Un tā arī notika. Tomēr no Svētās Annas klostera mēs nedevāmies tieši uz Parīzi, bet gan nogriezāmies gar piekrasti un ieradāmies Havrā, lai vispirms satiktos ar Džeimija brālēnu Džeredu Freizeru.
Džereds bija skotu emigrants, kurš, tirgodamies ar vīnu un citiem spirtotajiem dzērieniem, bija iedzīvojies bagātībā, Parīzē viņam piederēja neliela preču noliktava un liela dzīvojamā māja, bet Havrā ļoti liela noliktava, un uz turieni viņš bija uzaicinājis Džeimiju, kad mans vīrs bija aizrakstījis, ka mēs dodamies uz Parīzi.
Tā kā jutos pietiekami atpūtusies, man sāka gribēties ēst. Galds bija klāts. Džeimijs noteikti bija pieteicis istabenei atnest ko ēdamu, kamēr es gulēju.
Rītasvārku man nebija, bet biezais samta ceļojumu apmetnis bija gana ērts. Es piecēlos gultā sēdus, uzvilku uz pleciem smago silto apģērba gabalu, tad atvieglojos, piemetu pavardā vēl kādu pagali un ķēros pie vēlīnajām brokastīm.
Apmierināta ēdu cietas maizītes, ceptu šķiņķi un uzdzēru no krūzes pienu. Cerēju, ka arī Džeimijs ir kārtīgi pabarots. Viņš apgalvoja, ka Džereds ir tuvs draugs, bet jutu zināmas šaubas par daža laba Džeimija radinieka viesmīlību, biju jau paguvusi iepazīties ar diezgan daudziem. Tiesa, abats Aleksandrs bija uzņēmis mūs sirsnīgi cik nu silti cilvēks, kas ieņem abata posteni, var uzņemt ārpus likuma pasludinātu brāļadēlu ar aizdomīgu sievu, kuri uzkrīt viņam kā sniegs uz galvas. Bet, dzīvojot pie Džeimija mātes radiem, Leohas Makenzijiem, nonāca tik tālu, ka es tikai par mata tiesu paglābos no nāves pērnā gada rudenī, kad mani apcietināja un tiesāja kā raganu.
“Saprotams,” es biju sacījusi Džeimijam, “Džereds ir Freizers, un uz tiem, šķiet, var paļauties maķenīt vairāk nekā uz Makenzijiem. Bet vai tu esi ar viņu jau agrāk ticies?”
“Kad man bija astoņpadsmit, mēs ar viņu kādu laiku dzīvojām kopā,” Džeimijs pastāstīja, pilinot sveču vasku uz atbildes vēstules un iespiežot tēva laulības gredzenu zaļi pelēkajā peļķītē. Neliels noapaļots rubīns, kurā bija iegravēts Freizeru klana devīze: Je suis prest! “Esmu gatavs!”
“Džereds pieņēma mani pie sevis, kad ierados Parīzē pabeigt skološanos un apgūt vienu otru dzīves gudrību. Viņš bija ļoti laipns pret mani; Džereds ir mana tēva labs draugs. Turklāt vai kāds Parīzes sabiedrību var pazīt labāk par vīru, kurš pārdod tai dzeramo,” viņš vēl piebilda, atlaužot gredzenu no sacietējušā vaska. “Gribu aprunāties ar Džeredu, pirms blakus Čārlzam Stjuartam iesoļoju Luija galmā; man patiktu apzināties, ka man ir kādas izredzes no tā iznākt arī laukā,” viņš, greizi smīnēdams, pabeidza savu stāstu.
“Kāpēc? Vai tu domā, ka var rasties nepatikšanas?” es jautāju. “Likās, ka palīdzība Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam visos jautājumos, kādi varētu rasties, nodrošina diezgan lielu brīvību.” Džeimijs pasmaidīja par manām raizēm.
“Nē, es nekādas grūtības neparedzu. Bet kas ir rakstīts Bībelē, Armaliet? “Nepaļaujieties uz lieliem kungiem"?” Viņš piecēlās, aši noskūpstīja mani uz pieres un iemeta gredzenu atpakaļ sporanā. “Kas es tāds esmu, ka varu nelikties ne zinis gar Dieva vārdu, ko?”
Pēcpusdienu es aizvadīju, lasot grāmatu par augiem, ko mans draugs brālis Ambrozijs bija piespiedis mani pieņemt kā atvadu dāvanu, tad ar diegu un adatu ķēros pie nepieciešamajiem labošanas darbiem. Ne man, ne Džeimijam nebija daudz drēbju, un, kaut arī ceļošanai bez liekas bagāžas ir savas priekšrocības, tas nozīmēja, ka izplīsušas zeķes un atirušas vīles vajadzēja uzreiz savest kārtībā. Šūšanas piederumu kārbiņa man bija gandrīz tikpat dārga kā lāde, kurā glabāju zālītes un ārstniecības līdzekļus.
Adata, uzmirdzot no loga plūstošajā gaismā, te pazuda audumā, te atkal parādījās virspusē. Prātoju, kā noris Džeimija tikšanās ar Džeredu. Bet vēl vairāk man gribējās zināt, kāds būs princis Čārlzs. Viņš būs pirmais vēsturē zināmais cilvēks, ar kuru satikšos personiski, un, lai gan es zināju, ka nevar ticēt visām leģendām, kas bija (nevis bija, bet būs, es sev atgādināju) apvijušas viņa personu, prinča patiesā būtība bija tīta noslēpumā. 1745. gada sacelšanās tās panākumi vai izgāšanās gandrīz pilnībā būs atkarīga tikai no
šī jaunā vīrieša personības. Vai sacelšanās vispār notiks, varētu būt atkarīgs no cita jauna vīrieša Džeimija Freizera. Un arī no manis.
Es vēl biju nogrimusi savā darbā un domās, kad smagi soļi gaitenī man atgādināja, ka ir jau vēls; ūdens lāses no pažobelēm pilēja lēnāk, jo gaisa temperatūra bija nokritusies, un rietošās saules liesmu atspulgi zaigoja ledus šķēpos, kas karājās no jumta. Atvērās durvis, un ienāca Džeimijs.
Viņš vārgi man uzsmaidīja un kā zemē iemiets apstājās pie galda, sejā tāda koncentrēšanās, it kā viņš censtos kaut ko atcerēties. Tad noņēma no pleciem apmetni, salocīja, rūpīgi pārlika pāri gultas galam, izslējās, aizsoļoja līdz solam, kārtīgi nomērķējis uz sēdekli, apsēdās un aizvēra acis.
Klēpī ielikto šuvekli aizmirsusi, es nekustīgi un ar lielu interesi vēroju šo izrādi. Pēc brīža Džeimijs atvēra acis, uzsmaidīja man, bet neko neteica. Paliecies uz priekšu, viņš ārkārtīgi uzmanīgi pētīja mani, it kā nebūtu redzējis vairākas nedēļas. Pēdīgi viņa sejai pārslīdēja dziļas atklāsmes izteiksme un sasprindzinājums atslāba, viņš atspieda elkoņus uz ceļiem, un pleci saguma.
- Viskijs, viņš milzīgā apmierinājumā sacīja.
- Skaidrs, piesardzīgi noteicu. Vai daudz?
Džeimijs lēnām grozīja galvu no vienas puses uz otru, it kā tā būtu briesmīgi smaga. Gandrīz varēju dzirdēt, kā skalojas izdzertais šķidrums.
- Ne jau es, viņš ļoti precīzi izrunāja katru vārdu. Tu.
- Es? aizkaitināta iesaucos.
- Tavas acis. Viņš svētlaimīgi smaidīja. Viņa paša acis bija maigas un sapņainas, miglainas kā foreļu strauts lietus laikā.
- Manas acis? Kāds manām acīm sakars ar…
- Tās ir tieši tādā krāsā kā viens makten labs viskijs; kad saule spīd tev aiz muguras. Šorīt domāju, ka tās izskatās pēc heresa, bet aizšāvu garām. Ne pēc heresa. Ne pēc konjaka. Viskijs. Tā, lūk! To sakot, viņš izskatījās tik apmierināts, ka es nespēju valdīt smieklus.
- Džeimij, tu es pamatīgi piedzēries. Ko tu darīji?
Seja savilkās vieglā neapmierinātibā.
- Es neesmu piedzēries.
- Ak tā? Es noliku malā lāpāmo, piegāju viņam klāt un pataustīju pieri. Tā bija auksta un mikla, kaut arī seja bija pietvīkusi. Viņš tūlīt apskāva manu vidukli un pievilka cieši sev klāt, piespiežot degunu man pie krūtīm. No viņa kā migla cēlās sajaukušos alkoholisko dzērienu smaka, tik bieza, ka gandrīz šķita taustāma.
- Nāc pie manis, Armaliet, viņš purpināja. Meitene ar viskija krāsas acīm, mana mīļotā. Vedīšu tevi uz gultu.
Nodomāju, ka vēl nevar zināt, kurš kuru vedīs uz gultu, bet es nestrīdējos. Galu galā nebija svarīgi, ar kādu nolūku viņš ies uz gultu, ja tikai tur nonāk. Es pieliecos, iebāzu plecu viņam padusē, lai palīdzētu piecelties, bet viņš atliecās tālāk un pats saviem spēkiem, lēnām un majestātiski, uzslējās kājās.
- Man palīga nevajag, Džeimijs pukojās, saņēmis auklu, kas pie kakla saturēja kreklu. Es tak tev teicu: neesmu piedzēries.
- Tev taisnība, es nestrīdējos. Vārds “piedzēries” pilnībā neizsaka to, kādā stāvoklī tu atrodies. Džeimij, tu esi galīgi pilns.
Viņa skatiens slīdēja lejup pa savu kiltu priekšu, tad pa grīdu un pa manu kleitu uz augšu.