Viņš uz labu laimi atvēra dienasgrāmatu un lēnām šķirstīja lapas, meklējot, vai kaut kur nebūs pieminēts vārds “Rendels”. Uz vāka bija rakstīts datums: 1948. gada janvāris-jūnijs. Lai ari tas, ko viņš bija sacījis Briannai par vēstures biedrību, atbilda patiesībai, tas nebija galvenais iemesls, kādēļ viņš vēlējās paturēt šīs piezīmes. 1948. gada maijā Klēra Rendela bija atgriezusies no savas noslēpumainās prombūtnes. Mācītājs Rendelus bija labi pazinis; tāds notikums, neapšaubāmi, tiktu fiksēts dienasgrāmatā.
Un, protams, 7. maija ieraksts:
“Šovakar apciemoju Frenku Rendelu; atgadījums ar viņa sievu. Tik nomācoši! Vakar viņu redzēju pavisam vārga, bet acis mirdz kā zvaigznes. Jutos neveikli, sēžot pie viņas, nabaga sievietes, gultas, lai arī runāja viņa sakarīgi.
Tas, ko nabadzīte piedzīvojusi lai kas tas arī būtu izsistu no līdzsvara ikvienu. Cilvēki briesmīgi tenko par šo gadījumu cik neapdomīgi rīkojies dakteris Bartolomejs, palaižot ziņu, ka viņa gaida bērnu. Tik smagi Frenkam un viņai pašai, protams! Man par viņiem abiem sāp sirds.
Greiema kundze šonedēļ sasirgusi varēja izvēlēties piemērotāku brīdi; nākamajā nedēļā krāmu tirgus, un viss lievenis piekrauts ar vecām drēbēm…"
Rodžers ātri šķirstīja lapas, meklējot, kad nākamreiz būs pieminēts Rendels, un atrada tajā pašā nedēļā dažas dienas vēlāk.
“10. maijs. Frenks Rendels uz vakariņām. Daru, ko varu, lai publiski parādītos kopā ar viņu un viņa sievu. Gandrīz katru dienu nosēžu pie viņas stundu, cerot, ka tādējādi noslāpēšu baumas. Nožēlojami; paklīdušas runas, ka viņa zaudējusi prātu. Pazīstot Klēru Rendelu, nezinu, par ko viņa apvainotos vairāk vai par to, ka tiek uzskatīta par traku, vai par to, ka tiek uzskatīta par netikumīgu, vai nu viens, vai otrs, cita varianta nav.
Vairākas reizes mēģināju runāt ar viņu par piedzīvoto, bet viņa klusē. Par citām lietām runā saprātīgi, bet nepamet sajūta, ka viņas domas maldās kaut kur citur.
Jāatzīmē, ka svētdien sprediķī vajadzētu parunāt par ļaunumu, ko nodara tenkas, kaut gan baidos, ka, sprediķī pieminot šo notikumu, padarīšu situāciju vēl sliktāku.”
“12. maijs. …Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka Klēra Rendela nav jukusi. Protams, esmu dzirdējis baumas, bet es viņas uzvedībā nesaskatu nekā tāda, kas kaut mazākajā mērā liecinātu par nestabilitāti.
Taču domāju, ka viņai ir kāds briesmīgs noslēpums; un to viņa ir apņēmusies neatklāt. Runāju piesardzīgi par to ar Frenku; viņš ir atturīgs, bet esmu pārliecināts, ka sieva viņam kaut ko ir teikusi. Esmu licis saprast, ka vēlos palīdzēt, cik manos spēkos."
"14. maijs. Frenka Rendela apciemojums. Ļoti mulsinoši. Lūdza man palīdzēt, bet es nesaprotu, kāpēc viņš to darīja. Taču, šķiet, viņam tas ir ļoti svarīgi; viņš ir savaldīgs, bet sasprindzis kā nostiepta atspere. Baidos, ka būs pamatīgs sprādziens kad tā spruks vaļā.
Klēra ir pietiekami vesela, lai varētu doties ceļā, viņš grib šonedēļ vest sievu atpakaļ uz Londonu. Nosolījos, ka ziņošu viņam par jebkādiem rezultātiem, rakstot vēstuli uz universitātes adresi, un sievai neko neminēšu.
Man ir daži interesanti jaunumi par Džonatanu Rendelu, lai arī nespēju iedomāties, kāda loma šajā skumjajā gadījumā varētu būt Frenka sencim. ParDžeimsu Freizeru, kā es teicu Frenkam, ne nojausmas. Pilnīga mistērija.”
Pilnīga mistērija. Un ne vienā jautājumā vien, Rodžers nodomāja. Ko Frenks Rendels bija lūdzis mācītājam? Acīmredzot noskaidrot visu, ko var, par Džonatanu Rendelu un Džeimsu Freizeru. Tātad Klēra savam vīram bija izstāstījusi par Džeimsu Freizeru ja ne visu, tad vismaz kaut ko.
Bet kāds būtu loģiski izskaidrojams sakars angļu armijas kapteinim, kurš gājis bojā 1746. gadā Kalodenā, ar vīrieti, kura vārds, šķiet, nesaraujami saistīts ar Klēras pazušanas noslēpumu 1945. gadā un vēl tālāku noslēpumu, kas apvij Briannas vecākus?
Dienasgrāmatas atlikušajā daļā bija aprakstīti draudzes ikdienas dzīves sīkie notikumi Derika Gauena hroniskais alkoholisms, kas kulmināciju sasniedza brīdī, kad maija beigās no Nesas tika izcelts viņa izmirkušais līķis. Megijas Braunas un Viljama Dandija sasteigtās laulības, mēnesi pirms viņu meitas Džūnas kristībām, Greiema kundzes apendicīta operācija un mācītāja pūliņi tikt galā ar tai sekojošu silto ēdienu pieplūdumu, ko nodrošināja draudzes gādīgās dāmas, no kura galvenais labuma guvējs, šķiet, bijis Herberts, mācītāja suns.
Lasot dienasgrāmatas, Rodžers attapās, ka smaida, jo šajos vārdos atkal bija jūtama vecā mācītāja interese par savām avīm. Nevērīgi šķirstot un pārskrienot ar acīm rindiņām, viņš gandrīz palaida to garām pēdējo ierakstu, kas attiecās uz Frenka Rendela lūgumu.
"18. jūnijs. Saņēmu no Frenka Rendela īsu zīmīti, ar to viņš man paziņo, ka sievas veselība esot sašūpojusies; grūtniecība esot apdraudēta, un viņš lūdz aizlūgt par viņu.
Atbildēju, ka noteikti lūgšos un vēlu visu to labāko viņam un viņa sievai. Klāt pieliku to, ko biju līdz šim noskaidrojis; nezinu, ko tas dos, bet jāizlemj viņam pašam. Pastāstīju par pārsteidzošo atklājumu, ka Sentkildas kapsētā atrasts Džonatana Rendela kaps; jautāju, vai viņš vēlas, lai es to nofotografēju."
Un tas bija viss. Nekur vairs nebija pieminēti ne Rendeli, nedz arī Džeimss Freizers. Rodžers nolika burtnīcu un sāka berzēt deniņus; no iešķībā rokraksta lasīšanas bija mazliet apsāpējusies galva.
Ja neskaita apstiprinājumu tam, ka šajā lietā iejaukts vīrietis, vārdā Džeimss Freizers, noslēpums palika tikpat neizprotams kā iepriekš. Kāds, pie joda, ar to visu sakars Džonatanam Rendelam, un kādēļ viņš apbedīts Sentkildā? Pilnvarojuma vēstulē bija minēts, ka Džonatans Rendels dzimis kādā muižā Saseksā; kā tas nākas, ka dzīves beigās viņš apglabāts nomaļā skotu kapsētā? Tiesa, tas nav pārāk tālu no Kalodenas bet kādēļ viņš netika aizgādāts atpakaļ uz Saseksu?
- Vai jums šovakar vēl kas vajadzīgs, Veikfīlda kungs? no neauglīgās prātošanas viņu iztraucēja Fionas balss. Rodžers saslējās un, samirkšķinājis plakstus, ieraudzīja meiteni ar slotu un putekļu lupatu rokā.
- Ko? Ē… nē. Nē, paldies, Fiona. Bet ko tu dari ar tiem krāmiem? Tu taču vairs netaisies uzkopt šajā nakts stundā?
- Vainīgas draudzes dāmas, Fiona paskaidroja. Atcerieties, jūs viņām teicāt, ka rīt te var rīkot savu ikmēneša sanākšanu? Nodomāju, ka labāk te uzkopšu.
Draudzes dāmas? Iedomājoties, ka pastorātā kā lavīna iegāzīsies četrdesmit mājsaimnieces, līdzjūtībā kūsājošas, divdaļīgos tvīda kostīmos un mākslīgās pērlēs, viņš nodrebēja.
- Vai jūs dzersiet tēju ar dāmām? Fiona jautāja. Mācītājs tā vienmēr darīja.
Doma, ka būs jāuzņem vienlaicīgi Brianna Rendela un draudzes dāmu komiteja, bija vairāk, nekā Rodžers spēja aukstasinīgi apsvērt.
- Ē… nē, viņš strupi noteica. Man… man rīt ir darīšanas. Viņa roka steigšus satvēra telefona klausuli, kuru daļēji bija aprakuši uz mācītāja rakstāmgalda sakrājušies krāmi. Atvaino, Fiona, bet man ir jāpiezvana.
Brianna, pie sevis smaidīdama, nesteidzīgi atgriezās guļamistabā. Atrāvu skatienu no grāmatas un jautājoši savilku vienu uzaci.
- Vai zvanīja Rodžers? es vaicāju.
- Kā tu zini? Mirkli viņa izskatījās sabijusies, tad pasmaidīja platāk un nometa rītakleitu. Ak, tāpēc, ka viņš ir vienīgais puisis, kuru pazīstu Invemesā?
- Šaubos, vai kāds no taviem pielūdzējiem maksātu par tālsarunu no Bostonas, es sacīju. Palūkojos pulkstenī uz galda. Katrā ziņā ne šajā laikā; viņi visi būtu futbola treniņā.