- Labi. Pēc ēšanas vēl varam mazliet pastrādāt, ja neesi piekusis. Brianna piecēlās un izstaipījās, dūres gandrīz aizsniedza vecās garāžas jumta sijas. Viņa noslaucīja rokas gar biksēm un ienira starp sakrautajām kastēm.
- Ei! Viņa spēji sastinga pie pašām durvīm. Rodžers, kas nāca aiz viņas, apstājās, ar degunu gandrīz ieduroties viņai pakausī.
- Kas ir? Atkal žurka? Rodžers ar patiku pamanīja, ka saule viņas biezajā bizē mirdzina vara un zelta krāsas zibšņus. Neliela zeltaina putekļu oreola apņemta un ar pusdienlaika gaismas iezīmēto profilu, kurā izcēlās garais deguns, Brianna izskatījās kā izkāpusi no viduslaikiem Arhīvu māte.
- Nē. Paskaties te, Rodžer! Viņa rādīja uz kartona kasti kaut kur kaudzes vidū. Tās sānam bija uzlīmēta etiķete, uz kuras ar mācītāja stingro roku melniem burtiem bija rakstīts viens vārds “Rendels”.
Rodžers vienlaikus sajuta azarta un raižu uzplaiksnījumu. Briannas aizrautība bija tīra, bez piejaukumiem.
- Varbūt tur ir tas, ko mēs meklējam! viņa iesaucās. Mamma teica, ka manu tēvu tādas lietas esot interesējušas. Varbūt viņš jau mācītājam uzdevis šo jautājumu.
- Iespējams. Rodžers atvairīja pēkšņo baiļu sajūtu, kas uzmācās, ieraugot šo vārdu. Viņš notupās, lai izvilktu kasti. Nesīsim uz māju. Pēc pusdienām varēsim papētīt.
Kaste, kura tika atvērta mācītāja kabinetā, bija pilna savādu lietu. Vecas fotokopijas no vairākām baznīcas grāmatu lapām, divi vai trīs armijas personāla saraksti, maza, plāna piezīmju grāmatiņa
pelēkos kartona vākos, kaudzīte senu fotogrāfiju ar uzlocītām malām un mape cietiem vākiem, uz kuras drukātiem burtiem bija rakstīts “RENDELS”.
Brianna paņēma mapi un atvēra.
- 0, te ir tēta dzimtas koks! Skaties! viņa iesaucās un pasniedza mapi Rodžeram. Tajā bija divas bieza pergamenta lapas ar pēcnācēju vārdiem, kuri bija kārtīgi sarakstīti horizontāli un vertikāli. Shēma sākās ar 1633. gadu; pēdējais ieraksts otrās lapas apakšā vēstīja:
Frenks Vulvertons Rendels pr. klēra elizabete bīčema, 1937.
- Reģistrēts pirms tavas dzimšanas, Rodžers nomurmināja.
Brianna palūkojās pāri plecam, kamēr jaunā Veikfilda pirksts
lēnām slīdēja pa dzimtas koka līnijām.
- Esmu to jau redzējusi; tētim kabinetā glabājās viens eksemplārs. Viņš man to bieži rādīja. Tikai viņa shēmā pašā apakšā biju ierakstīta ari es; šis noteikti ir kāds senāk zīmēts eksemplārs.
- Varbūt mācītājs pētīja viņa radurakstus. Rodžers atdeva Briannai mapi un paņēma vienu lapu no kaudzes pašas augšas.
- Re, kur tev dzimtas relikvija! viņš sacīja un vilka ar pirkstu pa lapas augšējā malā reljefi iespiesto ģerboni. Pilnvarojuma vēstule no armijas, kuru parakstījis Viņa Majestāte karalis Džordžs II.
- Džordžs Otrais? Jēziņ, tas taču ir pirms Amerikas revolūcijas.
- Krietni agrāk. Tā ir datēta ar 1735. gadu. Uz Džonatana Vulvertona Rendela vārda. Esi tādu vārdu dzirdējusi?
-Jā. Briannai pamājot ar galvu, dažas matu šķipsnas pārkrita pār seju. Viņa nevērīgi tās atgrūda un paņēma vēstuli. Tētis laiku pa laikam viņu pieminēja; viens no retajiem senčiem, par kuru viņš zināja diezgan daudz. Viņš bijis kapteinis “skaistā prinča” Čārlija armijā Kalodenā. Meitene, plakstus mirkšķinādama, palūkojās augšup uz Rodžeru. Patiesībā domāju, ka tur viņš arī krita. Citādi viņu tur neapraktu, vai ne?
Rodžers papurināja galvu.
- Nedomāju vis. Pēc kaujas kritušos savāca angļi. Savējos viņi pa lielākai daļai aizgādāja uz mājām apbedīt… vismaz virsniekus.
No turpmākajiem prātojumiem viņu iztraucēja Fiona, kas pēkšņi nostājās durvis, rokā kā kaujas karogu turot putekļu slotiņu.
- Veikfilda kungs, viņa sacīja. Atnācis virs, kurš grib aizvest mācītāja smago autiņu, bet nevar iedarbināt. Viņš prasa, vai jūs nevarat viņam palīdzēt?
Rodžers, juzdamies vainīgs, salēcās. Viņš bija aizvedis akumulatoru uz servisu pārbaudīt, un tas joprojām atradās Morris uz pakaļējā sēdekļa. Nav brīnums, ka mācītāja mašīnas motors nedarbojās.
- Man tas jānokārto, viņš sacīja Briannai. Baidos, ka tā lieta var ievilkties.
- Tas nekas. Meitene uzsmaidīja Rodžeram, un viņas zilās acis samiedzās. Man arī jāiet. Mamma jau būs atgriezusies; mēs domājām: ja būs laiks, vajadzētu aiziet uz Kleivas apbedījumu lauku. Paldies par pusdienām.
- Man… un arī Fionai bija prieks. Rodžers juta sirdī ieduramies nožēlu, ka nespēj piedāvāt savu sabiedrību ekskursijai, bet pienākums prasīja savu. Viņš pameta skatienu uz dokumentiem noklāto rakstāmgaldu, tad savāca tos kopā un salika atpakaļ kastē.
- Ņem, viņš sacīja. Tie visi ir tavi dokumenti. Ņem līdzi. Varbūt tie interesēs tavu māti.
- Tiešām? Paldies, Rodžer. Vai droši zini?
- Pilnīgi, viņš vēl piebilda, uzmanīgi virsū uzliekot mapi ar dzimtas koku. Ai, pagaidi! Varbūt tomēr visus ne. Zem pilnvaras varēja redzēt piezīmju grāmatiņas pelēkā vāka stūri. Viņš to izvilka un izkustinātos dokumentus atkal sakārtoja. Izskatās pēc mācītāja dienasgrāmatas. Nesaprotu, kā tā te nonākusi, bet es labāk nolikšu pie pārējām; vēstures biedrība teica, ka vēloties visas.
- 0, protams. Brianna bija piecēlusies, lai ietu projām, un stāvēja, piespiedusi kasti pie krūtīm, bet svārstījās, skatoties uz jaunekli. Vai tu… vai gribi, lai es atkal atnāku?
Rodžers uzsmaidīja meitenei. Briannas matos bija iepinusies zirnekļu tīkli, un gara netīra švīka stiepās no deguna kumpiņas uz leju.
- Ļoti, viņš atbildēja. Tad līdz rītam?
Visu laiku, kamēr Rodžers noņēmās ar vecās mašīnas iedarbināšanu un arī pēc tam, kamēr mēbeļu novērtētājs antikvārās vērtības atdalīja no krāmiem un noteica cenu uz mēbeļu izsoli, viņu nepameta doma par mācītāja dienasgrāmatu.
Šāda audžutēva mantu izvērtēšana izraisīja Rodžerā vieglu nemieru un skumjas. Galu galā tā bija ne tikai bezvērtīgu krāmu izvākšana, bet arī viņa paša bērnības sašķirošana. Tāpēc, pēc vakariņām ieejot kabinetā, viņš nebūtu varējis pateikt, vai tā bija ziņkāre uzzināt ko vairāk par Rendelām, kas viņu mudināja paņemt dienasgrāmatu, vai vienkārši vēlme kaut kādā veidā atjaunot smalko saikni ar cilvēku, kurš tik daudzus gadus bijis viņam tēva vietā.
Piezīmes bija rakstītas ļoti cītīgi; vienādās, ar tinti rakstīto vārdu rindas saglabājušas visus galvenos notikumus draudzes un sabiedrības dzīvē, kuras daļa ilgi bija arī mācītājs Veikfīlds. Paņemot rokā vienkāršo, pelēko blociņu un ieskatoties tā lappusēs, Rodžera acu priekšā nekavējoties parādījās aina mācītājs, plikajai galvai spīdot, galda lampas gaismā čakli fiksēja dienā piedzīvoto.
“Tā ir disciplīna,” viņš reiz bija skaidrojis puisēnam. “Zini, kaut ko darīt regulāri, lai sakārtotu domas, ir ļoti noderīgi. Katoļu mūkiem katru dienu noteiktā laikā ir dievkalpojumi, priesteriem ir lūgšanu grāmatas. Baidos, ka man nav talanta uz tādu uzcītīgu ziedošanos, bet dienas notikumu pierakstīšana palīdz noskaidrot prātu; tad ar mierīgu sirdi var noskaitīt vakara lūgšanas.”
Mierīga sirds. Rodžers vēlējās, kaut arī viņam tas izdotos, bet miers nebija viņu apmeklējis kopš tā brīža, kad viņš uz mācītāja rakstāmgalda atrada tos avīžu izgriezumus.