- Nē, nē, ar mani viss būs labi, es iebildu. Un tas bija tiesa. Lai kā es centos no rītiem novērst vemšanu, ilgi kuņģī paturēt neko nevarēju. Bet tad, kad lēkme bija pārgājusi, jutos itin spirgta. Ja neskaita skāņu garšu mutē un vieglas vēdera muskuļu sāpes, es jutos labi. Lai to pierādītu, es atmetu segas un piecēlos.
- Redzi? Man nekas nekaiš. Un tev jāiet; galu galā nav labi likt tavam brālēnam gaidīt.
Mana pašsajūta atkal sāka uzlaboties, kaut arī pa durvju apakšu pūta auksts vējš un līda man zem naktskrekla. Džeimijs vēl brīdi šaubījās, negribēdams atstāt mani vienu, un es viņu cieši apskāvu, gan lai nomierinātu, gan arī tāpēc, ka viņš bija patīkami silts.
- Brrr, es nodrebinājos. Kā, pie joda, tu vari būt silts kā tikko cepts pīrādziņš vienos kiltos?
- Krekls arī man ir, viņš smaidīdams aizrādīja.
Kādu laiciņu mēs stāvējām apskāvušies, izbaudīdami viens otra auguma siltumu agrajā rīta stundā, kas Francijā bija tik klusa un auksta. Varēja dzirdēt, kā pa gaiteni tuvojas istabenes soļi un palaikam nošķind ogļu spainis.
Džeimijs, man cieši piekļāvies, sakustējās. Ziemas apstākļos pārvietošanās pa ceļiem sagādāja grūtības, tādēļ pagāja gandrīz nedēļa, kopš bijām pametuši Svētās Annas klosteri, līdz nonācām Havrā. Izmirkuši, netīri, noguruma un aukstuma nomocīti, mēs vēlā vakara stundā ieradāmies drūmās iebraucamās vietās, modāmies nemiera pilni, jo mani no rītiem arvien biežāk bija slikta dūša, tāpēc mēs nebijām viens otram pieskārušies kopš pēdējās abatijā pavadītās nakts.
- Nāksi ar mani gultā? es klusā balsī iejautājos.
Džeimijs svārstījās. Kaut arī viņa alkas bija stipras to nepārprotami varēja just cauri kiltu audumam un rokas, kas turēja manus nosalušos pirkstus, bija siltas, viņš nepakustējās, lai mani apskautu.
- Nu… viņš tikai neizlēmīgi novilka.
- Tu taču gribi, vai ne? es sacīju un, lai saņemtu apstiprinājumu, paslidināju vēso plaukstu zem kiltiem.
- O! Ē… kā tad. Kā tad, ka gribu. Pierādījums, ko turēju rokā, skaidri apliecināja viņa vārdus. Kad es satvēru saujā visu mantību, atskanēja kluss vaids. Ak kungs. Tā nedari, Armaliet, es nevarēšu novaldīt savas rokas.
Un tad viņš mani apskāva, apvija garās rokas ap manu augumu un iespieda manu seju sava sniegbaltā krekla krokās, kas viegli smaržoja pēc stērķeles, kādu abatijā izmantoja brālis Alfonss.
- Kāpēc tev to vajadzētu darīt? Manus vārdus slāpēja audums.
- Tev taču noteikti ir vēl brītiņš laika? Līdz dokiem ir viens pūtiens.
- Ne jau tas. Viņš glaudīja manus dumpīgos matus.
- O, vai esmu par resnu? Patiesībā mans vēders vēl bija plakans un rīta nelabumu dēļ biju vājāka nekā agrāk. Vai tas…?
- Nē. Viņš smaidīja. Tu pārlieku daudz runā. Viņš pieliecās, noskūpstīja mani, tad apsēdās uz gultas malas un iesēdināja mani sev klēpī. Es atlaidos gultā un apņēmīgi uzvilku Džeimiju sev virsū.
- Nē, Klēra! viņš pretojās, kad es sāku taisīt vaļā kiltu jostu.
Es skatījos uz viņu.
- Kāpēc?
- Nu… Mazliet pietvīcis, viņš sāka neveikli skaidrot: Bērns… tas ir, negribu viņam kaitēt.
Es iesmējos.
- Džeimij, tu viņam nekaitēsi. Pagaidām viņš nav lielāks par pirksta galu. Uzskatāmības labad es pacēlu pirkstu uz augšu, tad novilku ar to pa pilnīgo, izliekto apakšlūpu. Viņš satvēra manu roku un strauji pieliecās mani skūpstīt, it kā gribētu izdzēst mana pieskāriena kutinošo sajūtu.
- Droši zini? viņš noprasīja. Nu… es visu laiku domāju, ka viņam tāda mētāšana nepatiktu…
- Viņš pat nepamanīs, es iedrošināju, kamēr manas rokas atkal taisīja vaļā kiltu sprādzi.
- Nu… ja tu pavisam droši zini.
Ar nevainojamu gallisku precizitāti pie durvīm atskanēja valdonīgs klauvējiens, istabā atmuguriski iestūmās apteksne un pagriezusies ar malkas pagali nevērīgi aizsita durvis. Spriežot pēc saskrambātās stenderes, tā viņa parasti rīkojās.
- Bonjour, Monsieur, Madame, viņa nomurmināja, čāpojot uz kamīna pusi, un strupi pamāja ar galvu gultas virzienā. Dažiem gan ir labi, kalpones izturēšanās pauda skaļāk par vārdiem. Biju jau pieradusi pie tā, cik lietišķi kalpotāji izturas pret viesu izskata piedienīgumu, tāpēc par atbildi noburkšķēju: “Bonjour, Mademoiselle,” un viss. Es arī liku mierā Džeimija kiltus, paslīdēju zem segas un savilku to līdz zodam, lai noslēptu koši pietvīkušos vaigus.
Džeimijs, kurš spēja būt aukstasinīgāks, paņēma vienu no dīvāna spilveniem, iemeta stratēģiski nozīmīgā vietā sev klēpī, nolika uz tā elkoņus, atspieda plaukstās zodu un sāka draudzīgi tērzēt ar istabeni, slavējot viesnīcas virtuvi.
- Un kur jūs pasūtāt vīnu, jaunkundz? viņš pieklājīgi apvaicājās.
- Šepat, šepat. Viņa paraustīja plecus, ar ievingrinātu roku liekot uz iekura skalus. Kur lētāk. Sievietes apaļīgā seja savilkās sīkās krunciņās, kad viņa uzmeta Džeimijam iesāņus skatienu.
- Tik daudz es nopratu. Viņš uzsmaidīja, un sieviete uzjautrināta iespurcās.
- Deram, ka es varu dot par to pašu cenu, tikai divreiz vairāk, viņš piedāvāja. Pasakiet savai saimniecei.
Viena uzacs skeptiski savilkās uz augšu.
- Un kāda tad ir jūsu takse, kungs?
Viņš pamāja ar roku īsteni gallisku žestu, kas pauda sevis noniecināšanu.
- Nekāda, jaunkundz. Es došos viesos pie radagabala, kurš tirgo vīnu. Varbūt es varu viņam sagādāt jaunu kundi, lai nodrošinātu sev labāku uzņemšanu, ko?
Sieviete pamāja ar galvu, saskatīdama šādā rīcībā zināmu jēgu, un, ceļoties kājās, ievaidējās.
- Nu labi, kungs. Es parunāšu ar patronneK
Durvis, meistarīgi pagrūstas ar gumu, noblīkšķēja istabenei aiz muguras. Džeimijs nolika spilvenu malā un sāka sprādzēt ciet kiltus.
- Ko tu dari? es iesaucos.
Viņš pameta uz mani skatienu, un plato muti izlieca negribīgs smaids.
- Ak! Nu… vai tu droši zini, ka to gribi, Armaliet?
- Jā, ja tu gribi, es nespēju pretoties.
Viņš bargi mani noskatīja.
- Man tūlīt jāiet, viņš sacīja. Tomēr esmu dzirdējis, ka topošajām mātēm jāizdabā. Viņš ļāva kiltiem noslīdēt uz grīdas un apsēdās man blakus vienā kreklā; gulta zem viņa svara nočīkstēja.
Džeimijam no mutes vieglā mutulī pacēlās elpa, kad viņš atlocīja segu un pavēra manu naktskreklu, atsedzot krūtis. Noliecis galvu, viņš noskūpstīja vispirms vienu, tad otru krūti, ar mēli pieskaroties galiņam, un tas kā uz burvja mājienu saslējās, piebriestot tumši sārts uz manas baltās ādas fona.
- Ak Dievs, cik tās ir skaistas, viņš murmināja un visu to pašu izdarīja ar otru galiņu. Tad, saņēmis abas krūtis rokās, tās apbrīnoja.
1 Saimnieks. (Franču vai.)
- Tās kļuvušas smagākas, viņš secināja, mazu drusciņu. Un galiņi tumšāki. Rādītājpirksts vilka pa spirālveida izliekumu matam, kurš vientulīgs auga uz tumšā aplīša malas un rīta saltajā gaismā izskatījās sudrabains.
Pacēlis segu, Džeimijs ievēlās man blakus, un es pagriezos viņa apskāvienā, pārlaidu rokas viņa stingrajai mugurai un satvēru dibena tvirtos apaļumus. Aukstais gaiss bija nosaldējis kailo miesu, bet, kad tai pieskārās manas siltās plaukstas, zosāda izzuda.
Mēģināju vīru uzreiz pievilkt sev klāt, bet viņš maigi pretojās, iegrūda mani spilvenā un ar lūpām knibināja man kaklu un ausi. Viena plauksta slīdēja augšup pa cisku, ceļā sakrunkojot naktskrekla plāno audumu.