Viņam tik tikko manāmi noraustījās lūpu kaktiņš.
- Nezinu, vai man justies aizkustinātam, ka tu tā rūpējies par manu drošību, vai ņemt ļaunā, ka man neuzticies. Bet vai nu tā, vai citādi, tev nevajag uztraukties. Es varu viņu nogalināt. Viegli. Pēdējais vārds tika izteikts klusi tonī, kurā skanēja gan inde, gan apmierinājums.
- Ne jau par to es runāju! Džeimij…
- Par laimi, viņš turpināja, it kā nebūtu mani dzirdējis, Rendelam ir pierādījumi, ka izvarošanas laikā viņš visu vakaru pavadījis hercoga mājā. Tiklīdz policija būs apjautājusi pārējos viesus un ieguvusi pierādījumus, ka Rendels nav vainīgs vismaz šajā apsūdzībā -, tā laidīs viņu vaļā. Es apmetīšos iebraucamā vietā, līdz viņš būs brīvs. Un tad es viņu sameklēšu. Džeimija skatiens kā piekalts kavējās pie drēbju skapja, bet bija acīm redzams, ka viņš redz pavisam ko citu. Viņš mani gaidīs, Džeimijs klusi piebilda.
Kreklus un veļu viņš sastūķēja ceļasomā un apmetni pārmeta pār roku. Viņš jau pagriezās pret durvīm, lai dotos projām, kad es pielēcu kājās un satvēru viņa piedurkni.
- Džeimij! Dieva dēļ, Džeimij, paklausies manī! Tu nevari nogalināt Džeku Rendelu, jo es tev to neļaušu!
Milzīgā izbrīnā viņš raudzījās manī no augšas.
- Frenka dēļ, es sacīju. Un palaidu vaļā piedurkni un soli atkāpos.
- Frenks, Džeimijs atkārtoja, viegli purinādams galvu, it kā gribētu atbrīvoties no dūkšanas ausīs. Frenks.
- Jā. Ja tu tagad nogalināsi Džeku Rendelu, tad Frenks… viņš neeksistēs. Viņš nepiedzims. Džeimij, tu nedrīksti nogalināt nevainīgu cilvēku!
Runājot viņa sejas krāsa parasti gaišā bronzas tonī bija kļuvusi balta kā papīrs. Tagad pietvīkums atkal sāka celties uz augšu, apsvilinot ausu galus un uzliesmojot vaigos.
- Nevainīgu cilvēku?
- Frenks ir nevainīgs cilvēks! Man vienalga, kas notiek ar Džeku Rendelu…
- Bet man nav! Džeimijs paķēra somu un, pār roku pārliktajam apmetnim velkoties pa zemi, soļoja uz durvīm. Dievs kungs, Klēra! Tu gribi mani apturēt, lai es neatriebjos vīram, kurš mēģināja mani padarīt par mauku? Kurš nospieda mani ceļos un lika sūkāt viņa daiktu, kas nosmērēts ar manis paša asinīm? Jēziņ, Klēra! Viņš ar troksni atgrūda durvis un, iekams paguvu viņu satvert, jau atradās gaitenī.
Arā bija jau satumsis, bet kalpotāji bija iedeguši sveces un gaiteni apspīdēja maiga gaisma. Es satvēru Džeimiju aiz rokas un vilku atpakaļ.
- Džeimij! Lūdzu!
Viņš nepacietīgi izrāva plaukstu. Es gandrīz raudāju, tomēr savaldījos. Satvēru somu un izrāvu to viņam no rokas.
- Lūdzu, Džeimij! Pagaidi! Tikai vienu gadu! Bērnu Rendela bērnu ieņems nākamā gada decembrī. Pēc tam tas vairs nebūs svarīgi. Bet, lūdzu, manis dēļ, Džeimij, pagaidi tik ilgi!
Uz galda ar apzeltītu malu bija nolikts svečturis, sveces liesmas uz pretējās sienas meta milzīgu grīļīgu Džeimija ēnu. Viņš lūkojās uz ēnu, rokas dūrēs savilcis, it kā stātos pretim milzim, kas slējās viņam pāri, ar trulu, ļaunu seju.
- Kā tad, viņš čukstēja it kā pie sevis, esmu liels puika. Liels un stiprs. Es daudz varu izturēt. Jā, es to varu izturēt. Viņš apcirtās pret mani un sāka kliegt:
- Es daudz varu paciest! Bet vai tāpēc man tas jādara? Vai man jātiek galā ar cilvēku vājumu? Vai arī es nevaru būt vājš?
Viņš staigāja šurpu turpu pa gaiteni klusā izmisumā, un ēna viņam sekoja.
- Tu nevari no manis to prasīt! Lai nu kas, bet tu ne! Tu, kas zina, ko… ko… Viņš aizrijās, no dusmām palicis bez valodas.
Staigājot Džeimijs vairākkārt uzsita pa gaiteņa akmens sienu, stipri trieca dūri pret šūnakmeni. Mūris ar mēmu spēku aprija katru sitienu.
Viņš pagriezās atpakaļ un, smagi elpodams, nostājās man priekšā. Es stāvēju kā sastingusi, baidīdamās runāt vai pakustēties. Džeimijs pāris reižu strupi, it kā pieņemtu lēmumu, pamāja ar galvu, tad satvēra aiz jostas aizbāzto dunci, izvilka tā, ka gaiss nošalca, un piegrūda asmeni man pie deguna. Varēja redzēt, ka viņš pūlas runāt lēnām.
- Tu vari izvēlēties, Klēra. Viņš vai es. Džeimijs nesteidzīgi grozīja nazi, un nospodrinātajā metālā dejoja sveču liesmas. Es nevaru dzīvot, kamēr dzīvs ir viņš. Ja tu man neļauj viņu nogalināt, tad nogalini mani pati! Viņš satvēra manu roku un ar varu aplieca manus pirkstus ap dunča rokturi. Atplēšot mežģīņu žabo, viņš atkailināja kaklu un, cieši satvēris manu plaukstu, pagrūda to uz augšu.
Ar visu spēku rāvos atpakaļ, bet viņš piespieda dunča smaili pie jutīgās bedrītes virs atslēgkaula, tieši zem kustīgās rētas, kuru pirms vairākiem gadiem bija atstājis Rendela nazis.
- Džeimij! Izbeidz! Tūlīt izbeidz! Stipri uzspiedu otru roku uz viņa plaukstas locītavas, izļogot tvērienu pietiekami, lai atbrīvotu
savus pirkstus. Nazis nošķindēja uz grīdas, atlecot no akmeņiem, un klusi nokrita uz bārkstainā Obisonas paklāja stūra. Dzīves briesmīgākajos brīžos redze kļūst tik skaidra, ka var saskatīt visus sīkumus, tāpēc es redzēju asmeni, kas nekustīgi gulēja uz resnas, zaļa vīnogu ķekara izlocītas stigas, it kā, nocērtot to, atbrīvos no paklāja audiem, lai ogas noripotu mums pie kājām.
Džeimijs stāvēja kā sasalis manā priekšā, seja balta kā kauli, acis dega. Es satvēru viņa roku, cietu kā koks.
- Lūdzu, tici man, lūdzu! Es to nedarītu, ja būtu kāda cita iespēja. Es dziļi ievilku drebošu elpu, lai nomierinātu lēkājošo pulsu zem ribām. Tu esi man parādā par savu dzīvību, Džeimij. Ne vienu, bet divas reizes. Es izglābu tevi no pakāršanas Ventvērtā un izārstēju, kad tev abatijā sacēlās temperatūra. Tu esi man parādā dzīvi, Džeimij!
Viņš ilgi skatījās un tikai tad atbildēja. Kad viņš ierunājās, balss atkal bija klusa, ar nelielu rūgtuma pieskaņu.
- Skaidrs. Un tagad tu piedzīsi savu parādu? Viņa acis dega tumši zilas kā sveces deglis liesmas vidū.
- Nekas cits man neatliek! Citādi es nespēju vest tevi pie prāta!
- Prāts. Ak, prāts! Nē, es nevaru teikt, ka šobrīd spēju nākt pie prāta. Džeimijs salika rokas uz muguras, ar kreiso plaukstu satvēris stīvos labās rokas pirkstus. Lēnām, galvu noliecis, viņš kāpās atpakaļ no manis pa bezgalīgo gaiteni.
Pie sienām karājās gleznas, dažas no apakšas izgaismoja lampas uz augstiem kātiem vai svečturi, citas no augšas lāpas zeltītos turētājos; pa vidu nedaudzas, acīmredzot mazāk iecienītas, īgni grima tumsā. Džeimijs gāja pa vidu, laiku pa laikam paceldams skatienu uz augšu, it kā sarunātos ar parūkoto portretu galeriju.
Gaitenis stiepās pa visu otro stāvu, izklāts ar paklājiem un gobelēniem, ar milzīgiem vitrāžu logiem abos galos. Džeimijs aizgāja līdz tālākajam galam, tad apgriezās precīzi kā karavīrs parādē, nostaigāja visu ceļu atpakaļ, joprojām lēnā, militārā solī. Uz vienu pusi un atpakaļ, atkal un atkal.
Manas kājas drebēja, es ieslīgu atzveltnes krēslā netālu no gaiteņa gala. Reiz pakalpīgi pie manis pienāca viens no visuresošajiem kalpotājiem, lai apjautātos, vai kundze nevēlas vīnu vai varbūt cepumus? Ar rokas mājienu aizraidīju viņu tik pieklājīgi, cik tobrīd spēju, un gaidīju.
Beidzot Džeimijs nostājās manā priekšā, kājas kurpēs ar sudraba sprādzēm iepletis plecu platumā, rokas joprojām salicis uz muguras. Viņš gaidīja, kad es paskatīšos uz augšu, un tikai tad ierunājās. Viņa seja bija skarba, neviens muskulītis nodevīgi nenoraustījās, kaut arī līnijas ap acīm no sasprindzinājuma bija iegrauzušās dziļāk.