- Kā varu jums palīdzēt?
Sieviete bija vidēja auguma un ļoti skaista. Pirmais, ko Rodžers pamanīja, bija trausla ķermeņa uzbūve un baltas drēbes, un to vēl papildināja kupla brūnu, sprogainu matu daļēji savaldīta frizūra. Un piedevām viņam pretī raudzījās ārkārtīgi neparastas, gaišas acis veca heresa krāsā.
Viešņas skatiens atrāvās no viņa vienpadsmitā izmēra iešļūcenēm un uzšāvās līdz sejai, kādu pēdu virs sievietes galvas. Iešķībais smaids kļuva platāks.
- Man ļoti nepatīk, ka jāsāk ar banalitātēm, viņa ieteicās,
- bet, apžēliņ, kā tu esi izaudzis, mazo Rodžer!
Jaunais vīrietis juta, ka nosarkst. Sieviete sāka smieties un pastiepa roku.
- Jūs taču esat Rodžers, vai ne? Mani sauc Klēra Rendela. Es biju mācītāja sena paziņa. Bet pēdējo reizi jūs redzēju, kad jums bija pieci gadi.
- Ē, jūs teicāt: bijāt mana tēva paziņa? Tad jūs jau zināt…
Smaids pazuda, tā vietā parādījās izteiksme, kas liecināja par
skumjām.
- Jā, man bija ārkārtīgi žēl to dzirdēt. Sirds, vai ne?
- Mm, jā. Ļoti negaidīti. Esmu tikko ieradies no Oksfordas, lai sāktu kārtot… visu. Viņš nenoteikti pamāja ar roku, šajā žestā ietverot mācītāja nāvi un māju viņam aiz muguras ar visu to, kas tajā iekšā.
- Ja pareizi atceros jūsu tēva bibliotēku, tad šis sīkais darbiņš jums ievilksies līdz nākamā gada Ziemassvētkiem, Klēra piezīmēja.
- Varbūt tādā gadījumā mums nevajadzētu jūs kavēt, atskanēja klusa balss ar amerikāņu izrunu.
- Ak! Es aizmirsu! iesaucās Klēra, daļēji pagriezusies pret meiteni, kas līdz šim bija stāvējusi neredzama lieveņa tumšajā stūrī.
- Rodžers Veikfilds mana meita, Brianna.
Brianna Rendela, bikli smaidīdama, paspēra soli uz priekšu. Rodžers mirkli stingi blenza meitenē, tad atcerējās par pieklājību. Soli atkāpās atpakaļ, plaši atvēra durvis, un uz mirkli viņam iešāvās prātā: nez vai viņš ir uzvilcis tīru kreklu.
- Nekas, nekas! viņš sirsnīgi iesaucās. Es tieši gribēju taisīt pārtraukumu. Nāciet, lūdzu, iekšā!
Namatēvs pamāja, lai abas sievietes iet pa gaiteni uz mācītāja kabinetu, pamanīdams ne tikai to, ka meita ir visai pievilcīga, bet arī to, ka viņa droši vien ir viena no garākajām meitenēm, ko jebkad nācies redzēt. Vismaz sešas pēdas, viņš lēsa, redzot viešņas galvu skaram drēbju pakaramā augšējo malu. Sekojot sievietēm, Rodžers nevilšus izslējās, sasniedzot visu sava sešas pēdas trīs collas auguma garumu. Pēdējā brīdī viņš sakumpa, lai nesasistu galvu pret kabineta durvju pārliku, kad, noslēdzot gājienu, iegāja telpā.
- Gribēju ierasties jau agrāk, Klēra sacīja, ērtāk iesēžoties milzīgā atpūtas krēslā. Mācītāja kabineta sienā no grīdas līdz griestiem bija ierīkots logs, un saules stars uzzibsnīja pērļu matu sprādzēs viņas gaiši brūnajos matos. Sprogas bija sākušas lauzties ārā no ieslodzījuma, un runājot viņa vienu izklaidīgi aizlika aiz auss.
- Patiesībā biju jau visu nokārtojusi, lai atbrauktu šeit pagājušajā gadā, bet Bostonas slimnīcā radās ārkārtas situācija esmu ārste, viņa paskaidroja, lūpas viegli izliecās smaidā, redzot Rodžera sejā izbrīnu, kuru viņš necik labi neprata noslēpt. Bet man žēl, ka neatbraucām agrāk, būtu vēlējusies atkal satikt jūsu tēvu.
Rodžers drīzāk brīnījās, kāpēc viņas atbraukušas tagad, ja jau zināja, ka mācītājs ir miris, bet jautāt nebūtu pieklājīgi. Tāpēc uzdeva citu jautājumu:
- Vēlējāties papriecāties par skaistajiem dabasskatiem, ja?
- Jā, mēs no Londonas atbraucām ar mašīnu, Klēra atbildēja. Viņa uzsmaidīja meitai. Gribēju, lai Brī redz šo zemi; pēc runas manieres nemūžam nepateiksiet, ka viņa ir angliete tāpat kā es, kaut ari nekad nav te dzīvojusi.
- Tiešām? Rodžers paskatījās uz Briannu. Pēc anglietes viņa galīgi neizskatījās, puisis nosprieda. Viņai bija ne tikai slaids augums, bet ari biezi, sarkani mati, kas brīvi slīga pāri pleciem, spēcīgi, stūraini sejas vaibsti un garš varbūt kādu nieku par garu taisns deguns.
- Esmu dzimuši Amerikā, meitene paskaidroja, bet gan mamma, gan tētis ir bija angļi.
- Bija?
- Mans vīrs nomira pirms diviem gadiem, Klēra atbildēja.
- Man šķiet, jūs viņu pazināt… Frenks Rendels.
- Frenks Rendels! Protams! Rodžers iesita sev pa pieri un juta, ka vaigi kļūst karsti, kad Brianna iesmējās. Jūs uzskatīsiet mani par pilnīgu idiotu, bet es tikai nupat aptvēru, kas jūs esat.
Vārds daudz ko izskaidroja, Frenks Rendels bija ievērojams vēsturnieks un mācītāja Veikfīlda labs draugs; daudzus gadus viņi bija apmainījušies ar informācijas druskām, ko uzzināja par jakobītu noslēpumiem, kaut arī nu jau bija pagājuši vismaz desmit gadi, kopš Frenks Rendels pēdējo reizi bija viesojies mācītājmājā.
- Tātad… jūs apmeklēsiet vēsturiskās vietas Invernesas apkārtnē? Rodžers riskēja izteikt minējumu. Vai esat jau bijušas Kalodenā?
- Nē, atbildēja Brianna. Bijām paredzējušas aizbraukt nedēļas otrajā pusē. Atbildes smaids bija pieklājīgs, bet ne vairāk.
- Esam rezervējušas sev vietas ekskursijai uz Lohnesu šopēcpusdien, Klēra stāstīja. Un, iespējams, rīt aizbrauksim uz Fortviljamu vai arī tāpat paokšķerēsimies pa Invernesu; kopš pēdējo reizi tur biju, pilsēta ir stipri mainījusies.
- Kad tas bija? Rodžers prātoja, vai viņam nevajadzētu piedāvāt savus pakalpojumus kā brīvprātīgajam gidam. Laiku šķiest nudien nebūtu prātīgi, bet Rendeli bijuši vecā mācītāja labi draugi. Turklāt izredzes braukt mašīnā uz Fortviljamu divu pievilcīgu sieviešu sabiedrībā bija krietni patīkamākas nekā vākt ārā no mājas grabažas, kas bija nākamais darbs viņa sarakstā.
- Ak, vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Daudz laika pagājis. Klēras balsī ieskanējās savāds tonis, kas lika Rodžeram pamest skatienu uz runātāju, bet viņa to uztvēra ar smaidu.
- Nu… viņš saņēmies iesāka, ja varu ko darīt jūsu labā, kamēr esat Hailendā…
Klēra joprojām smaidīja, bet sejā kaut kas mainījās. Gandrīz gribējās domāt, ka viņa šos vārdus bija gaidījusi. Viņa paskatījās uz Briannu, tad atkal uz Rodžeru.
- Ja jūs tā sakāt. Viņa pasmaidīja platāk.
- Ak, mammu! Brianna izslējās krēslā. Tu taču negribēsi apgrūtināt Veikfīlda kungu! Paskaties, cik viņam daudz darba! Meitene pamāja uz pieblīvēto kabinetu ar piekrautajām kartona kastēm un grāmatu grēdām.
- Kas par apgrūtinājumu! Rodžers iebilda. Ē… kas par lietu?
Klēra raidīja meitai skatienu, kas lika apklust.
- Nebiju domājusi sist viņam pa galvu un vilkt ar varu līdzi, viņa dzēlīgi sacīja. Bet viņš varbūt pazīst kādu, kas varētu palīdzēt. Runa ir par nelielu vēsturisku projektu, viņa skaidroja Rodžeram. Man vajag cilvēku, kurš diezgan labi pārzina tēmu 18. gadsimta jakobīti “skaistais princis” Čārlijs un viss viņa bars.
Rodžers ieinteresēts paliecās uz priekšu.
- Jakobītus? viņš pārjautāja. Tas periods gan nav mana specialitāte, bet šo to es zinu gan būtu grūti nezināt, dzīvojot tik tuvu Kalodenai. Redziet, tur notika noslēdzošā kauja, viņš sāka skaidrot Briannai. Tur “skaistā prinča” banda saskrējās ar Kamberlendas hercogu un tika noslaktēti.
- Pareizi, apstiprināja Klēra. Un šim faktam patiesībā ir saistība ar to, ko vēlos noskaidrot. Viņa izņēma no somas salocītu papīra lapiņu.