Džeimija galva pavirzījās uz leju un rokas veikli papleta manas kājas. Kad aukstais gaiss pieskārās kailajām kājām, man pārskrēja drebuļi, tad pilnīgi atdevos Džeimija siltajām un uzstājīgajām lūpām.
Viņa mati, vēl nesaņemti astē, kā dienā pienākas, brīvi slīga savā vaļā, un mīksta, sarkana šķipsna kutinoši skāra manu gurnu. Džeimija smagais augums ērti iekārtojās man starp kājām, platās plaukstas apņēma manus apaļos gurnus.
- Mmmm? no lejas atskanēja jautājoša skaņa.
Par atbildi mazliet izliecu gurnus, un klusi smiekli apdvesa manu ādu ar siltumu.
Rokas paslīdēja man zem dibena, pacēla nedaudz uz augšu, un es atslābu tiktāl, ka likās es izjūku, kamēr nez kur uzradās sīkas trīsas un izplatījās pa visu augumu, ar katru sekundi virzoties uz piepildījumu, kas beigās atstāja mani šļauganu un elsojošu ar Džeimija galvu uz gurniem. Glāstīdams manu cisku, viņš brīdi pagaidīja, līdz es atgūstos, tad atgriezās pie uzdevuma, kuru pats bija sev izvirzījis.
Es atglaudu viņa izjukušos matus un glāstīju ausis, kas likās tik smieklīgi mazas un pareizi veidotas tādam lielam, skarbam vīram. Ausu apakšējā daļa bija iesārta un caurspīdīga, un es ar īkšķi nobraucu pa gliemežnīcas izliekumu.
- Augšā ausis ir spicas, es ierunājos. Nedaudz. Kā faunam.
- Ko tu saki? Viņš uz bridi pārtrauca savus pūliņus. Tu gribēji teikt, kā briedēnam vai tiem radījumiem ar āža kājām, kas klasiska sižeta gleznās trenkā plikus sievišķus?
Es pacēlu galvu un pāri sajauktajām gultas drēbēm, naktskreklam un kailajai miesai centos ielūkoties tumši zilajās kaķa acīs, kas mirdzēja virs mitrajām rūsgano matu cirtām.
- Nevelc garumā, es mudināju, rīkojies! Un ļāvu galvai nokrist uz spilvena, kad slāpēti smiekli ievibrēja manu pārlieku jutīgo miesu.
- 0, es pūlējos piecelties. Ak šausmas! Džeimij, nāc šurp!
- Vēl ne, viņš atteica, darīdams ar mēles galiņu kaut ko tādu, ka es sāku locīties kā traka.
- Tūlīt.
Viņš neapgrūtināja sevi ar atbildi, bet man runāšanai trūka elpas.
- 0, es pēc brīža noelsos. Tas ir…
-Mmmm?
- Labi, es murmināju. Nāc šurp.
- Nē, es pats, seja aiz rūsganajām un kanēļa krāsas pinkām nebija redzama. Vai tev patiktu, ja es….
- Džeimij! es nerimos. Es tevi gribu. Nāc šurp!
Izdvesis padevīgu nopūtu, viņš notupās uz ceļiem un ļāva pavilkt sevi uz augšu, līdz beidzot, auguma svaru atbalstījis uz elkoņiem, ērti un stabili iekārtojās virs manis vēders pret vēderu, lūpas pret lūpām. Džeimijs vēra muti, lai turpinātu protestēt, bet es nekavējoties viņu noskūpstīju, un viņš, nepaguvis ne attapties, ieslīdēja manī. Mums savienojoties, viņš nevilšus labpatikā ievaidējās, un muskuļi saspringa, kad viņš satvēra manus plecus.
Džeimijs mīlējās maigi un nesteidzīgi, laiku pa laikam apstājās, lai mani noskūpstītu, un tikai pēc mana klusa pamudinājuma atsāka kustības. Viegli pārbraucu ar rokām pār viņa muguru, uzmanoties, lai par stingru nepiespiestu nesen aizdzijušo rētu uzkalniņus. Jutu, ka man pie kājas īsu bridi nodreb viņa cisku garie
muskuļi, bet viņš apvaldījās, nevēlēdamies kustēties tik ātri, cik gribēja.
Cieši piekļāvu viņam gurnus, lai loceklis ieslīdētu dziļāk.
Džeimijs aizvēra acis, un piere koncentrējoties savilkās sīkās krunciņās. Pa atvērto muti smagi plūda elpa.
- Es nevaru… viņš izdvesa. Ak Dievs, es neko nevaru padarīt. Pēkšņi viņa dibens saspringa, kļūstot ciets manās rokās.
Dziļā apmierinājumā es nopūtos un spēji piekļāvu viņu sev klāt.
- Vai ar tevi viss kartībā? pēc maza brīža viņš jautāja.
- Gan jau nesaplīsīšu. Es smaidīdama ieskatījos Džeimijam acīs.
Viņš piesmacis iesmējās.
- Tu varbūt ne, Armaliet, bet es gan. Viņš pievilka mani sev klāt un piespieda vaigu man pie matiem. Es savilku uz augšu segu un apsedzu viņa plecus, paslēpjot mūs siltā ligzdiņā. Siltums no kamīna vēl nebija sasniedzis gultu, bet ledus uz rūts jau atlaidās, sarmas garoziņai izkūstot zaigojošos dimantos.
Kādu bridi mēs gulējām nekustīgi, klausījāmies pavardā degošo ābeļu pagaļu retajos sprakšķos un klusajos trokšņos, kad iebraucamās vietas iemītnieki sāka dienas gaitas. No balkoniem pāri pagalmam sasaucās cilvēki, uz bruģakmeņiem, kurus klāja slapjš sniegs, kaut kas nošvīkstēja, noklabēja pakavi, laiku pa laikam lejā iekviecās sivēni, kurus saimniece turēja virtuvē aiz krāsns.
- Trиs franзais, n’est-ce pas?1 Es nosmaidīju par strīdu, kas cauri grīdas dēļiem sasniedza mūsu ausis tur notika draudzīga rēķinu kārtošana starp viesnīcnieka sievu un vietējo vīna tirgotāju.
- Pumpainās maukas kleinais dēls, rājās sievietes balss. Viņnedēļ konjaks garšoja pēc zirga mīzaliem.
Es bez redzēšanas zināju, ka vīna tirgotājs atbildot parausta vienu plecu.
- Kā jūs, kundzīt, varat to zināt? Pēc sestā mēriņa viss smēķē vienādīgi, vai nav tiesa?
Gulta viegli kratījās, kad mēs ar Džeimiju smējāmies. Viņš pacēla galvu no spilvena un atzinīgi paošņāja cepta šķiņķa smaržu, kas spiedās istabā pa grīdas dēļu šķirbām.
- Kā tad, te ir Francija, viņš piekrita. Ēdiens, dzēriens… un mīlestība. Tad papliķēja manu kailo gumu un pārvilka tam pāri saburzīto naktskreklu.
- Džeimij, es klusi ierunājos, vai tu esi laimīgs? Par bērnu? Skotijā izsludināts ārpus likuma, padzīts pats no savām mājām, bet Francija solīja visai nedrošas nākotnes izredzes, tāpēc būtu pilnīgi piedodams, ja viņš nebūtu pārlieku priecīgs uzkraut sev papildu nastu.
Brīdi viņš klusēja, tikai piekļāva mani vēl ciešāk klāt, tad īsi nopūtās un atbildēja:
- Nu kā tad, Armaliet. Plauksta lēnām slīdēja glāstā man pār vēderu. Esmu laimīgs. Un lepns kā ērzelis. Bet arī drausmīgi baidos.
- Par dzemdībām? Viss būs labi. Nevarēju viņam pārmest šīs bažas; Džeimija māte bija mirusi, laižot pasaulē bērnu. Tajos laikos dzemdības un ar tām saistītās komplikācijas bija galvenais sieviešu nāves cēlonis. Taču es pati šajā jomā šo to sapratu, un man nebija ne mazākā nolūka pakļaut sevi tam, ko tolaik uzskatīja par medicīnisko palīdzību.
- Kā tad, radības… un viss pārējais, viņš klusi atzina. Gribu tevi pasargāt, Armaliet… pārklāties tev pāri kā mētelis un sargāt tevi un bērnu ar savu miesu. Balss skanēja klusi un piesmakusi no viegla aizkustinājuma. Tevis dēļ es darītu visu… un tomēr… es neko nevaru darīt. Nav nozīmes ne manam spēkam, nedz arī tam, cik ļoti es to vēlos; nevaru doties līdzi tur, kur tev jāiet… un nevaru tev arī palīdzēt. Un, ja padomā, kas var notikt, bet es nekādi nevaru to novērst… jā, es baidos, Armaliet.
Un tomēr… viņš pagrieza mani pret sevi, roka viegli uzgūla manai krūtij, …un tomēr, kad iedomājos tevi ar manu bērnu pie krūts… tad jūtos tukšs kā ziepju burbulis un varbūt pārsprāgšu no prieka.
Viņš cieši piekļāva mani sev pie krūtīm, un es viņu no visa spēka apskāvu.
- Ak, Klēra, man salūzis sirds, cik stipri es tevi mīlu.
Kādu laiku es biju nogulējusi un modos lēnām, klausoties, kā laukumā netālu no viesnīcas skan baznīcas zvani. Nesen pametusi Svētās Annas klosteri, kur visas dienas gaitas tika pakļautas zvanu ritmam, es automātiski pametu skatienu uz logu, lai pēc gaismas minētu, cik ir pulkstenis. Ārā bija spoža, skaidra diena, un ledus no rūts bija nokusis. Zvani aicināja uz Angelus, bija pusdienlaiks.