It kā mana doma būtu materializējusies, stāvlaukumā kreisajā pusē es pamanīju nobružāta Morris koši oranžo jumtu, kas miglainajā lietus dūmakā kvēloja kā bāka.
Ari Brianna bija to pamanījusi diez vai Invemesā bija daudz tik specifiskas krāsas un nolietojuma mašīnu un norādīja uz to, sakot:
- Skaties, mammu, vai tā nav Rodžera Veikfīlda mašīna?
- Jā, tā liekas, es piekritu. Labajā pusē atradās kafejnīca, no kuras plūda svaigu smalkmaizīšu, sakaltušu grauzdiņu un kafijas aromāts, sajaucies ar spirdzinošo lietus gaisu. Satvēru Briannu aiz rokas un ievilku kafejnīcā.
- Laikam tomēr gribu ēst, es paskaidroju. Iedzersim kakao ar cepumiem.
Joprojām biju pietiekami bērnišķīga, lai ļautos kārdinājumam iedzert šokolādi, un pietiekami jauna, lai allaž justu izsalkumu. Brī neiebilda, bet tūlīt apsēdās pie galdiņa un paņēma zaļu, ar tējas plankumiem izraibinātu papīra lapu, kas kalpoja gan par ēdienkarti, gan galdautu.
Es īpaši neilgojos pēc kakao, bet man vajadzēja mazliet laika, lai apdomātos. Otrpus ielai stāvlaukumā pie betona sienas bija piestiprināta liela izkārtne ar uzrakstu: TIKAI DZELZCEĻA PASAŽIERIEM. Zemāk ar maziem burtiem bija izteikti draudi, kas notiks ar visiem tiem mašīnu īpašniekiem, kuri atstājuši te savus braucamos, bet paši nav kļuvuši par vilciena pasažieriem. Ja vien Rodžers par Invemesas likuma un kārtības sargiem nezināja kaut ko tādu, par ko man nebija ne jausmas, tad varēja puslīdz droši secināt, ka viņš sēdies vilcienā. Protams, viņš būtu varējis braukt jebkur, taču, visticamāk, bija devies vai nu uz Edinburgu, vai uz Londonu. Rodžers savu uzdevumu uztvēris nopietni, nabaga zēns.
Mēs pašas bijām atbraukušas no Edinburgas ar vilcienu. Centos atcerēties pienākšanas un atiešanas laikus, bet neveiksmīgi.
- Nez vai Rodžers atgriezīsies ar vakara vilcienu? Brī atbalsoja manas domas tik pārdabiskā veidā, ka es aizrijos ar kakao. Fakts, ka viņa domāja par Rodžera atgriešanos, lika man prātot, cik nopietni viņas uzmanību piesaistījis jaunais Veikfīlda kungs.
Acīmredzot diezgan nopietni.
- Man ienāca prātā, viņa nevērīgi ierunājās, varbūt mums vajadzētu nopirkt kaut ko Rodžeram Veikfīldam, ja jau staigājam pa veikaliem… kā pateicību par to, ko viņš dara tava projekta labā?
- Laba doma, es uzjautrināta piekritu. Kā tev šķiet, kas viņam patiktu?
Brī, pieri saraukusi, skatījās savā kakao tasē, it kā cerētu tur smelties iedvesmu.
- Nezinu. Kaut ko jauku; izskatās, ka projekts prasīs daudz darba. Pēkšņi viņa, uzacis savilkusi, paskatījās uz mani.
- Kāpēc tu prasīji viņam? Ja gribēji atrast ļaudis no 18. gadsimta, tad taču ir firmas, kas to dara. Nu, es domāju firmas, kas nodarbojas ar ģenealoģiju un tamlīdzīgām lietām. Tētis vienmēr izmantoja “Skotu meklētāju”, ja nespēja izsekot kādai dzimtas kartei un pašam nebija laika to darīt.
- Jā, zinu. Es dziļi ievilku elpu. Te pamats zem kājām nebija īsti drošs. Šis projekts… tas bija kaut kas īpašs… tavam tēvam. Viņš būtu gribējis, lai to dara Rodžers Veikfīlds.
- Ak tā. Brianna bridi klusēja, vērojot, kā lietus lāses sitas pret kafejnīcas loga rūti un pārvēršas pērlītēs.
- Vai tev pietrūkst tēta? meita negaidīti uzdeva jautājumu, degunu iebāzusi krūzē un plakstus nolaidusi, lai nebūtu jāskatās uz mani.
- Jā, es atbildēju. Pārbraucu ar pirkstu savas kakao krūzes malai, no kuras vēl nebiju dzērusi, un noslaucīju izlijušu dzēriena lāsi. Mēs ne vienmēr labi sapratāmies, tu to zini, bet… jā. Mēs viens otru cienījām, un tas nozīmē daudz. Un mēs viens otram patikām par spīti visam. Jā, man viņa pietrūkst.
Brianna neko neteica, tikai pamāja ar galvu un viegli saspieda manu plaukstu. Satvēru viņas slaidos un siltos pirkstus, un tā mēs bridi sēdējām saistītas, klusējot un pa malciņam dzerot kakao.
- Zini, es pēdīgi ierunājos, atgrūžot krēslu, un metāla kājas nočīkstēja uz linoleja. Es kaut ko aizmirsu. Man jāaizsūta uz slimnīcu vēstule. Biju domājusi to izdarīt, ejot uz pilsētu, bet aizmirsu. Ja pasteigšos, tad droši vien pagūšu iemest vēstuli, pirms izņems pastu. Tu varētu aiziet uz kiltu darbnīcu… tas ir tepat, šajā ielā, tikai otrā pusē… Un tur es tevi atradīšu, kad atgriezīšos no pasta.
Brī šķita izbrīnījusies, bet piekrītoši pamāja ar galvu.
- Ak tā. Labi. Bet vai tad pasts nav tālu? Tu izmirksi.
- Tas nekas. Paņemšu taksi. Atstāju uz galda vienu mārciņu, ar ko samaksāt par mūsu maltīti, un uzmetu plecos lietusmēteli.
Lielākajā daļā pilsētu, sākoties lietum, taksometri pazūd, it kā tie būtu ūdenī šķīstoši. Taču Invernesā šāda rīcība nozīmētu drīzu sugas izmiršanu. Nebiju nogājusi ne kvartālu, kad ieraudzīju divus druknus, melnus taksometrus “uzglūnam” viesnīcas iemītniekiem un ieslīdēju siltajā, pēc tabakas smaržojošajā salonā, kurā valdīja mājīga un pazīstama gaisotne. Britu taksometri no amerikāņu “brāļiem” atšķiras ne tikai ar to, ka vairāk vietas ir atvēlēts kājām un tie ir ērtāki, bet arī ar smaržu; viens no sīkumiem, kuru trūkumu es pēdējo divdesmit gadu laikā nebiju apzinājusies.
- Sešdesmit ceturtais numurs? Vecā mācītājmāja, ko? Kaut arī mašīnā pilnā sparā darbojās sildītājs, šoferis bija līdz ausīm ievīkstījies šallē un biezā jakā, plakana cepure sargāja viņa galvvirsu no nejauši atklīdušām vēja pūsmām. Mūsdienu skoti kļuvuši mīkstčaulīgāki, es nospriedu. Tālu pagātnē palikušas dienas, kad stiprie kalnieši gulēja viršos tikai kreklā un pledā. Bet, no otras puses, arī es ne pārāk vēlējos likties gulēt viršos, tinusies slapjā pledā. Es pamāju ar galvu, un mēs, saceļot ūdens šļakatas, devāmies ceļā.
Jutos nedaudz nelietīga, kad zagos iztaujāt Rodžera saimniecības vadītāju, kamēr viņa paša nav mājās, piedevām muļķojot Brī. Bet, atklāti sakot, man būtu grūti viņiem abiem izskaidrot, kāpēc es
tā daru. Vēl nebiju precīzi nospraudusi laiku, kā un kad es viņiem atklāšu to, kas man sakāms, bet zināju, ka tas bridis vēl nav pienācis.
Pirksti sataustīja lietusmēteļa iekškabatu, čaukstēšana apliecināja, ka aploksne no “Skotu meklētāja” ir savā vietā. Lai ari es nebiju īpaši interesējusies par Frenka darbu, tomēr zināju, ka pastāv firma, kura nodarbina kādu pusduci profesionālu pētnieku, kas specializējušies skotu dzimtas koku veidošanā; ne gluži tāda iestāde, kas izsniedz tev shēmu, kurā parādīts, ka radniecības saites tevi vieno ar Robertu Brūšu, un viss.
Attiecībā uz Rodžeru Veikfildu viņi neuzkrītoši bija paveikuši pamatīgu darbu. Es zināju, kas bijuši viņa vecāki un vecvecāki septiņās vai astoņās paaudzēs. Bet es nezināju, kas viņš ir par cilvēku. Gan laiks rādīs.
Samaksāju taksometra vadītājam un bridu pa applūdušo taku uz vecā mācītāja māju. Lievenis bija sauss, un man radās izdevība nopurināt lielāko tiesu ūdens, pirms, atbildot uz manu zvanu, tika atvērtas durvis.
Mani, starojoši smaidīdama, sagaidīja Fiona; viņai bija apaļa, priecīga seja, kuras dabiskā izteiksme bija smaids. Meitene bija ģērbusies džinsos un priekšautā ar volāniem, no tā ielocēm kā vīraks plūda citronu tīrāmā līdzekļa un cepumu aromāts.
- 0, Rendela kundze! viņa iesaucās. Vai varu jums kā palīdzēt?
- Varbūt varat, Fiona, es sacīju. Gribēju aprunāties par jūsu vecomāti.
- Mammu, vai ar tevi tiešām viss kārtībā? Varu piezvanīt Rodžeram un palūgt, vai nevaram braukt rīt, ja tu gribi, lai es palieku pie tevis. Brianna kavējās uz pansijas guļamistabas sliekšņa, un viņas piere bija savilkta raižpilnās grumbās. Viņa bija ģērbusies, kā dodoties pārgājienā, zābakos, džinsos un džemperi, bet apsējusi