Reiz es jau biju stāstījusi patiesību. Nekas labs no tā nebija sanācis.
Es vēl ciešāk samiedzu plakstus. Atkal varēju saost pēc karbola dvakojošo slimnīcas palātu un svešo, iestīvināto spilvendrānu pie vaiga. Gaitenī skanēja Frenka balss, aizsmakusi apspiestā niknumā.
“Ko tas nozīmē, nepratini? Nepratini? Mana sieva bija pazudusi gandrīz trīs gadus un tad atgriežas netīra, nomocīta un grūta, Dieva dēļ, bet es nedrīkstu uzdot jautājumus?’’
Un ārsta balss, kas mierinoši kaut ko dudināja. Es uztvēru vārdus “paranoja” un “traumatisks stāvoklis”, un “atliec uz vēlāku laiku, vecīt… tikai kādu bridi”, kamēr Frenks, joprojām iebilstot un pārtraucot ārstu, saudzējoši, bet neatlaidīgi tika vests projām. Šī tik pazīstamā balss, kas atkal sacēla bēdu, dusmu un baiļu vētru manā dvēselē.
Saritinājos aizsardzības pozā, piespiedu pie krūtīm spilvenu un iekodos tajā no visa spēka, līdz jutu katūna spilvendrānu saplīstam un starp zobiem nošņirkstam zīdainās spalvas.
Arī tagad es tās košļāju, postot jauno spilvena pildījumu. Es mitējos un atvēru acis.
- Paklausieties, es teicu, cik saprātīgi vien spēju. Piedodiet, es zinu, kā tas izklausās. Bet tā ir taisnība, un es tur neko nevaru darīt.
Šī runa ne mazākajā mērā nepārliecināja Briannu, kura pievirzījās tuvāk Rodžeram. Taču viņš gan bija zaudējis zaļgano sejas krāsu, kas liecināja par sliktu dūšu, un sāka izrādīt ziņkārības pazīmes. Vai tiešām iespējams, ka viņam piemīt tik daudz iztēles, lai spētu aptvert patiesību?
Jaunekļa sejas izteiksmē es smēlos cerību un atlaidu sažņaugtās dūres.
- Vainīgi tie nolādēties akmeņi, es sacīju. Tas stāvakmeņu loks Feju kalna rietumos.
- Kreignedans, Rodžers pateica priekšā. Vai jūs runājat par
to?
- Tieši tā. Es apzināti izelpoju. Iespējams, jūs zināt leģendas par Feju kalniem… vai zināt? Par cilvēkiem, kas iekrīt klinšu lamatās un pamostas pēc divsimt gadiem?
Brianna ar katru brīdi izskatījās satrauktāka.
- Mammu, tev noteikti jāiet augšā atgulties, viņa sacīja un pat piecēlās no krēsla. Varu pasaukt Fionu…
Rodžers satvēra viņas elkoni, lai atturētu no šī soļa.
- Nē, pagaidi, viņš sacīja un lūkojās manī ar tādu apvaldītu ziņkāri, kāda ir zinātniekam, kas paliek zem mikroskopa jaunu audu paraugu. Turpiniet, viņš mani mudināja.
- Paldies, es vēsi noteicu. Neraizējieties, es netaisos gvelzt muļķības par fejām; es tikai iedomājos, ka jūs varbūt labprāt uzzinātu, ka šīm leģendām ir zināms pamats. Man nav ne jausmas, kas tur augšā ir vai kā tas notiek, bet fakts ir tāds… es dziļi ievilku elpu, …nu fakts ir tāds, ka es 1945. gadā iegāju pa vienu stulbu plaisu kādā no kromleha akmeņiem un nonācu šī kalna piekājē 1743. gadā.
Tieši to pašu es biju teikusi Frenkam. Viņš brīdi bija naidīgi lūrējis manī, tad paņēmis no mana skapīša vāzi ar ziediem un triecis pret grīdu.
Rodžers skatījās kā zinātnieks, kura jaunais mikrobs bija apstiprinājis viņa pieņēmumu. Es prātoju, kādēļ tā, bet biju pārāk aizņemta, mokoši meklējot vārdus, kas tikai daļēji izklausījās saprātīgi.
- Pirmais cilvēks, ar ko es burtiski saskrējos krūtīs, bija angļu dragūns pilnā ekipējumā, es turpināju stāstu. Šis fakts lika man noprast, ka kaut kas nav tā, kā vajag.
Pēkšņs smaids izgaismoja Rodžera seju, lai arī Brianna joprojām izskatījās šausmu pārņemta.
- Es domāju gan, viņš noteica.
- Redziet, grūtības sagādāja tas, ka es nevarēju tikt atpakaļ. Nodomāju, ka labāk stāstīšu Rodžeram, kurš ticēja vai ne, bet vismaz izlikās noskaņots klausīties manī.
- Lieta tāda, ka tajos laikos dāmas nestaigāja apkārt bez pavadoņa, bet, ja tā gadījās, tad nebija ģērbušās rakstainās kleitās un iešļūcenēs, es paskaidroju. Itin visi cilvēki, kurus satiku, sākot ar minēto dragūnu kapteini, zināja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā… tikai viņi nesaprata, kas. Kā viņi varēja to zināt? Toreiz es notikušo nepratu izskaidrot labāk kā tagad… un trakomājas tajos laikos bija nesalīdzināmi nepatīkamākas nekā šodien. Groziņus tur neviens nepina, es piebildu, pūloties jokot. Neizskatījās, ka joks būtu izdevies. Brianna saviebās, un viņas seja raizēs vēl vairāk samācās.
- Tas dragūns, es turpināju, un, atceroties Džonatanu Vulvertonu Rendelu, Viņa Majestātes Astotā dragūnu pulka kapteini, man pārskrēja drebuļi. Sākumā domāju, ka man rādās halucinācijas, jo vīrietis bija tik ļoti līdzīgs Frenkam; no pirmā acu uzmetiena nospriedu, ka tas ir viņš. Palūkojos uz galdu, kur gulēja viena no Frenka grāmatām, uz pēdējā vāka bija fotogrāfija tajā redzama tumsnēja, glīta kalsna vīrieša seja.
- Tā nu gan ir sagadīšanās, Rodžers nobrīnījās. Viņa modrais skatiens kavējās pie manis kā piekalts.
- Nu, tā bija un vienlaikus arī nebija sagadīšanās, es viņam atbildēju, ar grūtībām atraujot skatienu no grāmatu kaudzītes.
- Jūs jau zināt, ka viņš bija Frenka sencis. Visi vīrieši viņu ģimenē ir ļoti līdzīgi vismaz ārēji, es piebildu, domādama par visai krasām atšķirībām, kas nebija fiziska rakstura.
- Kāds… kāds viņš bija? Likās, ka Brianna pamazām sāk attapties.
- Viņš bija briesmīgi zemisks un izlaidīgs, es sacīju. Divi pāri acu spēji iepletās un, vienlīdz apmulsuši, saskatījās.
- Ko jūs tā skatāties, es teicu. Ari 18. gadsimtā dzīvoja izlaidīgi cilvēki; vai zināt, tas nav nekas jauns. Tikai toreiz noteikti bija ļaunāk, jo nevienu tas neinteresēja, ja vien no ārpuses viss izskatījās glīti un pieklājības robežās. Melnais Džeks Rendels bija karavīrs un garnizona kapteinis Hailendā, un viņa pienākums bija uzraudzīt klanus viņam bija plašas pilnvaras un viņa rīcība bija oficiāli sankcionēta. Iedzēru spēcinošu malku no viskija glāzes, ko joprojām turēju rokā.
- Vai viņš… nodarīja jums pāri? Rodžers, ieturējis visai uzkrītošu pauzi, jautājumu bija noformulējis ļoti pieklājīgi. Likās, ka Brī noslēdzas sevī, sejas āda saspringa, izceļot vaigukaulus.
- Ne tieši. Pareizāk sakot, ne stipri. Es papurināju galvu. Jutu pakrūtē aukstumu, kuru viskijs spēja atkausēt tikai daļēji. Pa to vietu Džeks Rendels man bija iesitis, vienu reizi. Jutu to atmiņās, kā sāp sen sadzijusi brūce. Viņam bija visai eklektiska gaume. Bet viņš vēlējās… Džeimiju. Nekādos apstākļos es nelietotu vārdu “mīlēja”. Man balss likās aizsmakusi, un es noriju pēdējo viskija malciņu. Rodžers, vienu uzaci jautājoši savilcis, pacēla karafi, es pamāju ar galvu un pastiepu savu glāzi.
- Džeimijs. Tas ir Džeimijs Freizers? Un viņš bija…
- …viņš bija mans vīrs, es pabeidzu Rodžera iesākto teikumu.
Brianna papurināja galvu kā zirgs, kurš cenšas aizgaiņāt mušas.
- Bet tev jau bija vīrs, viņa atgādināja. Tu nevarēji… pat ja… es gribu teikt… tu nevarēji.
- Man nebija citas izejas, es vienkārši noteicu. Galu galā es to nedarīju ar nolūku.
- Mammu, nejauši apprecēties nav iespējams! Brianna sāka zaudēt attieksmi, kuru bija izvēlējusies, “ar trakajiem tikai pa labam”. Nopriecājos, pat ja to nomainīja dusmas.
- Gluži nejaušība jau nebija, es piekritu. Taču tā bija labāka izvēle par nonākšanu Džeka Rendela varā. Džeimijs mani apprecēja, lai pasargātu… Un tā bija sasodīti augstsirdīga rīcība. Es nikni pāri glāzes malai palūrēju uz meitu. Tas nebija viņa pienākums, bet viņš to izdarīja.