Rakstāmgalds, milzīgs ozolkoka galds ar paceļamu virsmu un vismaz četrdesmit ar papīriem piebāztiem nodalījumiem, salīdzinājumā likās tīrais nieks. Nopūties Rodžers pievilka tuvāk nobružātu krēslu un apsēdās, lai iepazītos ar dokumentiem, kurus mācītājs uzskatīja par glabāšanas vērtiem.
Vienā kaudzītē bija rēķini, kas vēl jāsamaksā. Citā kaudzītē papīri, kas izskatījās oficiāli: automašīnu piederību apliecinoši dokumenti, mērnieka atskaite, būvinspekcijas sertifikāti. Vēl viena
kaudzīte ar vēstures piezīmēm un referātiem. Un vēl ģimenes piemiņas lietas. Un vislielākā nederīgajiem papīriem.
Dziļi nogrimis darbā, viņš nedzirdēja aiz muguras atveramies durvis un tuvojošos soļus. Pēkšņi blakus uz galda parādījās liela tējkanna.
- Ko? Viņš, acis mirkšķinādams, izslējās.
- Nodomāju, ka tēja nenāktu par ļaunu, Veikf… tas ir, Rodžer. Fiona nolika mazu paplāti, uz kuras bija tase ar apakštasīti un šķīvis ar cepumiem.
- 0, paldies. Patiesībā viņam gribējās ēst, un viņš uzsmaidīja Fionai tik draudzīgi, ka meitenes apaļajos, gaišajos vaigos saskrēja asinis. Šķiet, smaida iedrošināta, viņa negāja projām, bet uzmetās uz rakstāmgalda stūra un sajūsmināta skatījās, kā Rodžers strādā, laiku pa laikam nokozdams šokolādes cepumu.
Neskaidri juzdams, ka kaut kādā veidā vajadzētu izrādīt meitenei uzmanību, Rodžers pacēla aizkosto cepumu un noņurdēja:
- Labs.
- Tiešām? Zini, es pati cepu. Fionas pietvīkums kļuva vēl tumšāks. Glīta meitene šī Fiona. Neliela auguma, apaļīga, ar tumšiem, sprogainiem matiem un lielām, brūnām acīm. Pēkšņi Rodžers attapās, ka iedomājies, nez vai Brianna Rendela prot gatavot, un papurināja galvu, lai sakārtotu domas.
Acīmredzot Fiona to uztvēra kā neticības žestu un paliecās tuvāk.
- Nē, patiešām, viņa centās iegalvot. Pēc manas vecmāmiņas receptes. Viņa vienmēr teica, ka tie ir mācītāja mīļākie cepumi. Lielās, brūnās acis viegli aizmiglojās. Viņa atstāja man visu, arī pavārgrāmatas. Jo es, redz’, biju viņas vienīgā mazmeita.
- Man žēl tavas vecmāmiņas, Rodžers no sirds sacīja. Bet tas bija ātri, vai ne?
Fiona sērīgi nomurmināja:
- Ak jā. Dienā bija vesela kā rutks, pēc vakariņām teica, ka esot drusku sagurusi, un devās gulēt. Meitene savilka uz augšu plecus un atkal nolaida. Viņa aizgāja gulēt un tā arī nepamodās.
- Viegla nāve, Rodžers noteica. Man par to prieks. Greiema kundze bija mācītājmājas pastāvīga iemītniece vēl pirms paša Rodžera bailīga, tikko vecākus zaudējuša piecgadnieka ierašanās. Jau toreiz, būdama pusmūžā, pieaugušu bērnu māte, viņa bagātīgi apveltīja zēnu, kurš pavadīja skolas brīvdienas mājās, ar prasīgas, lietišķas mātes mīlestību. Viņi abi ar mācītāju bija savāds pāris, bet divatā viņi veco namu bija padarījuši bārenim par mājām.
Atmiņu aizkustināts, Rodžers pastiepa roku un paspieda Fionas pirkstus. Viņa atbildēja, un brūnās acis pēkšņi likās izkūstam. Mazā mute ar rožu pumpura lūpām mazliet pavērās, un viņa pieliecās pie Rodžera, siltā elpa skāra viņa ausi.
- Ē, paldies, Rodžers izmocīja. Viņš izrāva roku no Fionas tvēriena strauji, it kā būtu apdedzinājies. Liels paldies. Par… par… ē… tēju un visu. Labi. Tā bija ļoti garšīga. Ļoti garšīga. Paldies. Viņš pagriezās un, lai slēptu savu apjukumu, steigšus sniedzās pēc kārtējā papīru žūkšņa un no pirmā nodalījuma, kas gadījās pa rokai, izņēma sainī satītus avīžu izgriezumus.
Viņš atlocīja nodzeltējušo rakstu vīkšķi un, pieturot ar rokām, izklāja uz galda. Pieri saraucis, nopietni koncentrējies, Rodžers piebāza galvu pavisam tuvu klāt izplūdušajam tekstam. Pēc brīža Fiona, dziļi nopūtusies, piecēlās, un viņas soļi attālinājās uz durvju pusi. Rodžers nepacēla galvu.
Arī viņš izdvesa dziļu nopūtu, uz mirkli atvieglojumā aizvēra acis un noskaitīja īsu pateicības lūgšanu par to, ka par mata tiesu izglābies. Jā, Fiona bija pievilcīga. Jā, viņa, neapšaubāmi, izcili gatavoja. Bet viņa bija arī ziņkārīga, uzmācīga, kaitinoša un cieši apņēmusies apprecēties. Ja viņš vēl kaut reizi pieskarsies ar roku tai sārtajai miesai, nākamajā mēnesī viņus jau uzsauks baznīcā. Bet, ja vispār notiks kāda uzsaukšana un ja Rodžeram tur arī būs kāda teikšana, tad vārds, ko saistīs ar Rodžera Veikfīlda vārdu, būs Brianna Rendela.
Prātodams, cik daudz viņam būs iespējas par to izteikties, Rodžers atvēra acis un samirkšķināja plakstus. Jo viņam priekšā bija tieši tas vārds, ko viņš bija iztēlojies uz laulības apliecības, Rendela.
Nē, protams, ne jau Brianna Rendela. Klēra Rendela. Avīzes virsraksts vēstīja: ATGRIEZUSIES NO VIŅSAULES. Zem tā bija Klēras Rendelas, par divdesmit gadiem jaunākas, attēls, bet tur viņa izskatījās nedaudz citāda nekā tagad, nemaz nerunājot par sejas izteiksmi. Viņa bija nofotografēta taisnu muguru sēžam slimnīcas gultā, izspūrušiem matiem, tie bija pajukuši uz visām pusēm kā lentes, smalkā mute sakniebta tēraudcietā sakodienā, un ārkārtīgi neparastās acis nikni vērās tieši objektīvā.
Rodžers šokēts aši izšķirstīja avīžu izgriezumus, tad sāka lasīt uzmanīgāk no sākuma. Lai arī mediji no šī notikuma bija iztaisījuši sensāciju, cik nu lielu spēja, fakti bija skopi.
Ievērojamā vēsturnieka dr. Frenklina V. Rendela sieva Klēra Rendela bija pazudusi 1946. gada pavasarī Invernesā, kur pavadīja brīvdienas. Tika atrasta automašīna, ar ko sieviete bija braukusi, bet viņa pati bija pazudusi bez vēsts. Meklējumi izrādījās veltīgi, policija un bēdu nomāktais vīrs pēdīgi bija nonākuši pie secinājuma, ka Klēra Rendela ir noslepkavota, to droši vien izdarījis kāds klaidonis, un līķis paslēpts kaut kur klinšainajos kalnos, kādu šajā apgabalā netrūka.
Bet 1948. gadā, gandrīz pēc trim gadiem, Klēra Rendela bija atgriezusies. Viņa tika atrasta izspūrusi un skrandās klīstam apmēram tajā pašā vietā, kur pazuda. Lai ari, šķiet, fiziski viņai nekas nekaitēja, tikai nedaudz novājējusi, Rendela kundze likās dezorientēta un nesakarīga.
Mazliet savilcis uzacis, iedomājoties, ka Klēra Rendela jebkad varētu būt nesakarīga, Rodžers izšķirstīja pārējos izgriezumus. Nekā daudz tur vairs nebija, tikai tas, ka Rendela kundzi vietējā slimnīcā ārstē no šoka un pārdzīvojumiem. Laikraksts bija publicējis it kā prieka pārņemtā vīra Frenka Rendela fotogrāfijas. Pēc Rodžera domām, viņš vairāk izskatījās apdullis nekā priecīgs, un kurš gan viņam varētu to pārmest.
Rodžers ziņkāri pētīja attēlus. Frenks Rendels bijis slaids, glīts vīrietis ar aristokrātisku ārieni. Tumsnējs, ar švītīgu grāciju, kura bija redzama ķermeņa pozā, kad viņš, dodoties apciemot jaumtgūto sievu, stāvēja slimnīcas durvīs, kur viņu bija pārsteidzis fotogrāfs.
Rodžers izpētīja garā, šaurā žokļa līniju un galvas izliekumu un aptvēra, ka meklē viņā līdzību ar Briannu. Šīs iedomas saintriģēts, viņš piecēlās un paņēma no plaukta vienu no Frenka Rendela grāmatām. Pagriezis aizmugurējo vāku, viņš atrada labāku portretu. Šī fotogrāfija bija krāsaina un rādīja Frenka Rendela seju pretskatā. Nē, mati noteikti bija tumši brūni, nevis sarkani. Skaidrs, ka šī liesmojošā bagātība mantota no vecvecākiem, un ari tumšzilās, kā kaķim ieslīpās acis. Tās bija skaistas, bet ne tādas kā mātei. Un ari ne tādas kā tēvam. Lai cik ļoti Rodžers pūlējās, viņš slavenā vēsturnieka vaibstos nespēja saskatīt neko no ugunīgās dievietes.