, sajūtot rokā matu cirtu, mīkstu un vēl dzīvu, es spēju iztēloties salto apņēmību, ar kādu viņš bija rīkojies; metāla asmeņu šņakstēšanu pie galvas, kad viņš atbrīvojās no jebkāda maiguma, kas varētu traucēt skaidri redzēt. Nekas nekavēs viņu nogalināt Džonatanu Rendelu.
Nekas, tikai es. Joprojām turot rokā matu šķipsnu, es piegāju pie loga un skatījos ārā, it kā cerot, ka ieraudzīšu viņu uz ielas. Bet Tremulīna iela bija tukša, viss bija mierīgi, tikai pie vārtiem zibēja papeļu mestās ēnas un gandrīz nemanāmi sakustējās kalps, kas stāvēja pie nama durvīm kreisajā pusē, sarunājoties ar sargu, kurš vicināja pīpi, lai uzsvērtu sava sakāmā nozīmi.
Ap mani klusi dūca mājas skaņas, jo pirmajā stāvā gatavoja vakariņas. Šovakar mēs viesus negaidījām, tāpēc rosība nebija tik liela; kad bijām divatā, mēs ēdām vienkārši.
Es apsēdos uz gultas, aizvēru acis un saliku rokas uz piebriedušā vēdera, pirkstos cieši saspiedusi matu šķipsnu, it kā tādējādi varētu viņu pasargāt tik ilgi, kamēr to atlaidīšu.
Vai es biju paguvusi laikā? Vai policija bija atradusi Džeku Rendelu ātrāk par Džeimiju? Ko tad, ja viņi ieradās vienlaicīgi vai tieši laikā, lai redzētu, ka Džeimijs formāli izaicina Rendelu uz dueli? Saberzēju matus starp īkšķi un rādītājpirkstu, izplešot apgrieztos galus mazā sirmi dzintarainā vēdeklī. Nu, ja tā, vismaz viņi abi būs drošībā. Varbūt cietumā, bet tas ir sīkums salīdzinājumā ar citām briesmām, kas Džeimijam draudēja.
Bet ja nu Džeimijs atradis Rendelu pirmais? Es pametu skatienu ārā pa logu; gaisma strauji dzisa. Divkaujas tradicionāli izclnija rītausmā, bet es nezināju, vai Džeimijs gribēs tik ilgi gaidīt. Iespējams, viņi jau šobrīd stāv viens otram pretī kādā nomaļā vietā, kur tērauda šķindēšana un nāvējoši ievainotā kliedzieni nepiesaistītu cilvēku uzmanību.
Jo tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi. To, kas noticis šo divu vīriešu starpā, izlīdzināt varēja tikai nāve. Kā nāve tā būs? Džeimija? Vai Rendela? Un līdz ar viņu arī Frenka? Džeimijs droši vien ar zobenu rīkoties prata labāk, bet ieročus varēs izvēlēties izaicinātais Rendels. Bet, cīnoties ar pistolēm, iznākums vairāk bija atkarīgs no veiksmes nekā no šāvēja prasmes; tikai vislabākās pistoles mērķēja taisni, un pat tad tām bija tendence izšaut par ātru vai kā citādi misēties. Pēkšņi man acu priekšā parādījās Džeimijs, ļengans un kluss guļam zālē, no tukša acs dobuma plūst asinis, un melna pulvera smaka ņem virsroku pār pavasara smaržām Buloņas mežā.
- Velns un elle, ko tu dari, Klēra?
Man galva pacirtās uz augšu tik stipri, ka es iekodu mēlē. Abas acis atradās savā vietā katrā pusē plānajam degunam un raudzījās manī. Nekad nebiju redzējusi Džeimiju ar tik īsi apcirptiem matiem. Viņš izskatījās svešs, kauli asi izspiedušies zem sejas ādas, un zem īso, biezo matu velēnas labi varēja saskatīt galvaskausa izliekumu.
- Ko es daru? atkārtoju kā atbalss. Es norīstījos, cenšoties dabūt izžuvušajā mutē kādu mitrumu. Ko es daru? Sēžu ar tavu matu šķipsnu rokā un lauzu galvu, tu esi dzīvs vai miris! To, lūk, es daru!
- Es neesmu pagalam. Džeimijs pāri istabai aizgāja līdz skapim un to atvēra. Viņš bija apjozis zobenu, bet kopš viesošanās pie Sendringema bija pārģērbies bija uzvilcis vecos svārkus, tos, kas ļāva brīvi kustināt rokas.
- Jā, es pamanīju, sacīju. Cik iejūtīgi, ka tu man to pateici.
- Es atnācu pēc drēbēm. Viņš izņēma divus kreklus un līdz zemei garo apmetni un nolika uz sola, kamēr rakņājās pa lādi, meklējot tīru veļu.
- Pēc drēbēm? Pie joda, uz kurieni tu dosies? Nebiju zinājusi, ko gaidīt, kad atkal viņu ieraudzīju, bet noteikti ne kaut ko tādu.
- Uz iebraucamo vietu. Džeimijs paskatījās uz mani, tad acīmredzot nolēma, ka esmu pelnījusi izskaidrojumam vairāk par trim vārdiem. Viņš pagriezās un raudzījās manī ar zilām kā azurīts satumsušām acīm.
- Kad aizsūtīju tevi mājās, es mazliet pastaigājos, līdz biju saņēmis sevi rokās. Tad atgriezos pēc zobena un atkal devos uz hercoga namu formāli izaicināt Rendelu uz divkauju. Sulainis pateica, ka Rendels esot apcietināts.
Viņš bija pievērsis man skatienu, tālu kā okeāna dzīles. Es vēlreiz noriju kaklā sakāpušo kamolu.
- Es devos uz Bastīliju. Viņi pateica, ka tu esot zvērējusi, apsūdzot Rendelu par to, ka viņš tovakar uzbrucis tev un Mērijai. Kāpēc, Klēra?
Man sāka drebēt rokas, un matu šķipsna izslīdēja no pirkstiem. Biju izjaukusi tās vijumu, un smalkie, sarkanie pavedieni sabira man klēpī.
- Džeimij, es teicu, un arī balss man drebēja. Džeimij, tu nedrīksti nogalināt Džeku Rendelu.