- Es biju viņam to parādā, turpināju. Jo viņš tevi mīlēja. Bet tagad Frenks ir miris… un tev ir tiesības zināt, kas tu esi. Ja tu apšaubi manus vārdus, aizej uz Nacionālo gleznu galeriju. Tur ir Elenas Makenzijas Džeimija mātes portrets. Un viņai ir šīs krelles. Pieskāros pērļu kaklarotai, kas bija man ap kaklu. Virtene upes pērļu no Skotijas upēm pamīšus ar zelta lodītēm. Tās man kāzu dienā uzdāvināja Džeimijs.
Es skatījos uz Briannu, kas sēdēja izslējusies un stīva, sejas vaibsti sastinguši protestā.
- Paņem līdzi spoguli, teicu. Labi apskati portretu un tad ielūkojies spogulī. Līdzība nav precīza, bet tu ļoti atgādini savu vecomammu.
Rodžers skatījās uz Briannu tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Viņš lūkojās te uz mani, te viņu, it kā vēlēdamies pieņemt lēmumu, tad pēkšņi atlieca plecus un piecēlās no dīvāna, kur bija sēdējis blakus Briannai.
- Man ir kaut kas tāds, ko tev vajadzētu redzēt, viņš noteikti paziņoja. Piegāja pie mācītāja vecā rakstāmgalda un no viena nodalījuma izņēma ar gumiju apņemtu nodzeltējušu avīžu izgriezumu žūksni.
- Kad būsi izlasījusi šos, pievērs uzmanību datumiem, viņš sacīja Briannai, sniedzot avīžu izgriezumus. Tad, aizvien vēl kājās stāvot, viņš pagriezās pret mani un noskatīja no galvas līdz kājām ar ciešu, neitrālu skatienu, ar kādu, kā es zināju, skatās zinātnieki, kas mācīti raudzīties objektīvi. Viņš vēl neticēja, bet viņam bija tik daudz iztēles, lai šaubītos.
- Tūkstoš septiņi simti četrdesmit trešais, Rodžers it kā pie sevis noteica un izbrīnā nogrozīja galvu. Un es domāju, ka tas bija vīrietis, kuru jūs satikāt šeit 1945. gadā. Ak Dievs, es nemūžam nebūtu domājis… Jēziņ, kurš gan spētu to iedomāties?
Es biju izbrīnīta.
-Jūs zinājāt? Par Briannas tēvu?
Rodžers pamāja ar galvu uz avīžu izgriezumiem, ko Brianna turēja rokā. Viņa vēl nebija uz tiem paskatījusies, bet blenza draugā daļēji apjukusi, daļēji dusmīga. Redzēju, ka viņas acīs briest vētra, un to pašu, manuprāt, redzēja ari Rodžers. Viņš steigšus novērsās un jautājoši pavērās manī.
- Tātad tos vīrus, kuru vārdu sarakstu jūs man iedevāt, tos, kas cīnījās Kalodenā… jūs viņus pazināt1
Es atslābu, tikai pavisam mazu drusciņu.
- Jā, es viņus pazinu. Austrumu pusē nodārdēja pērkons, un lietus lāses sāka bungāt pa augstajiem logiem, kas veidoja vienu kabineta sienu no grīdas līdz griestiem. Briannas galva bija noliekta pār izgriezumiem, mati kā spārni noslēpa seju, izņemot pašu deguna galiņu, kas bija kļuvis koši sarkans. Džeimijs vienmēr pietvīka, kad bija nikns vai satraukts. Es pārāk labi zināju, kā izskatās Freizers, kurš kuru katru mirkli var eksplodēt.
- Un jūs bijāt Francijā, Rodžers murmināja pie sevis, joprojām cieši mani pētīdams. Šoks viņa sejā mazinājās, vaibsti pauda šaubas un nedaudz aizrautības. Jūs droši vien nezinājāt…
- Zināju gan, es viņu pārtraucu. Tāpēc jau mēs devāmies uz Parīzi. Biju Džeimijam izstāstījusi par Kalodenu… par 1745. gadu un to, kas notiks. Mēs devāmies uz Parīzi, lai mēģinātu apturēt Čārlzu Stjuartu.
Otrā daļa Troņa pretendenti
Havra, Francija 1744. ņadajebruāris
6 nodaļa Viļņošanas
Maizi, es vārgi izdvesu, bet plakstus turēju, cieši aizžmiegusi. Milzīgais, siltais kalns, kas gulēja man blakus gultā, nekādi nereaģēja, tikai turpināja klusi šņākuļot.
- Maizi! es mazliet pacēlu balsi. Pēkšņi segas strauji uzlidoja gaisā un es iekrampējos matrača malā, sasprindzinājusi visus muskuļus, cerot novērst savu iekšējo orgānu svārstlšanos un novirzīšanos no kursa.
Gultas otrā pusē varēja dzirdēt taustīšanos, tad noblīkšķēja atbīdīta atvilktne, atskanēja slāpēts izsauciens gēlu valodā, mīksti uz grīdas dēļiem noplakšķēja plikas pēdas, pēc tam zem smaga auguma svara ieliecās matracis.
- Še, Ārmaliet, teica bažīga balss, un es pie apakšējās lūpas sajutu pieskaramies sausu garozu. Joprojām aizvērtām acīm, akli sataustīju maizes ņuku un sāku negribīgi košļāt, ar varu riju lejā katru kumosu, kas sprūda izkaltušajā rīklē. Es zināju, ka ūdeni labāk neprasīt.
Sakaltušās maizes drupaču kunkuļi pamazām slīdēja lejup pa barības vadu, nonāca kuņģī un nogūla tur kā nelielas balasta kaudzītes. Iekšējo viļņu šķebinošā kustība pamazām norima, un beidzot manas iekšas likās noenkurojušās. Atvēru acis un dažas collas virs manis ieraudzīju Džeimija Freizera rūpju pilno seju.
- Ak! es satrūkusies iesaucos.
- Nu, vai ir labāk? viņš jautāja. Kad es palocīju galvu un sāku vārgi celties sēdus, viņš saņēma mani ap pleciem, lai palīdzētu. Sēžot man blakus uz pavirši taisītās gultas, kā jau iebraucamajā vietā, viņš maigi pievilka mani sev klāt un glāstīja manus izspūrušos matus.
- Nabadzīte, Džeimijs sacīja. Varbūt kādu malciņu vīna? Man seglu somā ir blašķe.
- Nē. Nē, pateicos. Doma par vīnu uzdzina drebuļus šķiet, es saodu tumšos, bagātīgos izgarojumus tikai no pieminēšanas vien un izslējos.
- Tūlīt viss būs kārtībā, uzspēlēti moži solīju. Neraizējies, grūtām sievietēm no rītiem mēdz būt slikta dūša.
Uzmetis man šaubu pilnu skatienu, Džeimijs piecēlās un gāja pēc savām drēbēm, kas atradās uz sola pie loga. Francijā februārī ir mežonīgi auksts, un loga burbuļaino rūti klāja bieza ledus kārta.
Viņš bija kails, tāpēc uz pleciem uzmetās zosāda, un sarkanzeltainie matiņi uz rokām un kājām saslējās. Taču Džeimijs pie aukstuma bija pieradis, tāpēc nedz drebinājās, nedz arī steidzās uzvilkt zeķes un kreklu. Uz brīdi pārtraucis ģērbšanos, viņš atgriezās pie gultas un mani strauji apskāva.
- Liecies gulēt, viņš mudināja. Teikšu istabenei, lai iekurina kamīnu. Varbūt tagad, kad esi kaut ko uzēdusi, varēsi kādu nieku atpūsties. Tev taču vairs nebūs jāvemj? Droša gan par to nejutos, tomēr nomierinoši pamāju ar galvu.
- Domāju, ka nebūs. Pametu skatienu atpakaļ uz gultu; segas, kā jau gultas veļa, ko izsniedz iebraucamajās vietās, īsti tīras nebija. Tomēr sudrabs no Džeimija maka bija mums nodrošinājis labāko istabu šajā pajumtē, un šaurās gultas matracis bija piebāzts ar zosu dūnām, nevis sēnalām vai aitas vilnu.
- Mm, varbūt tomēr atgulšos uz brīdi, es nomurmināju, atraujot pēdas no saldējošās grīdas un pabāžot zem segām, cerot atrast pēdējās siltuma atliekas. Kuņģis likās tiktāl nomierinājies, ka varēju riskēt iedzert kādu malku, un es no ieplīsušās krūzes ielēju tasītē ūdeni.
- Ko tu tur pirmīt samini? es iejautājos, piesardzīgi dzerdama pa malciņam. Te taču nav zirnekļu, vai ne?
Pogādams kiltus, Džeimijs noraidoši papurināja galvu.
- 0 nē, viņš atsaucās. Tad ar galvu, jo rokas bija aizņemtas, pamāja uz galda pusi. Tikai žurka. Laikam jau nāca pēc maizes.
Pavērsusi skatienu uz leju, es uz grīdas pamanīju pelēku, ļenganu ķermeni, kuram pie purna vizēja asiņu pērlīte. Tik tikko paguvu izlēkt no gultas.
- Viss ir labi, brīdi vēlāk es vārgi izdvesu. Man vairs nav, ko vemt.
- Izskalo muti, Armaliet, bet, Dieva dēļ, nerij nost. Džeimijs pasniedza krūzīti, noslaucīja ar kabatlakatu man muti, it kā es būtu mazs, šmulīgs bērnelis, tad pacēla un saudzīgi ielika gultā. Viņš stāvēja un norūpējies raudzījās manī.
- Varbūt man labāk palikt pie tevis, viņš skaļi prātoja. Varu aizsūtīt ziņu, ka nebūšu.