Rodžers to atlocīja un aši pārlaida skatienu tekstam. Tas bija saraksts kādi trīsdesmit vārdi, visi vīriešu. Lapas augšmalā bija virsraksts: JAKOBĪTU SACELŠANĀS, 1745 KALODENA.
- 0! 1745. gads, Rodžers noteica. Šie vīri cīnījās Kalodenā, vai ne?
- Tā ir, Klēra piekrita. Un, lūk, ko es vēlos uzzināt… kuri no sarakstā minētajiem vīriem pēc kaujas palika dzīvi?
Rodžers, pētot sarakstu, braucīja zodu.
- Tas ir vienkāršs jautājums, viņš prātoja, bet atbildi atrast, iespējams, būs grūti. Tik daudzi no Hailendas klana vīriem, kas sekoja princim Čārlzam, krita Kalodenas kaujā un netika apbedīti atsevišķos kapos. Viņus guldīja masu kapā, un uz tā uzlika tikai vienu vienīgu akmeni ar klana nosaukumu.
- Es zinu, Klēra sacīja. Brianna nav tur bijusi, bet es… ļoti sen. Rodžeram likās, ka redz Klēros acīs pazibam ēnu, lai arī skatiens ātri novērsās, jo viņa atkal kaut ko meklēja somā. Nav nekāds brīnums, viņš domāja. Kalodenas kaujas lauks bija saviļņojošs; pat viņam acīs saskrēja asaras, veroties pāri plašajam tīrelim un atceroties, cik bezbailīgi un drosmīgi bija skotu kalnieši, kas gulēja nogalēti zem velēnas.
Klēra atlocīja vēl vairākas lapas un sniedza Rodžeram. Slaids, balts pirksts slīdēja lejup pa vienas lapas malu. Skaistas rokas, Rodžers pamanīja; smalki veidotas, rūpīgi koptas un katrā rokā pa gredzenam. Sudraba gredzens labajā rokā bija īpaši pārsteidzošs plata jakobīņu stīpa ar iegravētiem Hailendas vijumiem, izrotāta ar dadža ziediņiem.
- Cik man zināms, tie ir sievu vārdi. Domāju, ka tas var palīdzēt, ja vīri krituši Kalodenā, tad, ļoti iespējams, sievas pēc tam precējušās otrreiz vai devušās kur citur. Tādi ieraksti noteikti būtu atrodami baznīcu grāmatās. Viņi visi ir no vienas draudzes; baznīca bija Brokmordā… tas ir labu gabalu uz dienvidiem no šejienes.
- Ļoti prātīga doma, Rodžers noteica, mazliet izbrīnījies.
- Par kaut ko tādu varētu iedomāties tikai vēsturnieks.
- Diez vai to var teikt par mani, Klēra Rendela sausi noraidīja komplimentu. Lai gan, dzīvojot kopā ar vēsturnieku, gribot negribot piesavinies dažu labu neparastāku domu.
- Protams. Rodžeram galvā iešāvās kāda ideja, un viņš piecēlās no krēsla. Esmu nekam nederīgs namatēvs. Lūdzu, ļaujiet man piedāvāt kaut ko dzeramu, un tad jūs varēsiet man pastāstīt ko vairāk. Varbūt pats varēšu jums šajā lietā palīdzēt.
Par spīti nekārtībai, viņš zināja, kur tiek glabāti dzērieni, un drīz vien bija apgādājis savas viešņas ar viskiju. Briannas glāzē viņš bija ielējis arī krietnu devu gāzētā ūdens, bet ievēroja, ka viņa dzer tā, it kā viņš būtu pasniedzis skudru indējamo līdzekli, nevis labāko Glenfiddich viskiju. Klēra, kura bija lūgusi neatšķaidīt, dzēra ar nesalīdzināmi lielāku patiku.
- Nu tā. Rodžers apsēdās savā vietā un atkal paņēma papīru.
- Interesanta problēma, skatoties no vēstures pētnieka viedokļa. Jūs sakāt, ka visi vīri nāca no vienas draudzes? Droši vien viņi piederēja pie viena klana vai dzimtas… Redzu, ka vairākiem ir uzvārds Freizers.
Klēra pamāja ar galvu, rokas saliktas gulēja klēpī.
- Viņi visi bija no vienas muižas nelielas Hailendas zemnieku saimniecības Broktūrekas… vietējie to sauca par Lelibroku. Viņi bija Freizeru klana locekļi, kaut arī oficiāli nekad nebija zvērējuši lordam Lavetam kā vadonim. Vīri jau pašā sākumā atbalstīja sacelšanos; viņi piedalījās Prestonpenas kaujā… bet Laveta vīri ieradās tikai īsi pirms Kalodenas.
- Tiešām? Interesanti gan. Parasti 18. gadsimtā, ierastākos apstākļos, tādas mazas saimniecības zemnieki un rentnieki būtu nomiruši tur, kur dzīvoja, un kārtīgā rindiņā guldīti ciema kapsētā, pirms tam akurāti reģistrēti baznīcas grāmatās. Taču “skaistā prinča” Čārlija mēģinājums atgūt Skotijas troni 1745. gadā nepārprotami bija izjaucis ierasto dzīves kārtību.
Bada laikos, kas sākās pēc Kalodenas kaujas, neskaitāmi daudz kalniešu bija emigrējuši uz Jauno pasauli; citi no ielejām un tīreļiem pārtikas un darba meklējumos palēnām bija pavirzījušies tuvāk pilsētām. Tikai nedaudzi bija palikuši uz vietas, stūrgalvīgi pieķērušies zemei un tradīcijām.
- Iznāktu fantastiska publikācija, Rodžers skaļi domāja. Izsekot zināmam skaitam atsevišķu cilvēku, lai paskatītos, kas ar viņiem noticis. Nebūtu tik interesanti, ja viņi visi būtu krituši Kalodenas kaujā, bet pastāv iespēja, ka dažiem tomēr ir izdevies palikt dzīviem. Viņš būtu pat ar mieru uzņemties šo pētījumu kā aizbildinājumu, lai izvairītos no mantu krāmēšanas, pat ja to nelūgtu Klēra Rendela.
- Jā, domāju, ka varēšu jums palīdzēt, viņš sacīja, un Klēra viņu apbalvoja ar siltu smaidu.
-Jūs būtu ar mieru? Tas ir brīnišķīgi! viņa iesaucās.
- Ar lielāko prieku, Rodžers atbildēja. Viņš salocīja papīra lapu un nolika uz galda. Tūlīt ķeršos pie lietas. Bet sakiet, vai jums patika brauciens no Londonas?
Saruna ieguva vispārēju raksturu, kad abas Rendelas apbēra viņu ar stāstiem par ceļojumu pāri okeānam un braucienu mašīnā no Londonas. Rodžera uzmanība mazliet atslāba, un viņš sāka izstrādāt rīcības plānu šim pētniecības projektam. Viņu mocīja
neliela vainas apziņa, ka to uzņēmies; nudien nevajadzētu velti šķiest laiku. Un tomēr jautājums bija interesants. Pilnīgi iespējams, ka viņš spēs savienot projektu ar nenovēršamo uzdevumu mācītāja dokumentu sakārtošanu; viņš pilnīgi noteikti zināja, ka garāžā atrodas četrdesmit astoņas kastes, uz kurām ir uzlīmes JAKOBĪTI, ŠIS UN TAS. No domas vien viņam uzmācās vājums.
Rodžers atrāvās no pārdomām par garāžu un pamanīja, ka saruna negaidīti pievērsusies citam tematam.
- Druīdi? Rodžeram griezās galva. Aizdomu pilns viņš palūrēja savā glāzē, lai pārliecinātos, ka patiešām pielējis viskijam ūdeni.
- Jūs neesat par viņiem neko dzirdējis? Klēra izskatījās nedaudz vīlusies. Jūsu tēvs… mācītājs… zināja par viņu eksistenci, gan tikai neoficiāli. Varbūt viņš uzskatīja, ka nav vērts jums to stāstīt. Viņš šīs izdarības uztvēra kā joku.
Rodžers pakasīja pakausi, sajaucot biezos, melnos matus.
- Nē, es patiešām neko neatceros. Bet jums taisnība, viņš to droši vien neuztvēra nopietni.
- Nu, es nezinu. Klēra pārlika kāju pār kāju. Saules stars uzspīdēja uz zeķes, izceļot stilba slaidumu.
- Kad es te biju pēdējo reizi kopā ar Frenku… ak Dievs, tas bija pirms divdesmit trijiem gadiem!… Mācītājs viņam stāstīja, ka te ir grupa… mūsdienu druīdu, ja tā varētu viņus nodēvēt. Man nav ne jausmas, cik patiesa bija viņu ticība. Pieļauju, ka ne visai. Brianna tagad ieinteresēta bija paliekusies uz priekšu, viskija glāzi, ko viņa turēja rokā, pavisam aizmirsusi.
- Mācītājs nevarēja oficiāli viņus atzīt… nu, jūs jau zināt, pagānisms un tādas lietas… bet saimniecības vadītāja Greiema kundze bija tajā grupā, tāpēc viņš laiku pa laikam šo to uzzināja par druīdu pasākumiem un deva mājienu Frenkam, ka Maija dienas rītausmā notiks kaut kāda ceremonija.
Rodžers palocīja galvu, cenšoties pieņemt domu, ka padzīvojusī Greiema kundze, šī ārkārtīgi pareizā sieviete, piekoptu pagānu rituālus un saullēktā dejotu akmeņu loka paēnā. Pats par druīdu
ceremonijām viņš atcerējās tikai to, ka daži piedalījās no zariem pītas statujas dedzināšanā, un tādas izdarības, likās, vēl vairāk nesaskanēja ar kundzi pāri pusmūžam no skotu prezbiteriāņu draudzes.