Выбрать главу

Atvairīju atmiņas par mūsu kāzu nakti. Mans jaunais vīrs bija nevainīgs; man pieskaroties, viņam drebēja rokas. Es arī baidījos… man bija pamatotāks iemesls. Un tad rītausmā viņš mani apskāva, mana mugura bija piekļauta pie viņa kailajām krūtīm, gurni silti un spēcīgi spiedās man klāt, un manu matu mākonī viņš čukstēja: “Nebēdā neko. Tagad mēs esam divi.”

-     Redziet, es pievērsos Rodžeram, es nevarēju tikt atpakaļ. Kad skoti mani atrada, es bēgu no kapteiņa Rendela. Tā bija lopu zagļu banda. Un Džeimijs bija tajā bandā, tie bija viņa mātes radi, Makenziji no Leohas. Viņi nesaprata, ko domāt par mani, bet pa­ņēma līdzi kā gūstekni. Un es atkal nevarēju tikt projām.

Atcerējos savus neveiksmīgos mēģinājumus aizbēgt no Leohas pils. Un tad dienu, kad biju izstāstījusi Džeimijam patiesību un viņš neticēdams vairāk kā Frenks, bet vismaz būdams gatavs rīkoties tā, it kā ticētu, bija aizvedis mani atpakaļ pie kalna un akmeņu loka.

-    Varbūt viņš sprieda, ka esmu ragana, es teicu, aizvērusi acis un domās viegli pasmaidīdama. Tagad cilvēki uzskata tevi par traku; toreiz domāja, ka esi ragana. Laiki un tikumi, es paskaid­roju, atverot acis. Mūsdienās to sauc par psiholoģiju, nevis bur­vestību. Nekādas lielās starpības jau nav. Rodžers pamāja ar galvu, viņš likās mazliet apjucis.

-     Mani tiesāja par buršanos, es sacīju. Ciemā, ko sauca Kreinsmūra, pie pašas pils. Taču Džeimijs mani izglāba, un tad es viņam visu izstāstīju. Viņš aizveda mani pie kalna un teica, lai eju atpakaļ. Atpakaļ pie Frenka. Es apklusu un dziļi ievilku elpu, atce­roties to oktobra pēcpusdienu, kur atbildība par savu likteni, kas tik ilgu laiku bija man liegta, pēkšņi atkal tika iegrūsta man rokās un izvēle tika nevis dota, bet pieprasīta.

“Ej atpakaļ!” viņš bija teicis. “Šeitan priekš tevis nekā nav! Tev draud vienīgi briesmas.”

“Vai tiešām man te nekā nav?” biju jautājusi. Pārāk godprātīgs, lai runātu, viņš tomēr bija atbildējis, un es izdarīju izvēli.

-     Bet bija jau par vēlu, es teicu, skatoties lejup uz savām rokām, kas ar plaukstām uz augšu gulēja man klēpī. Gaisma

pamazām dzisa, jo tuvojās lietus, tomēr mijkrēslī mani divi laulī­bas gredzeni, zelta un sudraba, uzmirdzēja. Precoties ar Džeimiju, nebiju noņēmusi no kreisās rokas Frenka zelta gredzenu, bet Džeimija sudraba gredzenu valkāju uz labās rokas ceturtā pirksta katru dienu vairāk nekā divdesmit gadus, kopš viņš man to uzvilka.

-     Es mīlēju Frenku, klusi sacīju, neskatoties uz Brī. Es viņu ļoti mīlēju. Bet tajā laikā Džeimijs jau bija kļuvis par manu sirdi un dvašu. Es nespēju viņu atstāt. Nespēju, es teicu un, pēkšņi pa­cēlusi galvu, pievērsu Brī lūdzošu skatienu. Viņa raudzījās manī akmenscietu seju.

Atkal paskatījos uz rokām un turpināju stāstu:

-    Džeimijs aizveda mani uz savām mājām… tās sauca Lelibroka. Skaista vieta. Es atkal aizvēru acis, lai neredzētu Briannas seju, un tīšuprāt centos iztēloties Broktūrekas muižu jeb Lelibroku, kā to dēvēja tur dzīvojošie ļaudis. Skaista Hailendas saimniecība ar mežiem un upēm, pat nedaudz auglīgas zemes tas Hailendā bija liels retums. Piemīlīga, mierīga vieta, no visām pusēm noslēgta, aiz kalnu pārejas, tāpēc tā atradās nomaļus no nemitīgajiem nemie­riem, kas satricināja Hailendu. Bet pat Lelibroka izrādījās tikai īslai­cīgs patvērums.

-     Džeimijs bija izsludināts ārpus likuma, es stāstīju, ar aiz­vērtajām acīm redzēdama rētas, ko angļu pletnes bija atstājušas uz viņa muguras. Tievu, baltu līniju tīklojums, kas kā iededzināts rež­ģis klāja platos plecus. Par viņa galvu bija izsludināta atlīdzība. Un viens no rentniekiem nodeva savu saimnieku angļiem. Džeimiju sagūstīja un ievietoja Ventvērtas cietumā… lai pakārtu.

Rodžers klusi, gari nosvilpās.

-    Tā ir īsta pekle, viņš piezīmēja. Vai esat to redzējusi? Mūri ir vismaz desmit pēdu biezi!

Es atvēru acis.

-    Tā ir, es skarbi noteicu. Esmu bijusi tur iekšā. Bet pat bie­zākajās sienās ir durvis. Jutu viegli uzliesmojam to izmisīgās drosmes sārtu, kas bija licis man sekot savai sirdij un doties uz Ventvērtas cietumu. “Ja es spēju izdarīt to tavā labā,” es pie sevis

sacīju Džeimijam, “tad varu izdarīt arī šo. Bet palīdzi man, tu, saso­dītais skotu milzeni… palīdzi!”

-     Es dabūju viņu ārā, teicu, dziļi ievelkot elpu. To, kas no viņa bija atlicis. Džeks Rendels komandēja Ventvērtas garnizonu. Tagad es nevēlos atcerēties tēlus, kuru vārdi atgrieza īstenībā, bet tie negribēja atkāpties. Džeimijs, kails un asinīm notriepts, guļ uz grīdas Eldridžas muižā, kur mēs radām patvērumu.

“Es neļaušu viņiem saņemt mani ciet vēlreiz, Armaliet,” viņš bija izspiedis caur sāpēs sakostiem zobiem, kad es liku kopā sadra­gātos rokas kaulus un tīrīju brūces. “Armaliete”. Sākumā viņš mani tā sauca; gēlu valodā tas nozīmē “svešzemnieks, svešinieks”. Tā dē­vēja jebkuru angli. Sākumā zobojoties, vēlāk mīlot.

Un es nebiju atļāvusi viņiem Džeimiju atrast. Ar viņa radinieka no Freizeru klana, mazā Mērtega, palīdzību es biju pārvedusi vīru pāri Lamanša šaurumam uz Franciju, un mēs atradām pajumti Svē­tās Annas de Buprē abatijā, kur abats bija viens no Džeimija Freizera tēvočiem. Bet, atrodoties drošībā, biju uzzinājusi, ka, izglāb­jot Džeimija dzīvību, vēl nebiju izpildījusi visu man uzlikto uzde­vumu.

Tas, ko Džeks Rendels bija savam upurim nodarījis, bija atstājis tikpat dziļas pēdas Džeimija dvēselē kā pātagas cirtieni mugurā, un tās bija tikpat neizdzēšamas. Pat šobrīd es vēl īsti nezinu, ko biju izdarījusi, ataicinot viņa dēmonus un viena pati cīnoties ar tiem viņa prāta tumsā; dažreiz dziedējot rētas, starp medicīnu un burvestību nav lielas starpības.

Joprojām jutu auksto, cieto akmeni, tā spēku, niknuma spēku, kuru biju izvilkusi no viņa, rokas, kas žņaudza manu kaklu, un kvē­lošo radījumu, kas mani bija trenkājis pa tumsu.

-     Es tomēr viņu izārstēju, klusi sacīju. Viņš atgriezās pie manis.

Brianna lēnām šūpoja galvu uz priekšu un atpakaļ, apjukusi, bet spītīgi izslējusies. Šo žestu es pazinu pārāk labi. “Greiemi ir stulbi, Kembeli krāpjas, Makenziji ir apburoši, bet viltīgi, un Freizeri ir spītīgi,” reiz man bija teicis Džeimijs, dodams klanu vispārēju

raksturojumu. Viņš daudz nekļūdījās; Freizeri bija spītīgi, un viņš pats arī. Tāpat Brī.

-     Es tam neticu, viņa vienaldzīgi sacīja, tad izslējusies cieši mani noskatīja. Varbūt tu esi pārāk sadomājusies par tiem Kalodenas vīriem. Galu galā pēdējā laikā tu esi piedzīvojusi lielu stresu un varbūt tēta nāve…

-    Frenks nebija tavs tēvs, es pateicu skaidri un gaiši.

-     Bija gan! viņa atcirta tik spēji, ka mēs abas jutāmies pār­steigtas.

Ar laiku Frenks bija padevies ārstu uzstājīgajiem apgalvoju­miem, ka mēģinājumi “piespiest mani pieņemt realitāti”, kā viens no viņiem izteicās, varētu nākt par ļaunu grūtniecībai. Gaiteņos pusbalsī tika risinātas garas sarunas šad tad viņi klaigāja bet Frenks vairs nejautāja man, kā bija patiesībā. Un es, būdama slima un noskumusi, vairs nepūlējos viņam to iestāstīt.

Negrasījos padoties arī šoreiz.

-    Es apsolīju Frenkam, sacīju. Pirms divdesmit gadiem, kad tu piedzimi. Es gribēju viņu pamest, bet viņš neļāva man iet. Viņš tevi mīlēja. Jutu, ka mana balss skan maigāk, kad paskatījos uz Briannu. Viņš nespēja noticēt patiesībai, bet zināja… protams, zināja… ka nav tavs tēvs. Viņš lūdza man neteikt tev to… lai ļauju viņam būt vienīgajam tēvam… kamēr viņš dzīvo. Pēc tam, viņš teica, lai es daru, kā vēlos. Es noriju siekalas un aplaizīju sausās lūpas.