- Nav vis, balss iebilda.
- Ir gan. Acis pārslīdēja iespaidīgajai pudeļu, burciņu un skaistumkopšanas ierīču rindai, kas bija salikta uz plaukta virs vannas. Šampūns, triju veidu. Matu balzams. Skūšanās krēms. Skuveklis. Ziepes. Mutes ziepes. Losjons pēc skūšanās. Odekolons. Sviedru zīmulis. Man netrūkst itin nekā, Fiona.
- Un dvieļi? balss mīļi jautāja.
Aplaidis izmisīgu skatienu vannasistabai, kurā nebija neviena dvieļa, Rodžers aizvēra acis, sakoda zobus un lēnām noskaitīja līdz desmit. Tā kā tas nelīdzēja, viņš skaitīja līdz divdesmit. Tad, juzdams, ka spēj atbildēt bez putām uz lūpām, rāmi sacīja:
- Labi, Fiona. Lūdzu, noliec pie durvīm. Un tad, lūdzu… lūdzu, Fiona… ej.
Čaboņai aiz durvīm sekoja negribīgi sperti soļi, kas attālinājās, un Rodžers, atvieglojumā nopūties, ļāvās vienatnes priekiem. Miers. Klusums. Bez Fionas.
Tagad, kad bija iespēja par satraucošo atklājumu padomāt rāmu garu, viņš saprata, ka jūt ne tikai ziņkāri par to, kas tad ir Briannas noslēpumainais tēvs. Spriežot pēc meitas, tam vīrietim noteikti ir reti pievilcīga āriene. Vai ar to vien pietiktu, lai tāda sieviete kā Klēra Rendela ļautos kārdinājumam?
Viņš jau bija prātojis, vai Briannas tēvs varētu būt skots. Vai viņš dzīvoja bija dzīvojis Invernesā? Rodžers pieļāva, ka tik neliels attālums varētu būt iemesls Klēras nervozitātei un vēlmei saglabāt noslēpumus. Bet vai tas izskaidro neizprotamos lūgumus, ar kādiem Klēra vērsās pie viņa? Viņa nebija vēlējusies, lai Rodžers vestu Briannu uz Kreignedanu, nedz arī lai piemin Broktūrekas kapteiņa vīrus. Pie joda, kādēļ ne?
Pēkšņi uzradusies doma uzrāva Rodžeru vannā sēdus, ūdens nevērīgi pašķīda pret čuguna malām. Un ja nu viņa neraizējās par 18. gadsimta jakobītu karavīru, bet tikai par viņa vārdu? Ja nu vīrieti, kurš 1947. gadā kļuva par tēvu viņas meitai, arī sauca Džeimss Freizers? Hailendā diezgan izplatīts vārds.
Jā, viņš domāja, tas būtu izskaidrojums. Varbūt arī Klēras vēlēšanās pašai parādīt meitai akmeņu loku bija saistīta ar noslēpumu,
kas apvija viņas tēvu; varbūt tur viņa iepazinās ar šo vīrieti vai arī Brianna tur tika ieņemta. Rodžers labi zināja, ka laukumu, ko ieskāva akmeņu loks, bieži izmantoja par satikšanās vietu. Viņš pats vidusskolas laikos bija vedis turp meitenes, paļaujoties uz to, ka akmeņu pagāniskās noslēpumainības aura atraisīs atturību. Un tas vienmēr izdevās.
Pēkšņi viņam acu priekšā parādījās aina, kurā Klēras Rendelas smalkie, baltie locekļi, mežonīgā aizmirstībā savijušies ar kailu, sasprindzinātu sarkanmataina vīrieša ķermeni; abi augumi ir slideni no lietus un izraibināti samīcītas zāles traipiem, un abi lokās ekstāzē starp akmens bluķiem. Aina bija tik satriecoša savā kailumā, ka Rodžers sāka drebēt, sviedri plūda pa krūtīm un pilēja kūpošajā vannas ūdenī.
Jēzus! Kā viņš nākamajā tikšanās reizē spēs ieskatīties Klērai Rendelai acīs? Un ko, starp citu, viņš teiks Briannai? “Vai pēdējā laikā esi lasījusi kādu labu grāmatu?” “Redzējusi labas filmas?” “Vai zini, ka esi dzimusi ārlaulībā?”
Rodžers papurināja galvu, cenšoties ieviest skaidrību domās. Patiesība bija tāda, ka viņš nezināja, ko darīt tālāk. Sarežģīta situācija. Viņš nevēlējās būt iesaistīts un vienlaikus vēlējās. Viņam patika Klēra Rendela; viņam patika arī Brianna Rendela… patiesību sakot, daudz vairāk nekā tikai patika. Viņš gribēja meiteni pasargāt un aiztaupīt viņai jebkādas sāpes. Un tomēr šķita, ka to izdarīt nav iespējams. Vienīgais, ko viņš varēja, ir turēt mēli aiz zobiem, līdz Klēra Rendela izdara to, ko ir iecerējusi. Un būt klāt, kad vajadzēs uzlasīt lauskas.
3 nodaļa Mātes un meitas
Nez cik daudz tējas veikaliņu ir Invernesā, es prātoju. Lielajā ielā gar abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skats, rindojās mazas kafejnīcas un suvenīru bodītes. Kopš karaliene Viktorija bija padarījusi Hailendu par drošu ceļošanai, dodot šai vietai savu karalisko svētību, tūristi arvien lielākā skaitā plūda uz ziemeļiem. Skoti, kas nebija raduši no dienvidiem gaidīt neko citu kā vien bruņotus uzbrukumus un iejaukšanos viņu politikā, bija lieliski tikuši galā ar šo izaicinājumu.
Nebija iespējams noiet vairāk par dažiem soļiem pa jebkuru Hailendas ielu, lai nenonāktu pie veikaliņa, kurā pārdeva cepumus, Edinburgas pastilas konfektes, mutautiņus ar izšūtiem dadža rakstiem, rotaļu dūdas, klanu piespraudes no alumīnija sakausējuma, zobena formas papīru nažus, maciņus monētām sporanu veidā (dažiem ir piestiprināta anatomiski pareizi veidota “skota” figūriņa), mākslīgu tartānu klāstu, no kura metas raibs gar acīm, un no tiem gatavotas visneiedomājamākās auduma preces sākot ar cepurēm, kaklasaitēm un salvetēm un beidzot ar vīriešu neilona apakšbiksēm, kuras šuva no īpaši atbaidoši dzeltena Bjūkenenu tartāna.
Apskatot piedāvājumā izliktos trauku dvieļus, kas bija apzīmēti ar ārkārtīgi neatbilstošu Lohnesas briesmoni, kurš dziedāja “Aulā Lang Syne”, es domāju, ka Viktorijai nāktos par daudz ko atbildēt.
Brianna lēnām slīdēja pa veikaliņa šauro eju un, galvu atgāzusi, brīnījās par lielo daudzumu pie griestu sijām piekārto preču.
- Kā tu domā, vai tas viss ir īsts? Viņa rādīja uz brieža ragiem, kas, piestiprināti pie plāksnes, ziņkāri slēja savus žuburus cauri biezam dūdu mežam.
- Ragi? 0 jā. Šaubos, vai plastmasu var saražot gluži tik labu, es atbildēju. Un tad vēl paskaties uz cenu. Gandrīz droši, ka tas, kas maksā vairāk par simts mārciņām, ir īsts.
Brianna iepleta acis un nodūra galvu.
- Jēziņ. Domāju, ka Džeinai labāk nopirkšu rūtainu audumu svārkiem.
- Labas kvalitātes vilnas tartāns nemaksās mazāk, es sausi noteicu, bet to būs vieglāk ar lidmašīnu aizvest uz mājām. Nu tad iesim uz kiltu drēbnieka veikalu ielas otrā pusē, tur būs labākie audumi.
Bija sācis līt kā gan citādi -, tāpēc mēs pabāzām savus papīra iepirkumu sainīšus zem lietusmēteļiem; es ļoti apdomīgi biju uzstājusi, ka tie mums noteikti ir vajadzīgi. Brianna pēkšņi iespurcās.
- Tik viegli pierast saukt tos par makintošiem, ka aizmirstas, kā tos sauc īstenībā. Nemaz nebrīnos, ka mēteļus izgudrojis skots, viņa piebilda, skatoties uz ūdens aizkaru, kas gāzās no nojumes tieši mums priekšā. Vai šeit līst bez pārtraukuma?
- Gandrīz, es sacīju, cenšoties cauri lietus gāzmām saskatīt satiksmes plūsmu. Lai gan Makintoša kungu es vienmēr esmu uzskatījusi par visai vārgulīgu būtni, vairums skotu, kurus es pazinu, pret lietu izturējās visai vienaldzīgi. Es iekodu lūpā, bet Brianna nebija pamanījusi šo manu mazo kļūmi; viņa vēroja, kā pa noteku lejup traucas ūdens straume, kas droši vien sniegsies mums līdz potītēm.
- Zini ko, mammu, labāk iesim līdz krustojumam. Mēs taču nešķērsosim ielu pa pašu vidu.
Piekrītoši pamājusi ar galvu, es sekoju meitai pa ietvi, bet zem slapjā lietusmēteļa man no adrenalīna pieplūduma skaļi sitās sirds. “Kad tu vienreiz tiksi tam pāri?” pieprasīja mans prāts. “Tu nevari visu laiku domāt par katru vārdu, ko izsaki, un gandrīz katru otro domu apraut pusteikumā. Kāpēc tu viņai nepasaki?”
Vēl ne, es sev teicu. Es neesmu gļēvule bet, ja ari esmu, tam nav nozīmes. Vēl nav pienācis īstais laiks. Gribēju, lai Brianna vispirms redz Skotiju. Ne šo tobrīd mēs gājām garām veikalam, kurš piedāvāja dažādus no tartāna šūdinātus zīdaiņu zābaciņus, bet dabu. Un Kalodenu. Visvairāk es vēlējos viņai atklāt stāsta noslēgumu. Bet, lai to izdarītu, man ir vajadzīgs Rodžers Veikfīlds.