Nopūties viņš aizvēra grāmatu un savāca avīžu izgriezumus. Nudien, vienreiz jābeidz šī sapņošana un jāķeras kārtīgi pie darba, citādi viņš arī pēc divpadsmit mēnešiem sēdēs tepat.
Rodžers jau grasījās nolikt rakstus kaudzītē, kad viņa skatienu piesaistīja vēl viens ar virsrakstu: FEJU NOLAUPĪTA? Pareizāk būtu teikt, ka uzmanību piesaistīja nevis raksts, bet datums tieši virs avīzes nosaukuma. 1948. gada 6. maijs.
Viņš nolika rakstu uz galda saudzīgi kā bumbu, kura var eksplodēt. Tad aizvēra acis un centās atsaukt atmiņā pirmo sarunu ar Rendelām. “Masačūsetsā alkoholu drīkst lietot tikai no divdesmit viena gada vecuma,” Klēra bija sacījusi. “Brī jāgaida vēl astoņi mēneši.” Tātad divdesmit. Brianna Rendela bija divdesmit gadus veca.
Nespēdams skaitīt atpakaļ pietiekami ātri, Rodžers piecēlās un šķirstīja mūžīgo kalendāru, ko vikārs bija iekārtojis un pielicis tukšā vietā uz mantām apkārtās sienas. Viņš atrada vajadzīgo datumu un sastinga, piespiedis pirkstu pie papīra, no sejas aizplūda visas asinis.
Klēra Rendela no noslēpumainās prombūtnes bija atgriezusies izspūrusi, izbadējusies, nesakarīga un grūta.
Beigu beigas Rodžers tomēr aizmiga, bet ilgo nomoda stundu sekas bija tādas, ka viņš pamodās vēlu, pietūkušiem plakstiņiem,
ar galvassāpēm, kuras nespēja mazināt ne auksta duša, ne Fionas možais garastāvoklis pie brokastu galda.
Rodžers jutās tik nomākts, ka atmeta darbam ar roku un izgāja izlocīt kājas. Staigājot smidzinošajā lietū, viņš attapās, ka galvassāpes ir mazinājušās, bet diemžēl arī domas ir noskaidrojušās tiktāl, ka atkal pievērsās pagājušās nakts atklājuma nozīmei.
Brianna nezināja. Tas bija skaidrs pēc tā, kā viņa runāja par tēvu vai, pareizāk būtu teikt, par vīrieti, kuru viņa uzskatīja par savu tēvu, par Frenku Rendelu. Un laikam jau Klēra nedomāja šo faktu atklāt, citādi pati būtu meitenei pastāstījusi. Ja vien šis ceļojums uz Skotiju nav ieplānots kā ievads šādai grēksūdzei? īstais tēvs noteikti bija skots. Kā nekā Klēra bija pazudusi un atkal uzradusies Skotijā. Vai viņš joprojām ir te?
Tā bija satriecoša doma. Vai Klēra atvedusi meitu uz Skotiju tādēļ, lai iepazīstinātu ar īsto tēvu? Sasodīti riskanta padarīšana. Tas noteikti būs mulsinoši Briannai un drausmīgi sāpīgi pašai Klērai. Un arī tēvam no bailēm trīcēs bikses. Meitene acīmredzot ļoti mīlēja Frenku Rendelu. Ko viņa jutīs, kad sapratīs, ka vīrietis, kuru visu savu dzīvi ir mīlējusi un idealizējusi, nemaz nav saistīts ar viņu asins saitēm?
Rodžers jutās slikti visu iesaistīto personu, tajā skaitā sevis dēļ. Viņš nebija lūdzis, lai viņu iesaista, un vēlējās vien atgriezties vakardienas svētlaimīgajā neziņas stāvoklī. Viņam patika Klēra Rendela, ļoti patika, un apziņa, ka viņa pārkāpusi laulību, bija netīkama. Vienlaikus viņš apsmēja sevi par šādu vecmodīgu sentimentalitāti. Kurš zina, kāda bijusi viņas dzīve ar Frenku Rendelu? Varbūt viņai bija pamatots iemesls ielaisties ar citu vīrieti. Bet tādā gadījumā kādēļ viņa atgriezās?
Nosvīdis un īgnā omā Rodžers lēnām devās atpakaļ uz māju. Priekšnamā viņš novilka jaku un kāpa augšā, lai ietu vannā. Reizēm vanna viņu nomierināja, un šobrīd viņam mierinājums bija ļoti vajadzīgs.
Rodžers pārbrauca ar roku skapī saliktajiem apģērbu pakaramajiem, meklēdams mīksto, balto, novalkāto peldmēteļa plecu.
Tad, brīdi apdomājies, iebāza roku dziļāk skapī, velkot pakaramos pa stieni, līdz satvēra to, ko meklēja.
Ar mīļumu viņš aplūkoja noplukušos, vecos rītasvārkus. Zeltainais zīds bija izbalojis okera krāsā, bet daudzkrāsainie pāvi, izpletuši astes kundziskā bezrūpībā, vērdamies pretī melnām kreļļu acīm, bija tikpat koši. Viņš pacēla mīksto audumu pie deguna un, aizvēris acis, dziļi ieelpoja. Vieglais Borkum Riff un izšļakstīta viskija aromāts atsauca atmiņā mācītāju Veikfīldu daudz stiprāk nekā tēva izveidotā siena ar sīkumiem.
Ne vienu reizi vien viņš bija ieelpojis šo mierinošo smaržu, kurā jautās odekolona Old Spice aromāts, kad mācītāja tuklās rokas, piekļāvušās zēnu gludajam, slidenajam audumam, sargājoši, solot patvērumu, biju viņu apskāvušas. Citas vecā vīra drēbes viņš bija atdevis labdarībai, bet no rītasvārkiem nez kādēļ nebija spējis šķirties.
Pēkšņu iedomu mudināts, Rodžers uzmeta rītasvārkus kailajiem pleciem un mazliet nobrīnījās, ka tie sniedz siltumu, kā pirkstu glāstošs pieskāriens ādai. Apmierināts pagrozīja plecus zem auduma, tad savilka jostu ciešāk un nevērīgi sasēja.
Uzmanīgi raudzīdamies apkārt, ja nu Fiona būs devusies reidā, viņš pa gaiteni lavījās uz vannasistabu. Vannas galā kā svētavota sargs, drukns un mūžīgs, stāvēja karstā ūdens sildītājs. Vēl kāda bērnības atmiņu aina, kas saistījās ar iknedēļas šausmām, aizdedzināt ūdens sildītāju ar krama šķiltavām, kad vajadzēja sakarsēt ūdeni vannai, gāze ar ļaunu vēstošu šņākoņu traucās pāri viņa galvai, kamēr rokas, sasvīdušas bailēs no sprādziena un tai sekojošās nāves, nespēja noturēt metāla šķiltavas.
Jau sen sildītājs darbojās automātiski saskaņā ar kādu operāciju tā noslēpumainajās iekšās, un tagad tas klusi pie sevis burzgulēja, gāzes riņķis apakšā dūca un šalca no neredzamas liesmas zem metāla vairoga. Rodžers atgrieza līdz galam krānu ar sasprēgājušu uzrakstu “Karsts”, līdz pusei krānu “Auksts”, tad nostājās spoguļa priekšā, lai izpētītu savu augumu, līdz vannā satek ūdens.
Nekas briesmīgs, viņš nosprieda, ievelkot vēderu un izslienoties pie lielā spoguļa, kas bija piestiprināts pie vannasistabas durvīm
un bija cilvēka augumā. Stingrs. Kopts. Kājas garas, bet stilbi nav tievi kā zirneklim. Varbūt mazliet par kārnu plecu daļā? Viņš kritiski sarauca pieri, grozot savu kalsno augumu uz visām pusēm.
Rodžers braucīja ar pirkstiem biezos, tumšos matus, līdz tie stāvēja gaisā kā skūšanās ota, un centās iztēloties, kā viņš izskatītos ar gariem matiem un bārdu, līdzīgi dažiem no viņa studentiem. Vai viņš izskatītos elegants vai kā kožu apskrubināts? Ja jau sācis par to domāt, tad droši vien vajadzētu vēl auskaru. Tad viņš varbūt pat izskatītos pēc pirāta, kā Edvards Tīčs vai Henrijs Morgans. Viņš savilka uzacis un atieza zobus.
- Grrr, Rodžers uzrūca savam atspulgam.
- Veikfīlda kungs? atspulgs atbildēja.
Satrūcies Rodžers atsprāga atpakaļ un sāpīgi sasita pirkstus pret senlaicīgās vannas kāju, kas bija veidota kā dzīvnieka ķepa.
- Au!
- Kas jums notika, Veikfīlda kungs? spogulis turpināja. Nograbēja porcelāna durvju rokturis.
- Itin nekas! viņš strupi noskaldīja, nikni palūrējis uz durvīm.
- Ej projām, Fiona, es mazgājos!
Otrpus durvīm atskanēja sīki smiekliņi.
- O, divreiz dienā. Esam gan mēs dendiji, vai ne? Vai nevēlaties lauru-ruma ziepes. Tās ir skapītī.
- Nē, negribu, viņš noņurdēja. Ūdens bija satecējis vannā līdz pusei, un viņš aizgrieza krānus. Negaidītais klusums bija mierinošs, un viņš ievilka plaušās tvaikus. Mazliet saviebies no dedzinošā ūdens, Rodžers iekāpa vannā un piesardzīgi sēdās, juzdams, ka uz sejas izspiežas sviedri, kad karstums spēji pārņēma visu augumu.
- Veikfīlda kungs? Balss bija atgriezusies un čiepstēja aiz durvīm kā sarkankrūtītis.
- Ej projām, Fiona, Rodžers izspieda caur zobiem, atlaižoties vannā. Kūpošais ūdens cēlās uz augšu un mierināja viņu kā mīļotā cilvēka rokas. Man ir viss vajadzīgais.