Es izstaipījos, izbaudīdama svētlaimi, ko sniedza apziņa, ka nevajag uzreiz celties augšā. Grūtniecības pirmās nedēļas mani nogurdināja, un ceļojuma laikā piedzīvotais sasprindzinājums pašsajūtu vēl pasliktināja, tāpēc ieilgusī atpūta bija divtik gaidīta.
Šurpceļā, ziemas vētrām plosot Francijas piekrasti, bez rimas bija lijis un snidzis. Tomēr varēja būt vēl ļaunāk. Sākumā mēs plānojām doties uz Romu, nevis uz Havru. Tas šādos laikapstākļos nozīmētu ceļā pavadīt trīs vai četras nedēļas.
Tā kā bija parādījušās izredzes iztiku nopelnīt ārzemēs, Džeimijs nodrošinājās ar vēstuli, kurā viņš tika ieteikts par tulku Džeimsam Frānsisam Edvardam Stjuartam trimdā izraidītajam Skotijas karalim vai kavalierim Sentdžordžam vienam no troņa pretendentiem tas bija atkarīgs no tā, kurā pusē jūs stāvējāt. Un mēs nolēmām pievienoties pretendenta galmam, kas atradās netālu no Romas.
Tobrīd daudz netrūka, lai tā ari būtu noticis; mēs jau posāmies uz Itāliju, kad Džeimija tēvocis Aleksandrs, Svētās Annas klostera abats, aicināja mūs uz savu kabinetu.
- Esmu saņēmis ziņas no Viņa Majestātes, viņš bez jebkāda ievada paziņoja.
- No kuras? Džeimijs apprasījās. Nelielo radniecisko līdzību pastiprināja vīriešu poza abi sēdēja, taisni izslējušies, plecus
iztaisnojuši. Abats tā sēdēja dabiska askētisma dēļ, Džeimijs -, lai neļautu tikko sadzijušajām brūcēm saskarties ar koka krēsla atzveltni.
- No Viņa Majestātes karaļa Džeimsa, tēvocis atbildēja un, viegli saraucis pieri, paskatījās uz mani. Es parūpējos, lai mana seja nepaustu nekādas jūtas; tas, ka atrados abata Aleksandra kabinetā, bija uzticēšanās apliecinājums, un es nevēlējos darīt neko tādu, kas liktu viņam to nožēlot. Viņš mani pazina nepilnas sešas nedēļas, kopš Otrajiem Ziemassvētkiem, kad biju parādījusies pie viņa klostera vārtiem kopā ar Džeimiju, kurš pēc spīdzināšanas un ieslodzījuma bija tuvu nāvei. Tuvāk iepazīstoties, abats laikam bija nospriedis, ka zināmā mērā var man uzticēties. Lai gan… es tomēr biju angliete. Un angļu karaļa vārds bija Džordžs, nevis Džeimss.
- Ak tā? Viņam tātad tulks nav vajadzīgs? Džeimijs kopā ar klostera brāļiem bija strādājis abatijas staļļos un laukos, tāpēc vaigi pamazām bija atguvuši ierasto veselīgo sārtumu.
- Viņam vajag uzticamu kalpotāju… un draugu. Abats Aleksandrs paklaudzināja ar pirkstiem pa salocīto vēstuli, kas gulēja uz rakstāmgalda; zīmogs ar kroni bija salauzts. Viņš savilka lūpas un palūkojās uz mani, uz savu brāļadēlu un atkal pievērsa skatienu man.
- To, ko es tev tagad sacīšu, nevienam nedrīkst teikt, viņš nopietni ierunājās. Drīz to zinās visi, bet pagaidām… Es centos izskatīties uzticama un tāda, kas lieki nepļāpā. Džeimijs tikai pamāja ar galvu, mazliet nepacietīgi.
- Viņa Augstība princis Čārlzs Edvards pametis Romu un nedēļas laikā ieradīsies Francijā, abats turpināja, paliecoties uz priekšu, lai uzsvērtu teiktā svarīgumu.
Un tas bija svarīgi. 1715. gadā Džeimss Stjuarts bija organizējis neveiksmīgu mēģinājumu atgūt troni nepārdomātu militāru operāciju, kura atbalsta trūkuma dēļ gandrīz tūlīt izgāzās. Kopš tā laika tā teica Aleksandrs trimdā dzīvojošais Skotijas Džeimss bija nenogurstoši strādājis, bez mitas rakstīdams vēstules citiem tobrīd pie varas esošiem monarhiem, jo īpaši savam brālēnam Francijas Luijam, visu laiku atgādinādams, ka viņam ir likumīgās
tiesības uz Skotijas un Anglijas troni un ka viņa dēls princis Čārlzs ir troņmantnieks.
- Viņa karaliskais brālēns Luijs ir bijis satraucoši kurls pret pilnīgi pamatotajām prasībām, abats sacīja, sarauktu pieri veroties uz vēstuli, it kā tā būtu Luijs. Ja viņš tikai tagad ir aptvēris savu atbildības pakāpi šajā jautājumā, tas ir iemesls priecāties tiem cilvēkiem, kuri tur godā karaļa svētās tiesības.
Tātad Džeimsa atbalstītājiem jakobītiem. Un viens no tiem bija Svētās Annas de Buprē klostera abats Aleksandrs dzimis Aleksandrs Freizers no Skotijas. Džeimijs bija man stāstījis, ka Aleksandrs ar trimdā izraidīto karali uzturēja dzīvu saraksti un pārzināja visu, kas skāra Stjuartu lietu.
- Tāpēc viņš ir labā vietā, Džeimijs bija man paskaidrojis, kad mēs apspriedām pasākumu, kurā grasījāmies iesaistīties. Pāvesta sūtņu sistēma šķērso Itāliju, Franciju un Spāniju ātrāk nekā citas. Un valdības muita nedrīkst pārmeklēt pāvesta sūtņu pastu, tāpēc ir mazāk izredžu pārtvert viņu vestās vēstules.
Uz Romu trimdā izraidīto Skotijas Džeimsu nopietni atbalstīja pāvests, kura interesēs bija Anglijā un Skotijā atjaunot katolisko monarhiju. Tāpēc Džeimsa privātās vēstules lielākoties nesa pāvesta sūtņi un no rokas rokā nodeva lojāli atbalstītāji Baznīcas hierarhijas ietvaros, piemēram, Svētās Annas de Buprē klostera abats Aleksandrs. Varēja paļauties, ka viņš sazināsies ar karaļa piekritējiem Skotijā, tas nebija tik riskanti kā sūtīt vēstules atklāti no Romas uz Edinburgu un Hailendu.
Ar interesi vēroju, kā Aleksandrs klāsta, cik svarīga ir prinča Čārlza vizīte Francijā. Drukns vīrs, apmēram manā augumā, tumsnējs, ievērojami mazāks par brāļadēlu, bet ar tādām pašām ieslīpām acīm, asu prātu un talantu saskatīt slēptus nolūkus, šķiet, tā bija visu Freizeru, kurus man nācies satikt, raksturīgākā īpašība.
- Tā, viņš, braucīdams tumši brūno pilnbārdu, nobeidza savu runu, es nevaru pateikt, vai ierasties Francijā Viņa Augstību uzaicināja Luijs vai arī viņš neaicināts ieradās sava tēva dēļ.
- Tā ir neliela atšķirība, Džeimijs aizrādīja, skeptiski savilcis uz augšu vienu uzaci.
Tēvocis pamāja ar galvu, un biezajā bārdā uz mirkli pazibēja šķībs smaidiņš.
- Tiesa, puis, ļaudams tikko jaušamam dzimtās skotu izrunas akcentam izlauzties cauri literārajai angļu valodai. Pilnīga taisnība. Un tieši šajā lietā tu un tava sieva varat palīdzēt, ja jūs to vēlaties.
Priekšlikums bija vienkāršs Viņa Majestāte karalis Džeimss sedz ceļa izdevumus un maksā nelielu algu, ja viņa visuzticamākā un augstāk vērtētā drauga Aleksandra brāļadēls piekrīt doties uz Parīzi un palīdzēt viņa dēlam, Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam, visos jautājumos, kādi pēdējam varētu rasties.
Jutos kā dabūjusi belzienu pa pieri. Mēs bijām domājuši doties uz Romu tādēļ, ka tā šķita vislabākā vieta, no kuras sākt mūsu misiju: novērst otro, 1745. gada, jakobītu sacelšanos. No vēstures stundām es zināju, ka sacelšanās, kuras finanšu avoti atradās Francijā un kuru īstenoja Čārlzs Edvards Stjuarts, būs nozīmīgāka par viņa tēva mēģinājumu 1715. gadā, bet ne pietiekami nozīmīga. Ja notikumi risināsies tā, kā es atminējos, tad “skaistā prinča” Čārlija vadītā armija piedzīvos katastrofālu zaudējumu cīņā pie Kalodenas 1746. gadā un Hailendas iedzīvotāji vēl divus gadsimtus cietīs no šīs sakāves atbalsīm.
Tagad, 1744. gadā, acīmredzot Čārlzs pats sāk meklēt atbalstu Francijā. Vai ir labāka iespēja mēģināt novērst dumpi, nekā atrodoties blakus tā vadonim?
Pametu skatienu uz Džeimiju, kurš pāri tēvoča plecam raudzījās uz nelielu, sienā iebūvētu svētnīcu. Viņa acis kavējās pie Svētās Annas apzeltītās figūriņas un mazā siltumnīcas ziedu pušķīša viņai pie kājām, bet neitrālā sejas izteiksme neliecināja, ka galvā viņam rosīgi darbotos domas. Beidzot viņš vienreiz samirkšķināja plakstus un uzsmaidīja tēvocim.
- Palīdzēt Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam visos jautājumos, kādi varētu rasties? Nu kā tad, viņš klusi noteica. Domāju, ka varētu gan. Tātad uz Parīzi.