košo oranži zilo zīda šalli, ko Frenks viņai pirms diviem gadiem, īsi pirms savas nāves, bija atvedis no Parīzes.
“Tieši tavu acu krāsā, mazo skaistulīt,” viņš smaidīja, apliekot šalli meitenei ap pleciem, “…oranža.” Tagad viņas abas bieži tā jokoja: mazā skaistulīte, jo piecpadsmit gadu vecumā Brī bija jau pāraugusi Frenka pieticīgās piecas pēdas un desmit collas. Viņš kopš agras bērnības meitu bija saucis par mazo skaistulīti, un maigums, ko pauda šie vārdi, saglabājās, kaut arī viņam vajadzēja pastiept roku uz augšu, lai pieskartos Briannas degungalam.
Šalle… zilā daļa… patiešām bija viņas acu krāsā kā Skotijas ezeri, vasaras debesis un tālīno kalnu dūmakainais zilums. Es zināju, ka šalle viņai bija mīļa, tāpēc es par vairākām pakāpēm paaugstināju vērtējumu, kādu biju noteikusi Brī interesei par Rodžeru Veikfīldu.
- Nē, ar mani viss būs labi, es centos viņu pārliecināt. Pamāju uz galdiņu pie gultas, uz kura stāvēja maza tējkanna, apdomīgi ietērpta adītā sildītājā, un sudrabots grauzdiņu turētājs, kas tikpat apdomīgi saglabāja maizīti patīkami siltu. Tomasa kundze man atnesa tēju un grauzdiņu; varbūt vēlāk kaut ko iekodīšu. Cerēju, ka viņa nedzird, kā zem segām rūc mans tukšais vēders, tā paužot sašutumu un neticību šādām izredzēm.
- Nu labi. Viņa negribīgi pagriezās uz durvju pusi. Taču pēc Kalodenas mēs tūlīt brauksim mājās.
- Manis dēļ nesteidzieties, es nosaucu viņai pakaļ.
Pagaidīju, līdz dzirdēju, kā lejā aizveras durvis, un varēju būt
droša, ka viņa devusies ceļā. Tikai tad iebāzu roku naktsskapīša atvilktnē un izņēmu lielu tāfeli šokolādes ar mandelēm, kuru biju tur iepriekšējā vakarā noglabājusi.
Atjaunojusi sirsnīgas attiecības ar savu kuņģi, es atzvilu spilvenā un dīki vēroju, kā pie debesīm sabiezē pelēka dūmaka. Šad tad pret rūti atsitās liepas zara gals ar piebriedušiem pumpuriem; cēlās vējš. Istabā bija gana silts, jo gultas kājgalī skaļi šņāca centrālapkures caurules, tomēr es nodrebinājos. Kalodenas laukā gan būs auksti.
Varbūt ne gluži tik auksti kā 1746. gada aprīlī, kad “skaistais princis” Čārlijs izveda savus vīrus šajā laukā un lika stāties pretī ledainam slapjdraņķim un angļu lielgabalu zalvēm. Tālaika liecībās bija rakstīts, ka bija sveloši auksts un ievainotie kalnieši gulējuši kaudzēs kopā ar mirušajiem, asiņu un lietus izmērcēti, gaidot uzvarējušo angļu žēlastību. Angļu armijas vadonis Kamberlendas hercogs kritušajiem nepiešķīra nekādu pajumti.
Mirušie tika sakrauti grēdās kā malka un sadedzināti, lai novērstu slimību izplatīšanos; vēsture stāsta, ka daudzi ievainotie piedzīvoja līdzīgu likteni, nesagaidot pestīšanu, ko varētu sniegt pēdējā lode. Viņi visi tagad gulēja nesasniedzami ne karam, ne laikapstākļiem zem Kalodenas kaujas lauka zāles.
Es šo tīreli biju redzējusi tikai reizi, pirms trīsdesmit gadiem, Frenks mani turp aizveda mūsu medusmēneša laikā. Tagad arī Frenks bija miris un es biju atvedusi savu meitu atpakaļ uz Skotiju. Es gribēju, lai Brianna redz Kalodenu, bet nekādi spēki uz zemes nepiespiestu mani vēlreiz spert kāju tajā nāves laukā.
Nodomāju, ka labāk palikt gultā, lai pēkšņi uzkritusī liga, kas liedza man pavadīt Briannu un Rodžeru šajā ekspedīcijā, liktos ticamāka; Tomasa kundze varētu izpļāpāties, ja es pieceltos un pasūtītu pusdienas. Ieskatījos atvilktnē; vēl trīs šokolādes tāfelītes un kriminālromāns. Ja paveiksies, tad tie palīdzēs man sagaidīt vakaru.
Romāns bija gana interesants, bet arvien pieaugošais vējš aiz loga mani hipnotizēja un siltās gultas apskāvieni likās tik patīkami. Es mierīgi laidos snaudā, lai sapņotu par kiltos ģērbtiem kalniešiem, par klusās balsīs runājošiem skotiem, kas, sanākuši ap ugunskuru, dūca kā bites viršos.
4 nodaļa Kalodena
Kāda ļauna cūkas seja! Brianna pieliecās tuvāk un kā apburta aplūkoja sarkanos svārkos ietērpto manekenu, kas draudīgs stāvēja Kalodenas apmeklētāju centra
foajē pie sienas. Tas bija piecas pēdas un dažas collas garš, ar pūderētu parūku, kareivīgi uzvilktu pār zemo pieri, un viegli sārtiem, nošļukušiem vaigiem.
- Nu, viņš bijis tāds mazs resnītis, Rodžers uzjautrināts piekrita. Toties varens ģenerālis, vismaz salīdzinājumā ar savu eleganto brālēnu, kas redzams tur tālāk. Viņš norādīja uz foajē otru galu, kur stāvēja Čārlza Edvarda Stjuarta krietni slaidākā figūra, tā acis zem zilās samta beretes ar balto kokardi cēli raudzījās tālumā, augstprātīgi ignorējot Kamberlendas hercogu.
- Viņu saukāja par “Slakteri Billiju”. Rodžers pamāja uz hercoga pusi, kas baltās biksēs līdz ceļiem un svārkos ar zeltītām tresēm izskatījās ļoti solīds. Un pamatoti. Ja neņem vērā, ko viņi izdarīja te, puisis norādīja uz logu, aiz kura pletās pavasarīgi zaļais tīreļa klaids, ko aptumšoja zemie mākoņi, Kamberlendas vīri ir atbildīgi par visu laiku nežēlīgāko angļu valdīšanas periodu Hailendā. Tos, kas pēc kaujas palika dzīvi, viņi ietrenca atpakaļ kalnos, pa ceļam dedzinot un laupot. Sievietes un bērnus izdzina no mājām, pakļaujot bada nāvei, vīriešus nošāva uz vietas… nemaz nepūloties noskaidrot, vai viņi karojuši Čārlija pusē. Kāds no hercoga laikabiedriem par viņu teicis: “Viņš radīja tuksnesi un nosauca
to par mieru…” un baidos, ka Kamberlendas hercoga vārds šajā apkaimē joprojām izraisa nepatiku.
Tā bija taisnība. Muzeja kurators, Rodžera draugs, bija stāstījis, ka pret “skaistā prinča” tēlu cilvēki izturas ar godbijību un cieņu, turpretī hercoga svārkiem pastāvīgi pazūdot pogas un pats manekens bieži kļūstot par mērķi rupjiem jokiem.
- Viņš stāstīja, ka vienu rītu, agri atnācis uz darbu un iededzis gaismu, atradis Viņa Gaišības vēderā ietriektu īstu kalniešu dunci, Rodžers sacīja, ar galvu pamādams uz drukno vīreli. Puisis esot pamatīgi satrūcies.
- Varu iedomāties, Brianna nomurmināja, sarauktu pieri raugoties uz hercogu. Vai cilvēki joprojām to uztver tik nopietni?
- Kā tad. Skotiem ir laba atmiņa, un viņi tik viegli vis nepiedod.
- Tiešām? Meitene ziņkāri palūkojās savā ceļabiedrā. Vai tu, Rodžer, esi skots? Veikfīlds neizklausās pēc skotu vārda, bet tas, kā tu runā par Kamberlendas hercogu… Briannai ap lūpām ievilkās tikko jaušams smaids, tāpēc Rodžers īsti nesaprata, vai tiek ķircināts, tomēr atbildēja diezgan nopietni.
- Kā tad, viņš smaidīdams sacīja. Es esmu skots. Redzi, Veikfīlds nav mans uzvārds; to es pēc adopcijas dabūju no mācītāja. Viņš bija manas mātes tēvocis kad mani vecāki gāja bojā karā, viņš mani paņēma pie sevis. Bet mans vārds ir Makenzijs. Un, ja runājam par Kamberlendas hercogu… Viņš pamāja uz lielo logu, pa kuru skaidri varēja redzēt Kalodenas lauka pieminekļus. Laukā ir kapakmens, uz kura iegravēts vārds “Makenziji”, un zem tā guļ ne viens vien no maniem radiniekiem.
Rodžers uzsita pa zelta tresi, kas palika šūpojamies, kad viņi devās tālāk.
- Es neuztveru to tik personiski kā viens otrs, bet aizmirsis arī neesmu. Viņš pastiepa roku pret meiteni. Iesim laukā?
Ārā bija auksts, vēja brāzmas pluinīja divus vimpeļus, kas plivinājās katrs savas kārts galā pretējās tīreļa malās. Viens dzeltens, otrs sarkans, tie iezīmēja pozīcijas, kur bija stāvējuši abi karavadoņi aiz savām armijām un gaidījuši kaujas iznākumu.