- Redzu, ka labi tālu aizmugurē, Brianna sausi piezīmēja.
- Nekādu iespēju trāpīties ceļā kādai noklīdušai lodei.
Rodžers pamanīja, ka meitene dreb, tāpēc saņēma viņas roku augstāk, tādējādi piekļaujot sev klāt. Saskaroties ar Briannu, viņam likās, ka tūlīt pārsprāgs no laimes, tomēr viņš centās savas jūtas noslēpt, patveroties vēsturiskā monologā.
- Nu tā ģenerāļi vadīja kaujas, toreiz… no aizmugures. īpaši Čārlijs; kaujas beigās viņš tik ātri bēga projām, ka pameta savu piknika servīzi no tīra sudraba.
- Piknika servīzi? Viņš uz kauju paņēma līdzi piknika grozu?
- Kā tad. Rodžers saprata, ka viņam tīri labi patika Briannas priekšā uzvesties kā skotam. Parasti viņš papūlējās savu runas manieri pieskaņot visiem dzīves gadījumiem paredzētajai Oksbridžas runai, kas viņam kalpoja universitātē, bet tagad ļāva dzimtajai izloksnei brīvu vaļu tādēļ, ka, to dzirdot, Briannas sejai pārslīdēja smaids.
- Vai tu zini, kāpēc viņu sauca par “skaisto princi” Čārliju? Rodžers jautāja. Angļi vienmēr domā, ka tā bijusi iesauka, kas apliecināja pavalstnieku lielo mīlestību.
- Bet tā nebija?
Rodžers papurināja galvu.
- Nē, nebija vis. Viri sauca viņu par princi Tcharlach, viņš nosauca vārdu rūpīgi pa burtiem, kas gēlu valodā nozīmē Čārlzs. Tcharlach mac Seamus, “Čārlzs, Džeimsa dēls”. Patiešām ļoti formāli un goddevīgi. Tikai gēlu Tcharlach sasodīti līdzinās Čārlijam angļu valodā.
Brianna smaidīja.
- Tātad viņš patiesībā nekad nav bijis “skaistais princis” Čārlijs?
- Toreiz ne. Rodžers paraustīja plecus. Tagad, protams, ir. Viena no mazajām vēstures kļūmēm, kas tālāk tiek nodota kā fakts. Tādu ir ļoti daudz.
- Un to saki tu, būdams vēsturnieks! Brianna viņu paķircināja.
Rodžers savilka lūpas šķībā smaidiņā.
- Tāpēc jau es to zinu.
Viņi nesteidzīgi staigāja pa grantētajiem celiņiem, kas vijās cauri kaujas laukam. Rodžers norādīja uz dažādām pulku pozīcijām, kuri tur bija cīnījušies, izskaidroja kaujas kārtību un atstāstīja nelielas anekdotes par karavadoņiem.
Viņiem tā klaiņājot, vējš pierima un savas tiesības uz kaujas lauku pieteica klusums. Pamazām arī jauno ļaužu sarunas apsīka, un viņi tikai laiku pa laikam klusi, gandrīz čukstus, izmeta kādu vārdu. Debesis no vienas malas līdz otrai sedza pelēki mākoņi, zem šī vāka viss likās klusināts, tikai purva zāle čukstēja to vīru balsīs, kas baroja augu saknes.
- Šo vietu sauc par Nāves aku. Rodžers noliecās pie maza avotiņa. Tas bija nepilnu pēdu liels dīķītis ar tumšu ūdeni, kas izplūda virszemē no kāda akmens apakšas. Te mira viens no kalniešu vadoņiem; karavīri ar šī avota ūdeni nomazgāja viņam no sejas asinis. Un tur tālāk ir klanu apbedījumi.
Klanu akmeņi bija lieli, pelēka granīta bluķi, laikazoba nogludināti un ķērpju izraibināti. Tie atradās uz līdzenas zāles laukumiņiem, kas izkaisīti plašā rajonā netālu no tīreļa malas. Katrā bija iegravēts viens vārds, dažkārt nokrišņi uzrakstu bija tā sabojājuši, ka burti gandrīz nebija salasāmi. Makgilivreji. Makdonaldi. Freizeri. Grānti. Čizemi. Makenziji.
- Skaties, Brianna pusčukstus ierunājās. Viņa rādīja uz vienu no akmeņiem. Tur gulēja neliela kaudzīte zaļpelēku zaru; starp tiem vīdēja dažas apvītušas agra pavasara puķes.
- Virši, Rodžers sacīja. Vasarā, kad zied virši… tad tādas kaudzītes redzamas pie katra klana akmens. Violeti un šur tur pa zariņam balti baltais ir veiksmei un karaļiem. Čārlija emblēma bija balti virši un balta roze.
- Kas tos noliek? Brianna notupās takas malā, viegli ar pirkstu pieskaroties kaudzītei.
- Apmeklētāji. Rodžers notupās viņai blakus. Viņš ar pirkstu izvilka pa akmens izbalējušajiem burtiem FREIZERI. Cilvēki, kas
cēlušies no ģimenēm, kuru piederīgie te gājuši bojā. Vai vienkārši tie, kas vēlas viņus pieminēt.
Brianna no sāniem palūkojās Rodžerā, un mati noslīga pār seju.
- Vai tu to kādreiz esi darījis?
Rodžers smaidot skatījās lejup uz rokām, kuras bija atbalstījis pret ceļiem.
- Jā. Laikam jau tas ir ļoti sentimentāli, bet es to daru.
Brianna pagriezās pret biezi saaugušiem purva augiem otrā
takas malā.
- Parādi, kuri ir virši, viņa lūdza.
Mājupceļā, kad Kalodenas skumjā gaisotne bija izgaisusi, toties kopīgā izjūtu noskaņa saglabājusies, viņi sarunājās un smējās kā seni draugi.
- Žēl gan, ka mamma nevarēja braukt mums līdzi, Brianna ieminējās, kad mašīna iegriezās ceļā, kas veda uz pansiju, kurā bija apmetušās Rendelas.
Lai cik simpātiska Rodžeram likās Klēra Rendela, viņš nevarēja pievienoties nožēlai, ka viņa nevarēja braukt līdzi. Trešais pilnīgi noteikti būtu bijis lieks. Bet viņš neitrāli kaut ko noņurdēja un pēc brītiņa iejautājās:
- Kā tava māte jūtas? Ceru, ka nekas briesmīgi nopietns tas nav.
- Ak nē, tikai kuņģa darbības traucējumi vismaz tā viņa saka. Brianna bridi, pieri saraukusi, kaut ko apdomāja, tad pagriezās pret Rodžeru un viegli uzlika roku viņam uz kājas. Viņš juta, ka muskuļi no ceļa līdz cirksnim sāk trīsēt, un viņam bija grūti koncentrēties uz to, ko meitene saka. Viņa aizvien vēl runāja par savu māti.
- …domāju, ar viņu viss būs labi, Brianna pabeidza teikumu. Tad papurināja galvu, un matu viļņos pat mašīnas pustumsā uzdzirkstīja kapars. Es nezinu; viņa šķiet briesmīgi ar kaut ko pārņemta. Ne nu gluži slima… vairāk tāda kā noraizējusies par kaut ko.
Rodžers pēkšņi pakrūtē sajuta smagumu.
- Mphmm, viņš noņurdēja. Varbūt tikai domā par darbu. Gan jau viss būs labi. Kad mašīna piebrauca pie Tomasa kundzes mazā akmens namiņa, Brianna pateicīgi uzsmaidīja ceļabiedram.
- Tas bija lieliski, Rodžer. Viņa pieskārās puiša plecam. Bet mammas projektam tas nekādu labumu nedeva. Vai es varu kaut kā palīdzēt to mantu kārtošanā?
Rodžera oma ievērojami uzlabojās, un viņš uzsmaidīja meitenei.
- Domāju, ka to var sarunāt. Vai gribi atnākt rīt un kopā ar mani pamēģināt tikt galā ar garāžu? Ja vēlies netīrumus, tad citur tu tik netīra nevarētu kļūt.
- Lieliski. Brianna pasmaidīja, pārliekusies pāri mašīnai, lai paskatītos uz viņu. Varbūt mamma arī gribēs nākt palīgā.
Viņš juta, ka sejas vaibsti sastingst, tomēr turpināja drosmīgi smaidīt.
- Kā tad, viņš teica. Lieliski. Cerams.
Tā sanāca, ka nākamajā dienā pastorātā Brianna ieradās viena pati.
- Mamma aizgāja uz bibliotēku, viņa paskaidroja. Šķirsta vecas telefonu grāmatas. Cenšas sameklēt kādu paziņu no agrākiem laikiem.
Pie šiem vārdiem Rodžera sirds palēcās. Iepriekšējā vakarā viņš bija izskatījis audžutēva telefonu grāmatiņu. Tajā bija trīs vietējie numuri, kas ierakstīti pie vārda “Džeimss Freizers”, un vēl divi Freizeri ar citādu pirmo vārdu, bet vidējo iniciāli “Dž”.
- Cerēsim, ka viņai izdosies to atrast. Viņš joprojām mēģināja izlikties nevērīgs. Vai tu patiešām gribi palīdzēt? Tas ir garlaicīgs, netīrs darbs. Rodžers šaubīdamies paskatījās uz Briannu, bet meitene pamāja ar galvu; šādas drūmas izredzes nepavisam viņu neatturēja.
- Es zinu. Reizēm palīdzēju tēvam vandīties pa veciem arhīviem un meklēt atsauces. Turklāt tas ir mammas projekts; palīdzēt tev ir mazākais, ko varu darīt.
- Labi. Rodžers palūkojās lejup uz savu balto kreklu. Es pārģērbšos, un iesim skatīties, ar ko varam sākt.