- Mazliet nekopta, Rodžers teica kā atvainodamies. Kapsētas vārtos viņi uz brīdi apstājās un pārlaida skatienu pulciņam senlaicīgo akmeņu, kurus apēnoja vairākas rindas pāraugušu, milzīgu īvju; tās sensenos laikos bija sastādītas, lai aizšķērsotu ceļu vētrām, kas vēlās šurp no ziemeļu jūras. Tagad tajā pusē, labu gabalu no šejienes, virs tālīna fjorda krājās mākoņu vāli, bet pakalnu apspīdēja saule, un gaiss te bija liegs un silts.
- Mans tēvs pāris reižu gadā savāca grupiņu draudzes vīru un atveda šurp, lai ieviestu te kārtību, bet pēdējā laikā kapsēta diemžēl ir pamesta novārtā. Pamēģinājis atvērt vārtiņus, virs kuriem bija mazs jumtiņš, viņš pamanīja iesprāgušu eņģi un slēdzeni, kas karājās uz vienas naglas.
- Jauka, klusa vieta. Brianna uzmanīgi iespraucās pa skabargainajiem vārtiem. Un ļoti veca, vai ne?
- Kā tad, veca gan. Tētis bija pārliecināts, ka baznīca uzcelta kāda dievnama vai pat vēl vecāka tempļa vietā, tāpēc tā atrodas
tik augstā, neērtā vietā. Kāds no viņa Oksfordas draugiem mūždien draudēja, ka atbrauks šurp ar ekskavatoru un paskatīsies, kas tur apakšā, bet Baznīcas vadība, protams, nedeva atļauju, kaut arī šajos kapos nevienu neglabā jau gadiem ilgi.
- Diezgan krietns kāpiens. Brianna ar tūristu ceļvedi apvēdināja vaigus, un piepūles radītais pietvīkums sāka izbalēt. Taču skaisti. Viņa atzinīgi noskatīja baznīcas fasādi. Dievnams bija celts dabiskā grotā, akmeņi un baļķi likti ar rokām, plaisas aizdrīvētas ar kūdru un dubļiem, tāpēc šķita, ka ēka izaugusi pati no sevis, kā daļa no klints šķautnes. Durvju aplodas un logu rāmjus rotāja senlaicīgi grebumi, dažos varēja atpazīt kristietības simbolus, citi acīm redzami bija ievērojami vecāki.
- Vai Džonatana Rendela kapakmens ir tur? Brianna pamāja uz kapsētu, kas vīdēja aiz vārtiem. Mammai tas būs pārsteigums!
- Kā tad, droši vien. Pats neesmu to vēl redzējis. Rodžers cerēja, ka pārsteigums būs patīkams; kad viņš vakar vakarā pa telefonu bija piesardzīgi ieminējies par kapakmeni, Brianna bija stāvā sajūsmā.
- Es zinu stāstu par Džonatanu Rendelu, viņa sacīja Rodžeram. Tētis vienmēr viņu apbrīnoja, teica, viņš esot viens no nedaudzajiem interesantajiem cilvēkiem viņa dzimtas kokā. Droši vien viņš bijis labs karotājs; tētim bija vesels krājums viņa lietu un balvu.
- Tiešām? Rodžers atskatījās, meklējot Klēru. Varbūt palīdzēt tavai mammai uznest augu presi?
Brianna noraidoši papurināja galvu.
- Nē. Viņa tikai takas malā atradusi kādu puķi, kurai nespēj pretoties. Tūlīt viņa būs klāt.
Šī bija klusa vieta. Pat putni, tuvojoties dienas vidum, bija rimuši dziedāt, un tumšzaļie skujeņi visapkārt plakankalnei stāvēja nekustīgi, jo ne vēsma nesašūpoja to zarus. Bez nesen raktu kapu svaigajām brūcēm vai mākslīgajiem ziediem, kas liecinātu par neizsāpētām bēdām, kapsēta dvašoja tikai sen mirušu cilvēku mieru. Cīņas un nepatikšanas bija rimušas, palicis tikai fakts, ka
viņi dzīvojuši, lai sniegtu cilvēka klātbūtnes mierinājumu tukšās zemes vientulīgajās augstienēs.
Trīs apmeklētāji uz priekšu virzījās lēnām; uz labu laimi viņi klīda pa veco kapsētu, Rodžers un Brianna laiku pa laikam apstājās, lai izlasītu savādus uzrakstus uz lietus un vēja ārdētiem akmeņiem, Klēra, turēdamās savrup, šad tad pieliecās, lai nogrieztu kādu stīgu vai izraktu mazu, ziedošu augu.
Rodžers pārliecās pāri kapakmenim un smaidīdams aicināja Briannu apskatīt uzrakstu.
- “Nāc un lasi, tik cepuri noņem”, viņa lasīja. “Jo te dus Beilijs Viljams Vatsons/Kas bija slavens ar domāšanu/un ar mērenu dzeršanu.” Brianna, beigusi pētīt akmeni, izslējās, un viņas vaigi no smiešanās bija pietvīkuši. Datuma nav nez kad tas Viljams Vatsons dzīvojis.
- Visticamāk, 18. gadsimtā, Rodžers minēja. 17. gadsimta plāksnes laiks tā sabojājis, ka nevar izlasīt, un šeit nevienu neglabā jau divus simtus gadu. Baznīcu slēdza 1800. gadā.
Pēc mirkļa Brianna izdvesa slāpētu saucienu.
- Te tas ir! Viņa iztaisnojās un māja Klērai, kas stāvēja kapsētas otrā malā, domīgi lūkodamās uz kādu zaļu lapu pušķīti, ko turēja rokā. Mammu! Nāc, paskaties!
Klēra pamāja pretī un, uzmanīgi kāpjot pāri ciešā rindā izvietotajām kopiņām, devās pie jauniešiem, kas stāvēja blakus plakanam taisnstūrveida akmenim.
- Kas tur ir? viņa jautāja. Atradāt interesantu apbedījumu?
- Tā izskatās. Vai pazīstat šo vārdu? Rodžers pakāpās atpakaļ, lai Klēra varētu skaidri redzēt.
-Jēzus H. Rūzvelts Kristus!
Mazliet izbrīnījies, Rodžers paskatījās uz Briannas māti un izbijās, ieraudzījis, cik bāla viņa kļuvusi. Viņa nenovērsa acis no apbružātā akmens, un kakla muskuļi konvulsīvi raustījās, mēģinot norīt siekalas. Izraktais augs, ko viņa turēja plaukstā, izklaidībā bija pilnīgi saņurcīts.
- Daktere Rendela… Klēra… vai jums kas kaiš?
Dzintarkrāsas acu skatiens bija tukšs, un kādu bridi likās, ka viņa nedzird jautājumu. Tad Klēra samirkšķināja plakstus un palūkojās augšup. Joprojām bāla, tomēr izskatījās, ka nelabums pārgājis; viņa bija atkal saņēmusi sevi rokās.
- Viss kārtībā, viņa bezkaislīgi sacīja un pieliekusies pārlaida pirkstus akmenī iekaltajiem burtiem, kā lasot Braila rakstā.
- Džonatans Vulvertons Rendels, viņa klusi teica, 17051746. Es tev teicu, vai ne? Maita tāds, es tev teicul Balss, kas vēl pirms mirkļa skanēja tik rāma, nu pēkšņi vibrēja apvaldītā niknumā.
- Mammu! Vai ar tevi viss kārtībā? Brianna, acīm redzami satraukta, raustīja māti aiz piedurknes.
Rodžeram likās, ka Klēras acu dzīlēs būtu nolaidušās žalūzijas; tur kvēlojošās emocijas pēkšņi paslēpās, kad viņa, pārslēgusies atpakaļ uz realitāti, pamanīja divus cilvēkus, kas, mutes iepletuši, viņu vēro. Viņa pasmaidīja, patiesībā tā bija acumirklīga, mehāniska grimase, un pamāja ar galvu.
-Jā. Jā, protams. Man nekas nekaiš. Plauksta pavērās, un saņurcītās puķes kāts nokrita zemē.
- Domāju, ka būsi pārsteigta. Brianna norūpējusies skatījās uz māti. Vai tad tas nav tēta priekštecis? Tas karavīrs, kas krita Kalodenas kaujā?
Klēra pameta skatienu lejup uz akmeni viņai pie kājām.
- Jā, tas ir viņš, viņa piekrita. Un viņš ir miris, vai ne?
Rodžers ar Briannu saskatījās. Juzdamies vainīgs, Rodžers pieskārās Klēras plecam.
- Šodien ir diezgan tveicīgs, viņš sacīja, cenšoties balsij piešķirt lietišķu toni. Varbūt mums vajadzētu ieiet baznīcā un pasēdēt ēnā. Uz kristību trauka ir daži ļoti interesanti gravējumi. Tos ir vērts apskatīt.
Klēra uzsmaidīja jauneklim. Šoreiz smaids bija īsts, mazliet noguris, bet pilnīgi saprātīgs.
- Ejiet vien, viņa mudināja, ar galvas mājienu parādot, ka tas attiecas arī uz Briannu. Man vajag nedaudz svaiga gaisa. Es vēl bridi te pakavēšos.
- Es palikšu pie tevis. Brianna šaubījās, acīm redzami nevēloties atstāt māti vienu, bet Klēra bija atguvusi gan aukstasinību, gan valdonīgo toni.
- Muļķības, viņa moži attrauca. Ar mani viss ir pilnīgā kārtībā. Pasēdēšu koka ēnā tur tālāk. Bet jūs ejiet. Es labprāt brīdi pabūtu viena, viņa stingrā balsī piebilda, redzot, ka Rodžers atver muti, lai ko teiktu.