Garāžas durvis čīkstēja un vaidēja, tomēr beidzot padevās nenovēršamajam un pēkšņi, atsperēm džinkstot un putekļu mākoņiem griežoties, uzšāvās augšup.
Brianna vicināja gar seju plaukstu un klepoja.
- Johaidī! viņa sodījās. Cik sen te neviens nav bijis?
- Veselu mūžību, Rodžers izklaidīgi atbildēja. Viņš ar lukturīti izgaismoja garāžas iekšpusi, uz mirkli izraujot no tumsas grēdās sakrautās kartona un koka līstīšu kastes, vecas ceļojuma lādes, izraibinātas ar atlupušām etiķetēm, un ar brezentu pārklātus bezveidīgus krāvumus. Šur tur puskrēslā vīdēja apgāztu mēbeļu kājas kā nelielu dinozauru skeleta kauli, kas izdūrušies cauri klintij.
Krāmu kaudzēm pa vidu bija atstāta šaura eja; Rodžers ienira tajā un tūlīt ari nozuda putekļu un ēnu veidotajā tunelī. To, ka viņš virzās uz priekšu, iezīmēja tikai lukturīša blāvais gaismas aplītis, kas laiku pa laikam uzspīdēja uz griestiem. Beidzot, uzvaroši iekliedzies, viņš sagrāba auklas asti, kas karājās kaut kur no augšas, un garāžu negaidīti pārplūdināja spoža gaisma, ko izstaroja milzīga spuldze.
- Šeit! Rodžers sauca, negaidīti atkal parādoties un saņemot Briannu aiz rokas. Aizmugurē ir tukšāks.
Pie tālākās sienas stāvēja galds. Varbūt sākotnēji tas bija galvenais priekšmets mācītāja Veikfīlda ēdamistabā, bet tagad, acīmredzot piedzīvojis vairākas cita citai sekojošas reinkarnācijas, tādas kā virtuves galds, namdara skrūvsols, zāģējamais steķis, gleznotāja galds, beidzot guvis atpūtu šajā putekļainajā svētnīcā. Virs tā atradās bieziem zirnekļu tīkliem aizausts logs, pa kuru uz izroboto, ar krāsu notraipīto virsmu krita krēslaina gaisma.
- Mēs varam te strādāt, sacīja Rodžers, no jucekļa izraudams ķebli un pieklājības pēc ar lielu kabatlakatu notraukdams no tā netīrumus. Sēdies, un es raudzīšu atlauzt logu, citādi mēs nosmaksim.
Brianna pamāja ar galvu, taču nevis apsēdās, bet sāka ziņkāri rakņāties pa tuvākajām krāmu kaudzēm, kamēr Rodžers staipījās
ap šķībo loga rāmi. Viņš dzirdēja aiz muguras Briannas rosīšanos, lasot etiķetes uz kastēm.
- Šeit ir 1930.-1933. gads, viņa sacīja. Un te ir 1942.-1946. Kas ir šie?
- Dienasgrāmatas, noņurdēja Rodžers, atspiežoties ar elkoņiem uz netīrās palodzes. Mans tēvs… tas ir, mācītājs… rakstīja dienasgrāmatu. Katru dienu pēc vakariņām.
- Izskatās, ka viņam bijis daudz sakāmā. Brianna nocēla dažas kastes un nobīdīja malā, lai aplūkotu nākamo kārtu. Te ir vairākas kastes ar uzrakstiem “Kērse”, “Livingstona”, “Bālnina”. Draudzes locekles?
- Nē. Ciemi. Rodžers aizelsies uz mirkli pārtrauca darbu. Viņš noslaucīja pieri, uz krekla piedurknes palika netīra švīka. Par laimi, abi bija ģērbušies vecās drānās, kas piemērotas, lai urķētos pa netīrumiem. Tur būs piezīmes par dažādu Hailendas ciemu vēsturi. Patiesībā beigās no materiāliem, kas glabājās dažās no šīm kastēm, iznāca grāmatas. Vairākas var atrast visos Hailendas suvenīru veikalos.
Rodžers pagriezās un paņēma no vadža, uz kura karājās dažādi nolietoti darbarīki, pamatīgu skrūvgriezi, lai ar tā palīdzību ķertos pie loga.
- Meklē kastes, uz kurām rakstīts “Baznīcas grāmatas”, viņš deva padomu. Vai arī ciemus, kas atrodas netālu no Broktūrekas.
- Es nezinu nevienu ciemu tajā apkārtnē, Brianna atgādināja.
- Ak, pareizi! Es piemirsu. Rodžers, spiežot skrūvgrieža galu starp loga rāmi un aplodu, apņēmīgi urbās cauri senām krāsas kārtām. Meklē Brokmordu… hm, Marianenu un… ē… Sentkildu. Ir vēl citi ciemi, bet es zinu, ka tajos, ko nosaucu, bija diezgan lielas baznīcas, kas tagad slēgtas vai nojauktas.
- Labi. Pabīdījusi malā nokārušos brezenta gabalu, Brianna pēkšņi spalgi iekliedzās un atsprāga atpakaļ.
- Ko? Kas ir? Rodžers apcirtās, sagatavojis skrūvgriezi aizsardzībai.
- Es nezinu. Kad pieskāros tam brezentam, kaut kas aizskrēja. Brianna rādīja, kurā vietā, un Rodžers atvieglots nolaida savu ieroci.
- 0! Un viss? Visticamāk, pele. Varbūt žurka.
- Žurka! Te ir žurkas? Briannas satraukums nebija noslēpjams.
- Nu, es ļoti ceru, ka nav, jo citādi tās būs sagrauzušas reģistrus, kurus meklējam, Rodžers atbildēja. Viņš padeva meitenei lukturīti. Lūdzu, iespīdini tumšajās vietās; vismaz tevi nesabiedēs.
- Liels paldies. Brianna paņēma lukturīti, tomēr kastu grēdu noskatīja ar zināmu atturību.
- Nu tad turpini, Rodžers mudināja. Vai arī tu vēlies, lai es uz vietas saceru žurku satīru.
Briannas sejā izpletās smaids.
- Žurku satīra? Kas tā tāda?
Rodžers kavējās ar atbildi tik ilgi, lai vēlreiz mēģinātu atlauzt logu. Viņš grūda skrūvgriezi, sajūtot, kā muskuļi izspīlē krekla audumu, līdz pēdīgi, skaļi nočīkstot, logs padevās un pa sešu collu plato spraugu, ko viņš bija atvēris, ieplūda spirdzinoša vēsa gaisa brāzma.
- Ak Dievs, tā ir labāk. Viņš pārspīlēti sevi apvēdināja, smaidot skatīdamies uz Briannu. Vai varam turpināt?
Viņa pasniedza puisim lukturīti un atkāpās.
- Ko tu teiktu, ja atrastu kastes un es tās izskatītu? Un kas ir žurku satīra?
- Zaķapastala, viņš sacīja, pieliecies, lai parakņātos zem brezenta. Žurku satīra ir sena skotu paraža. Ja kādam šķūnī vai mājā iemitinājušās žurkas un peles, tad tās var padzīt ar dzejolīti vai dziesmiņu -, pasakot žurkām, ka te, kur viņas ir šobrīd, nav ko ēst un cik labi ir citur. Tu saki, kur viņām iet un kā tur nokļūt, un tad var cerēt, ja satīra ir gana laba… ka viņas aizvāksies.
Rodžers izvilka kasti, uz kuras bija rakstīts “JAKOBĪTI, DAŽĀDI”, un stiepa to uz galdu, dziedādams:
Jūs, žurkas, esat te par daudz,
Lai vēders pilns jums būtu,
Tāpēc projām es jūs sūtu.
Ar būkšķi nolicis savu nešļavu, viņš paklanījās, atbildot uz Briannas smiekliem, un atkal pagriezās pret kastēm, turpinot smalkā balstiņā dziedāt:
Prom pie Kempbeliem tūlīt,
Kaķa nava tur ne brīd’,
Kāpostus tur varat šķīt.
Ejiet, piebāziet sev punčus,
Negrauziet man' sievai brunčus,
Ejiet, mīļās žurkas, ejiet!
Brianna atzinīgi nosprauslāja.
- Vai tu tikko to sacerēji?
- Protams. Rodžers ar blīkšķi nolika uz galda vēl vienu kasti.
- Labai žurku satīrai vienmēr jābūt oriģinālai. Viņš pameta skatienu uz saiņu blīvo grēdu. Pēc šī priekšnesuma žurkas būs jūdzēm tālu.
- Labi. Brianna izņēma no kabatas saliekamo nazi un pārgrieza auklu, kas apņēma augšējo kasti. Tev jāatnāk uz pansiju un jāsacer arī mums kāda rīme; mamma apgalvo, ka vannasistabā esot peles. Kāds grauzis viņas ziepju trauku.
- Dievs vien zina, kas jāizgudro, lai aizbaidītu peli, kura spēj ēst ziepes; tas droši vien sniedzas tālu pāri manām aprobežotajām spējām. Aiz sašķiebušās novecojušu enciklopēdiju kaudzes viņš sameklēja noplukušu spilventiņu, uz kura baznīcēni metās ceļos, skaitot lūgšanas, un iekārtojās blakus Briannai. Tā, ņem baznīcas grāmatas, tās ir drusku vieglāk lasīt.
Visu rītu jaunieši strādāja draudzīgā noskaņā, šad tad uzdūrās vienai otrai interesantai rindkopai, pa kādai zvīņenei, atkal un
atkal sacēla putekļu mākoņus, bet neko, kas noderētu pašreizējam projektam, atrast neizdevās.
- Drīz vajadzētu taisīt pusdienas pārtraukumu, beidzot ieminējās Rodžers. Viņam ļoti negribējās iet atpakaļ uz māju, kur atkal nonāktu Fionas varā, bet Briannas vēders rūca tikpat skaļi kā viņējais.